Klimata neitralitātes sasniegšana, emisiju samazināšana, bioloģiskās daudzveidības saglabāšana radījusi riskus mazināt saimniecisko aktivitāti zemes nozarēs, kas ir nozīmīgākais darba devējs laukos; vienlaikus īstenojot saraušanās politiku, ir risks zaudēt cilvēkus un arī nodokļu ieņēmumus, kuri nepieciešami sabiedrībai vajadzīgo pakalpojumu finansēšanai.
Tādi secinājumi skanēja Dienas Biznesa sadarbībā ar portālu zemeunvalsts.lv videodiskusijā Kā zemes nozarēm strādāt un attīstīties arvien pieaugošo prasību un ierobežojumu apstākļos. Zemes nozares ir būtiskas eksporta ienākumu un nodokļu ģeneratores, cilvēku, jo īpaši reģionos, nodarbinātājas.
Izpratnes maiņa
Latvijas Darba devēju konfederācijas viceprezidents, SIA Laflora valdes priekšsēdētājs Uldis Ameriks norāda, ka gads aizvadīts dažādu pārmaiņu zīmē. Proti, pasaules tirgū kūdras produkcija – stādu audzēšanā nepieciešamie substrāti - ir bijuši ļoti pieprasīti, tas ļāvis kāpināt to eksporta apmērus. „Ne jau velti statistikas dati rāda, ka Latvija ir sava veida kūdras produktu lielvalsts,” tā U. Ameriks. Viņš atgādina, ka pasaulē drošību bieži vien saprot nevis tikai tā kā pašlaik Latvijā, bet arī kā cilvēku veselības, pārtikas drošību. „Nozare attīstās, taču gada laikā ir arī pastiprinājusies nedrošība, jo nevalstiskās organizācijas pauž ievirzi par kūdras ieguves pilnīgu pārtraukšanu Latvijā līdz 2050. gadam, piedevām ir klāt nācis Nacionālais klimata un enerģētikas plāns, kurā ir pasākumi attiecībā uz emisiju samazināšanu,” skaidro U. Ameriks. Viņš pozitīvi vērtē faktu, ka Latvijas politiķiem ir laba izpratne par nozari, vēl jo vairāk, piemēram, zemkopības ministrs Armands Krauze ir paudis nozarei nelokāmu atbalstu.
Inerces faktors
Arī Lauksaimnieku organizāciju sadarbības padomes priekšsēdētājs Guntis Gūtmanis norāda, ka gada laikā ir mainījusies izpratne un arīdzan attieksme. „Ir arī BET, jo Eiropas Savienības kopējā nostāja, ka jācīnās ar dabu un jāatgriežas pagātnē, diemžēl joprojām turpinās, kaut arī ir sajūta, ka kustības ātrums šajā virzienā ir samazinājies,” tā G. Gūtmanis. Viņš savu sacīto pamato ar to, ka Eiropas gaiteņos lēmumi, kas ir pieņemti iepriekš, nebūt nav atcelti un tie turpina apgrūtināt lauksaimnieku darbu ar jaunām prasībām un nosacījumiem. „Pirms gada iespējamības formā runājām par Dabas atjaunošanas regulu, kurai gan ir panākti daudzi kompromisi, tad šobrīd tā ir pieņemta, un visām ES dalībvalstīm tās prasības būs jāīsteno, divu gadu laikā jāizstrādā attiecīga stratēģija, kā to darīs,” skaidro G. Gūtmanis. Viņš norāda, ka ir nosacījumi, kuri atvieglo Latvijas situāciju, jo var izvēlēties nepildīt konkrētus pasākumus, bet tik un tā dabas atjaunošanas regula negatīvi ietekmēs zemes apsaimniekotājus Latvijā.
„Šīs regulas prasības sadārdzinās un apgrūtinās pārtikas ražošanu, jau redzam Eiropas valstis, kurās skan viedoklis — lopkopība jāsašaurina, bet tā Latvijā gadsimtiem ir tradicionāla nodarbe,” uz jautājumu par ietekmi uz lauksaimniecību atbild G. Gūtmanis. Viņš norāda, ka ir jauns Eiropas Parlamenta sasaukums un jauns Eiropas Komisijas sastāvs, kas ir atšķirīgs no iepriekšējā. „Šis parlamenta sasaukums ir ievēlēts lauksaimnieku protestu zīmē, bet iepriekšējais sasaukums bija Grētas Tunbergas protestu noskaņās,” atšķirību rāda G. Gūtmanis. Viņš ir pārliecināts, ka rezultātā ir sapratne, ka lauksaimnieki ir ne tikai jāsadzird, bet arī viņiem jānāk pretī, ir notikusi septiņu mēnešu saruna par stratēģisko dialogu, kur ir gan pozitīvas lietas, gan arī tādas, par kurām lauksaimniekiem ir daudz jautājumu, bet maz atbilžu. „Faktiski kopumā virziens nedaudz mainījies, taču inerce tiem pasākumiem, kas lauksaimniekus apbēdina, joprojām ir diezgan liela,” rezumē G. Gūtmanis.
