Zemes īpašniekiem nav pretenziju pret dabas vērtībām, tostarp aizsargājamām putnu sugām, to aizsardzību, taču, viņuprāt, ir nepieciešams kapitālais remonts procedūrās, kā nosaka (identificē) aizsargājamās dabas vērtības, kā to esamība (stāvoklis) tiek novērtēta atkārtoti pēc konkrēta laika, un vēl jo vairāk – šajā apsekošanā uz vietas obligāti jābūt īpašniekam vai viņa pilnvarotajam pārstāvim.
To rāda Dienas Biznesa sadarbībā ar portālu zemeunvalsts.lv organizētā diskusija par to, kā notiek saimnieciskās darbības aprobežojumu uzlikšana, kādas iespējas to ietekmēt ir pašam zemes īpašniekam, un ko varētu darīt, lai konfliktsituācijas starp zemes saimniekiem un aprobežojumu noteicējiem mazinātos.
Zemes īpašnieki pauda pārliecību par šāda kapitālā remonta nepieciešamību pēc iespējas ātrāk, paralēli pārskatot kompensāciju apmērus tiem, kuriem ir liegta saimnieciskā darbība vai tā ierobežota. Kompensācijām par saimnieciskās darbības aprobežojumiem jābūt taisnīgām un samērīgām ar īpašuma vērtību.
Dancis gadu garumā
“Viss sākās 2013. gadā, kad zemi mantojumā atguvušais ārzemju tautietis nolēma savu īpašumu pārdot, to sadalot lauksaimniecības un mežsaimniecības zemēs. Uzņēmums bija gatavs iegādāties mežus, un, lai būtu korekts novērtējums, īpašnieks pasūtīja meža inventarizāciju, kas arī tika veikta un iesniegta Valsts meža dienesta vietējai mežniecībai. Dokuments tika pieņemts bez labojumiem un iebildēm, kā arī bez norādēm par kādu mikroliegumu vai aizsargājamu teritoriju. SIA MS Kārkli iegādājās zemi ar mežu un lūdza izsniegt ciršanas atļauju saskaņā ar meža apsaimniekošanas plānu. VMD Zemgales virsmežniecības Kandavas nodaļa 3.06. 2013. g. tādu (ar derīguma termiņu 31.12. 2015. g.) arī izsniedza. Kā sniegs uz galvas vasaras vidū bijis 21. jūnijā tās pašas VMD Kandavas nodaļas paziņojums par izsniegtā ciršanas apliecinājuma atsaukumu, jo 21.06. 2010. g. reģistrēts melnā stārķa mikroliegums,” pagātnes notikumus pārstāsta Mārcis Sniedziņš, SIA “MS Kārkli” īpašnieks.
Viņš neslēpj savu pārsteigumu, jo 11 ha mežā (kuram visapkārt ir izcirtumi un mežizstrāde turpinās arī pēdējos gados) nav ne melnā stārķa, ne arī tā ligzdas. “Kā varēja būt, ka Valsts meža dienests pieņem meža inventarizācijas plānu un izsniedz ciršanas apliecinājumu, bet pēc tam paziņo, ka pirms trijiem gadiem tur noteikts mikroliegums?” neizpratnē ir M. Sniedziņš. Viņš ar šodienas zināšanām un pieredzi uzskata, ka tolaik bija jāizmanto dotās tiesības uz attiecīgā meža izstrādi un jāatgūst tajā ieguldītie līdzekļi. “Tolaik ticēju tiesiskumam Latvijā, un tāpēc mēs salikām zāģus automašīnās un aizgājām no meža, kuru pēc izsniegtās ciršanas atļaujas varējām izcirst, bet tagad uzskatu, ka rīkojos nepareizi,” tā M. Sniedziņš.
Viņu esot pārsteidzis tas, kādus dokumentus pieņem tiesa, bet neesot pārsteidzis tiesas lēmums par to, ka mikroliegums konkrētajā vietā bijis reģistrēts, savukārt brīdī, kad MS Kārkli varēja prasīt zaudējumu piedziņu no valsts iestādes, tad tika novilkts laiks un mikroliegums no attiecīgās teritorijas izgaisa – tika atcelts, ko savukārt apstrīdēja ornitologi.
“Paradoksālā kārtā izrādās, ka nevienu neinteresē lietas faktiskie apstākļi – kas ir vai, tieši otrādi, nav reāli dabā, bet pietiek ar ierakstiem datu bāzēs, kas savukārt nozīmē, ka ir personu loks, kuri var ierakstīt attiecīgo mežu kā pienācīgu (atbilstošu) konkrētas putnu sugas vai dzīvās dabas aizsardzībai, pat neapmeklējot konkrēto mežu,” tā M. Sniedziņš.
