ES Zaļais kurss skars ikvienu meža nozarē strādājošu uzņēmumu, visticamāk, samazināsies koksnes resursu ieguvei pieejamo platību apmērs, tādējādi raisot ķēdes reakciju, tāpēc Latvijai ir jābūt savai zinātniski pamatotai pozīcijai, lai šo izaicinājumu pārvērstu ieguvumos.
Tāds ir Latvijas Meža sertifikācijas padomes organizētās 6. starptautiskās konferences Dabas resursu ilgtspējīga apsaimniekošana – veiksmīgas sociālekonomiskās attīstības pamatnosacījums Eiropas Savienības jaunās vides politikas ieviešanas periodā referentu un diskusiju secinājums.
Latvijas Meža sertifikācijas padomes priekšsēdētājs Māris Liopa uzsvēra, ka tie lēmumi, kuri ir pieņemti un kurus vēl arī tiek plānots pieņemt saistībā ar Eiropas Zaļo kursu, attieksies arī uz Latviju un ietekmēs ļoti daudzus sektorus. Par savu vietu un konkurētspēju šajā jaunajā pasaules sistēmā ir jādomā ne tikai Latvijai, bet arī citām valstīm, kurās ir liels mežu īpatsvars, kurās ir attīstīta meža nozare. “Šajā jomā liela nozīme būs Latvijas zinātniekiem un jo īpaši zinātnē balstītiem secinājumiem par to, kas un kā jādara Latvijā, jo tas, kas ir labs un derīgs kādā dienvidu zemē, kur mežs ir retums, nav un nevar būt piemērojams tādā valstī kā Latvijā, kur meži aizņem vairāk nekā pusi no visas valsts teritorijas,” tā M. Liopa.
Viņaprāt, tas tikai apliecina, ka mežu problēmu visā ES nevar risināt pēc viena šablona. Konferencē arī izskanēja jautājumi gan par Saeimas deputātu, gan arī Eiropas Parlamenta deputātu, kuri ievēlēti no Latvijas, atbildību savu vēlētāju priekšā un nekritisku visa, ko liek priekšā, akceptēšanu, jo īpaši, ja nav nekāda sociāli ekonomiskā izvērtējuma par potenciālās, iecerētās pārkārtošanās sekām, it sevišķi, ja tai tiks pakļauti pilnīgi visi iedzīvotāji un visi uzņēmumi, tad tas ietekmēs darba vietas, samaksātos nodokļus, pirktspēju – visu nākotni.
Joprojām daudz nezināmā
“Dzīvojam pārmaiņu laikā, kad nav skaidrs, ar ko aizsāktās pārmaiņas rezultēsies, tāpat ir daudz jautājumu par to, kādi instrumenti un kā tie jālieto, lai sasniegtu izvirzītos mērķus,” norāda Latvijas Meža īpašnieku biedrības valdes priekšsēdētājs Arnis Muižnieks.
Viņš atzīst, ka kopējās Zaļā kursa izmaksas tiek lēstas 1 triljona eiro apmērā, no kuriem ES budžets atvēlēs 503 miljardus eiro, dalībvalstis – 114 miljardus eiro, privātais sektors ar Eiropas Investīciju bankas garantijām investēs 279 miljardus eiro. Savukārt Zaļā kursa smagi skarto nozaru darbinieku pārkvalifikācijai atvēlēti 100 miljardi eiro. “Viens no būtiskākajiem jautājumiem – kā kompetencē (ES vai katras tās dalībvalsts) ir meža politika, jo šķiet, ka Eiropas Komisija, gatavojot dokumentus, cenšas pārņemt dalībvalstu kompetenci savā pārziņā, kaut arī ES dibināšanas līgumā nav nekādu norāžu par kopīgu ES meža politiku, tāpēc Latvijas valdībai ir jāieņem stingra pozīcija un savā pārziņā jāpatur meža politika Latvijā,” norāda A. Muižnieks.
Kā nākamo problēmu viņš min prasību, ka vismaz 30% sauszemes un 30% jūras jāatrodas stingrā aizsardzībā un šādā pašā režīmā vajag aizsargāt vismaz trešdaļu no ES aizsargājamām teritorijām, tostarp visus ES pirmatnējos un senos mežus, taču nav skaidrs, kā šos uzstādījums izpildīt. “Latvijā aizsargājamās platības, ieskaitot Ziemeļvidzemes biosfēras rezervātu, ir tikai 18%, bet vajag 30%, bet, kur ņemt trūkstošās platības, nav skaidrs, un arī diez vai kāda cita reģiona valsts vēlēsies uzņemties papildu saistības un aizsargāt vairāk, nekā tiek prasīts,” uz vēl vienu jautājumu norāda A. Muižnieks.
Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas darba grupa ir sagatavojusi vairākus iespējamos risinājumu scenārijus attiecībā uz tām platībām, kurās dabas skaitītāji ir atraduši Eiropas nozīmes biotopus. “Tas nozīmē, ka pašreizējās īpaši aizsargājamās dabas teritorijās saimnieciskā darbība nenotiek, savukārt ārpus šīm aizsargājamām platībām var tikt veidotas jaunas īpaši aizsargājamās dabas platības, tostarp arī migrācijas koridori esošo aizsargājamo teritoriju savienošanai, un saimniekošana varētu tikt veikta atbilstoši dabas vērtību aizsardzībai, taču, tā kā Latvijā bieži vien balstās uz principu, ka laba dabas aizsardzība ir nekā nedarīšana, tad saimnieciskā darbība var tikt liegta,” iespējamos scenārijus raksturo A. Muižnieks.
Viņš norāda, ka pēc aptuveniem datiem biotopos ārpus aizsargājamām platībām nepilni 35 milj. m3 koksnes ir valsts mežos un 11 milj. m3 – pārējos mežos. Viena scenārija (liegta kailcirte, bet atļauta izlases cirte) gadījumā tirgū nenonāks apmēram 13 milj. m3 no valsts un 6,5 milj. m3 no citu īpašnieku mežiem, bet cita scenārija gadījumā (pilnībā aizliedz koku ciršanu visās teritorijās, kur atrasti Eiropas nozīmes biotopi) tirgū nenonāktu apmēram 48 milj. m3 no valsts un teju 17,5 milj. m3 no privātīpašnieku mežiem. “Bet atklāts ir jautājums – ir tikai trīs vai tomēr šo iespējamo scenāriju ir vēl vairāk, jo īpaši, ja Eiropas Komisija ir ierosinājusi tā dēvēto staignāju (par to neaizsargāšanu atbilstoši ES prasībām) lietu pret Latviju,” tā A. Muižnieks.
Viņš norāda, ka atrastajiem staignāju biotopiem, piemēram, 8000 ha, komplektā var tikti iekļauti citi biotopi vēl apmēram 36 000 ha platībā, un kopumā jau ietekmēti tiktu saimnieciskie meži 120 000 ha platībā. “Tā kā biotopi ir atrasti mežos, kuri sasnieguši galvenās cirtes vecumu, tad jautājums par koksnes plūsmu no šiem mežiem ir un būs ļoti aktuāls,” norāda A. Muižnieks. Viņš arī cer, ka būs saprātīgs lēmums par mežsaimniecības potenciālu klimata pārmaiņu mazināšanā, jo, veicinot ātrāku koksnes apriti, tiktu mazināti klimata riski, palielinot CO2 piesaistes apmērus.
Ietekme vertikāli un horizontāli
“Ikviena darbība ietekmē vidi, un tā būs jānovērtē visos produkta dzīves ciklos,” uzsver Latvijas Lauksaimniecības universitātes Meža izmantošanas katedras vadošais pētnieks Dagnis Dubrovskis. Tieši tāpēc ir taksonomija, kura balstīta uz diviem principiem: ieguldījums un būtisks kaitējums. ES taksonomijas principi paredz nosacījumu: saimnieciskai darbībai ir jāsasniedz būtisks ieguldījums vismaz viena vides mērķa sasniegšanā, un tā nedrīkst radīt būtisku kaitējumu pārējiem pieciem, kā arī tai ir jāatbilst minimālajām sociālajām garantijām.
“Minētie 30% aizsargājamo dabas platību tiek iezīmēti kā cilvēces radītās ietekmes uz vidi kompensācijas aktīvi. Attīstās oglekļa piesaistes kredītu tirgus, kurā ir maksājumi par zemes oglekļa piesaisti, arī ūdens kvalitātes un barības vielu tirdzniecība, slāpekļa emisiju programmas, bioloģiskās daudzveidības saglabāšanas, atjaunošanas un aizsardzības maksājumi utt.,” uzsver D. Dubrovskis.
Viņš atgādina, ka Zaļais kurss skar ne tikai klimata paketi (Fit for 55), bet arī zemes izmantošanu, kas paredzētu siltumnīcu gāzu emisiju izmešu kompensēšanu ar meža radīto šo emisiju piesaisti, bet arī atjaunojamo energoresursu direktīva koksnes biomasu (kura izmantojama citu koksnes produktu radīšanai) izņems no atjaunojamās biomasas enerģijas saraksta. Meža apsaimniekošanā mainīsies prioritātes, jo koksnes ieguve tiek pakārtota klimata mērķim un bioloģiskās daudzveidības saglabāšanai.
Modelējot prognozēto ES normatīvo aktu potenciāli noteikto ierobežojumu ietekmi, secināts, ka Latvijā sagaidāma ievērojama koku ciršanas apjoma samazināšanās par 3–4 milj. m3 gadā (pēdējos gados Latvijā ciršanas apjoms bija 12–13 milj. m3 robežās). Tas nozīmēs meža kapitāla vērtības kritumu par apmēram 30% un arī mežu īpašnieku ienākumu samazināšanos par 30 līdz 40%. Pēc aptuvenām aplēsēm tas ietekmēs Latvijas koksnes izstrādājumu eksportu, samazinot to par apmēram 800 milj. eiro gadā (apmēram trešdaļu no 2020. gada eksporta – 2,59 miljardiem eiro), un likvidēs apmēram 14 000 darbavietu. D. Dubrovskis atzina, ka pagaidām nav skaidrs, kāda būtu ietekme uz sociāli ekonomisko situāciju reģionos un nodokļu ieņēmumiem. “Šāda sociāli ekonomiska analīze ir nepieciešama, it īpaši, ja lēmumi par to, ko un kā darīt, ir jāpieņem jau tuvākajā laikā,” uzsver D. Dubrovskis.