Nav ne meža, ne naudas
“Atguvu māju kopā ar zemi (23 ha) un nolēmu to renovēt, bet kā finansējuma avotu redzēju mežu, kas bija sasniedzis valstī noteikto ciršanas vecumu. Ciršanas biļeti nesaņēmu, jo tika atrasta melnā stārķa ligzda, kaut arī pats ne ligzdu, ne pašu putnu tā arī neesmu redzējis. Neraugoties uz to, tika uzlikts ciršanas liegums mežam 10 ha platībā,” savu pieredzi atklāj MTS serviss īpašnieks Miķelis Taukačs. Viņš rakstījis arī lūgumu uz Dabas aizsardzības pārvaldi, lai veiktu atkārtotu apsekojumu, taču pats saimnieks nav ticis pieaicināts uz apsekošanu, un, saņemot atbildi, ka apsekojuma rezultātā secināts, ka “ligzda ir apdzīvota”, novembrī esot nolaidušās rokas.
“Tagad mans īpašums jau ir kļuvis par buferzonu kaimiņu īpašumā atrastajai mazā ērgļa ligzdai, tāpēc ar liegumiem esmu apkrauts no visām pusēm,” tā pašreizējo situāciju raksturo M. Taukačs. Viņš atzīst, ka pašlaik ir palicis bez meža, jo 90 gadu vecais, savulaik ap 60 000 latu apmērā novērtētais mežs ir vienkārši gājis bojā – tas kļuvis par retaini, un nav arī tās naudas, ko investēt savā mājā. “Saņemu 160 eiro par hektāru, ko laipni atvēl kā kompensāciju,” tā M. Taukačs. M. Sniedziņš norāda: ja ir atzinums, ka mežs zaudējis savu vērtību, tad arī mikroliegums ir atceļams.
Pēc 20 gadiem cerību stars
“Savulaik bija iespēja iegādāties bijušo PSRS armijas bāzi ar zemi netālu no Garkalnes, ko arī izmantojām. Problēmas sākās 2005. gadā, kad vēlējāmies izņemt būvatļauju ēku būvniecībai – tad atklājās, ka militāristi ļoti rūpējušies par dabu, tāpēc tā ir iekļauta Natura 2000 programmā, lai aizsargātu zaļo vārnu. Turklāt tagad vēl ir arī citas putnu sugas – pupuķis utt.,” savu pieredzi atklāj Aigars Orskis. Viņu tolaik pārsteidzis fakts, ka par īpašuma iekļaušanu Natura 2000 programmā nevienu vēstuli nav saņēmis.
“Īpašumā neko darīt nevaram, pat ar auto iebraukt pārbaudīt, kas notiek, jo tajā brīdī kaimiņos dzīvojošie vietējie iedzīvotāji nekavējoties izsauc policiju. Tajā pašā laikā šie cilvēki nekautrējas pavasaros mūsu īpašumā esošajos bērzos urbt un tecināt sulas, rudenī lasīt sēnes un pat vākt malku, kā arī to izmantot kā pastaigu vietu kopā ar mājdzīvniekiem. Bet apkārt īpašumam uzlikt žogu Dabas aizsardzības pārvalde neļāva, vienīgais, kas atļauts, ir samaksāt nekustamā īpašuma nodokli par zemi, ko nekādi nevaram izmantot,” tā A. Orskis.
Viņš atzīst, ka pašam šajā aizsargājamā īpašumā nekad nav izdevies ieraudzīt zaļo vārnu, savukārt kaimiņos esošo māju saimnieki to pat savu māju pagalmos ir redzējuši, kaut arī viņu īpašumi neatrodas aizsargājamā teritorijā. “Neesam nolaiduši rokas un turpinām cīnīties, lai šajā teritorijā ļauj īstenot kaut minimālu apbūvi, jo īpaši, ja armijas ēku (noliktavu) pamati un to grausti tajā joprojām ir,” tā pašreizējo situāciju raksturo A. Orskis. Viņš norāda, ka pašlaik ir sagatavoti dokumentu projekti, kas uz vienu zemes vienību ļaus būvēt vienu ēku. “Tas ir labāk kā nekas, taču jārēķinās, ka vidēji vienam īpašniekam ir 3 līdz 5 ha zemes,” piebilst A. Orskis.