Ietekmes apmērs nav zināms
Zemkopības ministra Kaspara Gerharda biroja vadītājs Jānis Eglīts atzīst, ka pašlaik lielu daļu laika aizņem jautājumi saistībā ar Covid-19, taču būtisku ietekmi nākotnē radīs jaunās politikas iniciatīvas, kuras top ES. Pašlaik tapšanas stadijā ir ES regulas projekts, kurš nosaka katrai ES dalībvalstij sasniedzamo mērķi 2030. gadā. Deviņu gadu laikā ES vēlas panākt 310 milj. t CO2 apmērā mežsaimniecībā un zemes izmantojuma maiņā, kā arī samazināt barības vielu zudumus un vismaz līdz 50% ķīmisko pesticīdu kopējo izmantošanu. Vēlmei palielināt CO2 piesaisti īstermiņā der pieeja neko nedarīt, bet ilgtermiņā tādējādi tiek zaudēts laiks un arī ilgtermiņa mērķis netiek sasniegts. Zemes sektorā mērķtiecīgiem pasākumiem CO2 piesaistes palielināšanai ir ilgtermiņa atdeve, bet ar salīdzinoši mazu tūlītēju ietekmi. J. Eglīts atzīst, ka straujš pagrieziens var rezultēties ar milzīgu triecienu.
“Ja ES klimata neitralitātes sasniegšanas termiņu uzstādījusi 2050. gadā, bet Ķīna – 2060. gadā un Indija – 2070. gadā, tad kā varam būt pārliecināti par to īstenošanu?” jautā J. Eglīts. Viņš pauž bažas par to, vai atsevišķie ES mērķi ir sasniedzami un vai tie vienlaicīgi īstenojami, jo līdztekus tam ikviena ikdienas prece maksās ievērojami dārgāk un tas ietekmēs arī visu cilvēku makus, pirktspēju.
J. Eglīts atzīst, ka piedāvātie risinājumi robežojas ar vēlmi iejaukties nacionālās kompetences jautājumos un virzīties uz regulējumu, kas visā ES nosaka vienu apsaimniekošanas metodi, ignorējot reģionālās un klimatiskās īpatnības, piemēram, Francijai un Somijai. Tas būtu tāpat, kā nosacījumus par lašu zvejošanu radīt, veicot pētījumus tur, kur šādas zivju sugas nemaz nav. “Ir skaidrs, ka piedāvātās ES likumdošanas iniciatīvas būtiski ietekmēs zemes īpašniekus Latvijā, taču šīs ietekmes apmērs šobrīd nav nosakāms,” atzīst J. Eglīts.
Cita pieeja
“Grean deal latviski tiek tulkots kā Zaļais kurss, bet citās valstīs, piemēram, Polijā, kā Zaļā kārtība, citviet – kā Vienošanās pakts,” uzmanību vērš Latvijas Universitātes Ģeogrāfijas un zemes zinātņu fakultātes vadošais pētnieks Ivo Vinogradovs. Viņš uzsver, ka Zaļais kurss nav dabas aizstāvju, bet ekonomistu virzīts projekts. Jau septiņdesmito gadu sākumā ir publicēts Romas kluba ziņojums par izaugsmes ierobežojumiem, kas saistīti ar ekonomiskās izaugsmes balstīšanu uz ierobežotiem resursiem.
“Kopš tā laika ir sākušies pētījumi par ekonomikas pārstrukturizēšanu, un 1973.–1975. gada ekonomiskā krīze iezīmē mūsdienu ekonomikas stagnācijas sākumu, kaut arī globālā izaugsme uz Āzijas un citu reģionu rēķina turpinājās līdz jaunā gadsimta krīzei,” skaidro I. Vinogradovs. Viņš norāda uz vēl vienu fundamentālu pētījumu par cilvēces ietekmi uz pasaules ekosistēmām – tā dēvēto tūkstošgades ekosistēmu novērtējumu, kurā viens no galvenajiem secinājumiem ir – izmaiņas ekosistēmās ir veicinājušas būtisku ieguvumu cilvēku labklājības un ekonomiskās attīstības jomā, taču tas sasniegts ar pieaugošām izmaksām, kas izpaužas kā daudzu ekosistēmas pakalpojumu degradācija, un, ja tas netiks mainīts, tad samazināsies ieguvumu iespējas, ko nākamās paaudzes varēs iegūt no ekosistēmām. “Iespējams, ja nebūtu 2007.–2010. gada krīzes, tad ekonomikas restrukturizācijas projekts nebūtu uzsākts,” pieļauj I. Vinogradovs.