Viņš gan atzīst, ka tie, kas ieguva šo īpašumu 2000. gadā, ir jau mazbērni, kuri tad varbūt pēc vairākiem gadiem patiešām varēs uzbūvēt sev māju. Pārāk liela brīvība “Ir jābūt kontrolei – ko raksta, kur un kāpēc liek liegumus konkrēti cilvēki. Savulaik vērsāmies pie Eiropā sertificēta ornitologa, lai saņemtu atzinumu, bet tā vietā saņēmām atbildi, ka viņam nav nekāda pamata ierasties šajā īpašumā, jo tajā “nekā nav” – jo ir izmainīti dati datubāzē Ozols. Tik vienkārši, bet runa ir par 12 ha un 320 000 eiro, ko neatpelnīs pat mazbērni, jo īpaši, ja tos pašus 160 eiro par ha zemes īpašnieks kā juridiskā persona nevar saņemt, ja strādājis ar zaudējumiem,” uz problēmu norāda M. Sniedziņš.
Viņš atgādina, ka līdztekus tam jārēķina juristu pakalpojumu izmaksas administratīvajā tiesvedībā, kas sešos gados veido ap 60 000 eiro. “Tagad ir jāatrod līdzekļi, lai civilā kārtā samaksātu tiesas nodevu 6000 eiro prasības iesniegšanai. Tas nozīmē, ka tiek darīts viss, lai nebūtu iespējams cīnīties par savu taisnību,” tā M. Sniedziņš. Viņaprāt, vēl vairāk šī apsekošana būtu jādokumentē, tādējādi novēršot nevajadzīgu spriedzi zemes īpašnieku un apsekotāju, liegumu atradēju un noteicēju vidū.
“Tikai viens gadījums: ornitologs paziņo – jums ir atrasta mazā ērgļa ligzda, kad saku – lūgšu ekspertu no Eiropas to apsekot un sniegt attiecīgu atzinumu, pēc dažām stundām pašmāju apsekotājs savu iepriekš ziņoto atceļ, jo tā neesot mazā ērgļa ligzda. Kā to saprast? Nav zināšanu un izpratnes šim Latvijas ekspertam? Vai tā ir kāda dīvaina sagadīšanās?” jautājumu loku iezīmē M. Sniedziņš.
Viņš norāda, ka tādējādi rodas jautājumi par to, cik pamatotas – atbilstošas realitātei – ir atrastās dabas vērtības un to aizsardzībai noteiktie ierobežojumi un liegumi.
Pārsteigumi nebeidzas
“Apmēram pirms sešiem mēnešiem saņēmu vēstuli no dabas skaitītājiem, ka ir atrastas dabas vērtības tieši skujkoku mežā, kas gan no kopējās meža teritorijas aizņem tikai 3 ha, bet ierobežojumi nez kādēļ tiek noteikti uz visiem 12 ha, un visparadoksālākais ir tas, ka 2019. gadā tiesvedībā par šo pašu teritoriju tika secināts, ka tajā nekā vērtīga un aizsargājama nav. Par to, kā tas iespējams, tika solīta atbilde, bet pagaidām tāda vēl nav saņemta,” savu pieredzi stāsta M. Sniedziņš. Viņš atzīst, ka dzīvo Abavas senlejā, kas ir Natura 2000 teritorija, un viņa pieredze rāda dīvainu situāciju.
“Sākoties dabas skaitīšanai, nosūtīju oficiālu vēstuli atbildīgajai iestādei, ka dabas skaitītājiem ir aizliegts apmeklēt jebkuru no man piederošajiem īpašumiem bez manas klātbūtnes, bet manā klātbūtnē neviens no šiem skaitītājiem nevienu dabas vērtību tā arī neatrada. Tajā pašā laikā tikko nopirktajā īpašumā (līdzās jau esošajam) bija konstatētas dabas vērtības. Tas nozīmē: ja īpašnieks nepiedalās šajā apsekošanā, tad viss būs atkarīgs no apsekotāja godaprāta,” tā M. Sniedziņš.
Viņš norāda vēl uz kādu problēmu, proti, bioloģiski augstvērtīgiem zālājiem. “Manā īpašumā tādi ir 0,4 ha apmērā, kur pēc garas sarakstes ar Dabas aizsardzības pārvaldi iestādīju 70 ābeles, lai saņemtu atbalstu no Lauku atbalsta dienesta. 2021. gadā sākās jezga, jo kā zemes vienība tā tika atšifrēta kā ābeļdārzs, par ko saņēmu draudus par saukšanu pie atbildības par it kā iznīcinātu bioloģiski augstvērtīgu zālāju. Brauc un kontrolē, bet zālāju iznīcināšanu nekonstatē. Par ko tad ir cīņa? Par to, kāds ir kods kādā datu bāzē vai par dabas aizsardzību?” savu pieredzi pauž M. Sniedziņš.
Viņš neesot nebūt vienīgais cilvēks Latvijā ar šādu problēmu, tikai citi zemes īpašnieki par tām publiski nerunā. “Diemžēl agrāk zeme un mežs bija vērtība, uz kuru varēja paļauties, nevis kā, piemēram, krējums ar konkrētu derīguma termiņu. Taču pašlaik arī investīcijas zemē un mežā vairs nav uzskatāmas par drošām, jo tās vienā brīdī var pārvērsties par nulli, bez jebkādām iespējām atgūt ieguldīto,” tā M. Sniedziņš.
Viņaprāt, nav pareiza pozīcija, ka zemes īpašniekiem ir tikai pienākumi, bet tiesības arvien tiek samazinātas vai to izmantošanas iespējas sašaurinātas. “Cik ilgi tas tā turpināsies, ka zemes īpašnieku tiesības ir mazāk svarīgas par visu citu interesēm?” retoriski jautā M. Sniedziņš.
Taisnīgas kompensācijas
“Ja valstij dabas vērtības un to aizsardzība rūp darbos, nevis vārdos, un konkrētais īpašnieks to gatavs pārdot, tad valstij šāda zeme būtu jāizpērk par cenu, kura nebūtu mazāka par vismaz 30% no reālās tirgus (mežā esošas koksnes un arīdzan zemes) vērtības, ja tai nav liegta vai ierobežota saimnieciskā darbība,” iesaka A. Orskis. Viņaprāt, tā būtu laba izvēles iespēja cilvēkam. “Ja kaimiņam zemes vērtība ir 10 eiro/m2 un blakus ir 0 eiro, tad tā ir būtiska starpība,” tā M. Sniedziņš. Viņaprāt, taisnīga kompensācija ir būtisks pamats, lai īpašnieks (ja vien viņš nav gatavs pārdot attiecīgo īpašumu) būtu ieinteresēts ne tikai dabas vērtību esamībā, bet arī saglabāšanā.
“Baidos, ka realitāte var būt ļoti atšķirīga no tās, kas rakstīts papīros un redzams datu bāzēs. Iespējams, lai saglabātu tās dabas vērtības, kas ir realitātē, ir nepieciešami pavisam citi instrumenti, piemēram, atbalsts par bioloģiski vērtīgu zālāju ir 56 eiro/ha, bet īpašnieks tajā īsti neko citu darīt kā tikai pļaut zāli noteiktā laikā nevar, bet pat šī pļaušana izmaksā vairāk nekā atbalsta apmērs. Tas nozīmē, ka nav nekādas ekonomiskas motivācijas ar šo zemi, kurā ir bioloģiski vērtīgi zālāji, strādāt – tās vērtība ir nulle, bet līdzās esošās saimnieciskajā darbībā izmantojamās zemes vērtība ir ap 5000 eiro/ha,” tā M. Sniedziņš.
M. Taukačs norāda, ka pēc viņa rīcībā esošas informācijas kompensācijas apmēri citviet ir augstāki – ap 500 eiro/ ha. Savulaik valsts maksājusi par mežā (kurā liegta saimnieciskā darbība) esošo koksni. Viņš piekristu šādam kompensācijas mehānismam, bet nebūtu gatavs šķirties no īpašuma. “Šādā situācijā neviens neatļausies uzlikt un reģistrēt tukšus liegumus, jo par to kādam jāmaksā, bet pašlaik var reģistrēt jebkur un jebko, un par to pat var īsti nemaksāt,” tā M. Sniedziņš.
Viņš norāda, ka iespējami vairāki risinājumi atkarībā no tā, kā attiecīgā zeme iegūta, jo viena situācija būs, ja zeme ir iegūta mantojumā, cita – ja tā ir pirkta. M. Taukačs kā vēl vienu risinājumu redz to platību, kurām ir noteikti saimnieciskās darbības ierobežojumi, iznomāšanu ilgtermiņā valstij
#1/3
MTS serviss
īpašnieks Miķelis Taukačs
#2/3
Mārcis Sniedziņš, SIA “MS Kārkli” īpašnieks.
#3/3
Aigars Orskis