Nesalīdzināmas situācijas
„Laikam ejot, ir izmaiņas gan zemes nozarēm pievilcīgā, gan arī ne tik patīkamā virzienā,” secina Latvijas Mežu sertifikācijas padomes priekšsēdētājs Māris Liopa. Viņš kā būtiskāko redz tieši izpratnes pieaugumu dažādos zemes izmantošanas problēmjautājumos Eiropas līmenī, jo īpaši attiecībā uz ziemeļu reģiona specifiku. „Baltijas valstis ir atšķirīgā situācijā nekā Vidusjūras baseina valstis, kaut arī visas atrodas Eiropas Savienībā, tāpēc vienāda pieeja nav iespējama, piemēram, pieeja mežsaimniecībai, tās ilgtspējai un metodēm tās sasniegšanai Spānijā, Grieķijā būs ļoti radikāli atšķirīga no Latvijas,” skaidro M. Liopa. Viņš uzsver, ka ar pārspīlētām prasībām nedrīkst novājināt ES, jo to rezultātā tiek zaudēta konkurētspēja, kas savukārt samazina ienākumus, kuri nepieciešami drošības garantēšanai. „Zemes izmantošanas nozaru vājināšana Latvijā atstāj tiešu ietekmi uz valsts drošību,” norāda M. Liopa.
Atšķirīgais un kopīgais
„Statistikas rādītājos par attīstību,” uz jautājumu par to, vai Latvijas rīcība atšķiras no kaimiņvalstīm, atbild U. Ameriks. Viņaprāt, Latvijas salīdzinoši straujā atpalicība no kaimiņvalstīm ir skaudrs apliecinājums tam, ka kaut kas nav kārtībā tieši Latvijā. „Kūdras nozarē Latvija no Baltijas valstīm ir nozīmīgākais spēlētājs, jo stādu un dārzeņu audzēšanai nepieciešamo substrātu segmentā Latvijā strādājošie uzņēmumi ir iekarojuši ļoti nozīmīgu tirgus daļu,” tā U. Ameriks. Viņš vērš uzmanību, ka nevienā ES dokumentā nav pateikts kategorisks NĒ kūdras nozarei, izņemot Latvijas Taisnīgās pārkārtošanas fondu, kur paredzēts no 2030. gada pārtraukt kūdru izmantot enerģētikā. Līdzīga rakstura apņemšanos nav paudusi ne kūdras resursiem bagātā Somija, nedz arī Latvijas ziemeļu kaimiņvalsts Igaunija. „Stratēģiskās enerģētikas rezerves resurss Somijai joprojām ir kūdra, jo īpaši, pastāvot energoresursu piegāžu neesamībai no austrumu puses,” tā U. Ameriks. Viņaprāt, Latvija uzņemas (uzliek) lielākas saistības, kas ir pretrunā ar nozares attīstību. „Kūdras nozare vēlas tikai vienu: ļaujiet strādāt, nevajag sniegt nekādu atbalstu un plānot ilgtermiņa attīstību, tādējādi nozare sniegs pienesumu gan nodarbinātībā laukos, gan arī samaksātajos nodokļos un eksporta ieņēmumu pieaugumā,” tā U. Ameriks. Viņaprāt, primāri nozarei ir jānoņem nepamatotais fosilitātes lāsts.
„Kūdra ir dabīgs resurss, kurš lēni atjaunojas, turklāt dārzkopības kūdra ir atjaunīgais resurss, kuru var izmantot ilgtspējas sasniegšanai,” uzsver U. Ameriks. Viņaprāt, visām zemes izmantošanas nozarēm ir jāstrādā kopā, lai ne tikai noturētu pašreizējās pozīcijas, bet arī īstenotu sekmīgu attīstību.
U. Amerika teiktajam gan nepiekrīt G. Gūtmanis, jo uzskata, ka, bremzējot kūdras nozari, valsts dara nepareizi. „Latvijas kūdras nozare ir nenovērtēta, jo īpaši, ja tā ir viena no vadošajām pasaulē, kvalitatīva substrāta, kurā audzē ne tikai dārzeņus, bet arī visa veida, tostarp koku, stādus, piegādātājām, vēl jo vairāk, ja izaudzētie koku stādi pēc tam iestādīti daudzus gadu desmitus piesaista CO2, ražo skābekli — piesaista emisijas, kas ir ļoti liels ieguvums klimata pārmaiņu mazināšanai. Tāpēc visa domāšana ir jāmaina par 180 grādiem — jāattīsta kūdras nozare, jāpalīdz tai īstenot iegūtās kūdras dziļāku pārstrādi – produktu ražošanu, tādējādi Latvijas tautsaimniecībā iegūstot daudz liekākus ienākumus no ārvalstīm — eksporta noieta tirgiem,” uzsver G. Gūtmanis. Viņš gan secina, ka lielos mērogos Latvija ir līdzīga Lietuvai, Igaunijai un Polijai, kura ir daudz lielāks un ietekmīgāks spēlētājs. „Jebkuru lēmumu pieņemšanai ES ir nepieciešami sabiedrotie, tāpēc loģiski būtu Latvijai turēties kopā ne tikai ar Lietuvu un Igauniju, bet arī Višegradas valstīm — Čehiju, Slovākiju, Poliju, Ungāriju,” norāda G. Gūtmanis. Viņš piekrīt, ka ļoti būtiskas atšķirības lauksaimniecībā ir starp bloka dienvidu un ziemeļu valstīm.
„Mūsu reģionā nestrādā lēmumi, kas varbūt ir veiksmīgi dienvidu zemēs, piemēram, kopējā Eiropas politikā ir ļoti grūti pierādīt, ka mums nepieciešams uzturēt meliorācijas sistēmas, jo Dienvideiropā ūdens ir jāpievada, nevis kā Latvijā - jānovada,” atšķirīgo rāda G. Gūtmanis. Viņš uzsver, ka tieši tāpēc nevar būt vienādi risinājumi, jo ES ir ļoti daudzveidīga. „Ir jāsaprot, ka ir atšķirīgas situācijas un līdz ar to arī ir atšķirīgas pieejas, bet vienīgais vienotais uzstādījums — pārtikas ražošana un nodrošināšana ir nacionālās drošības jautājums, jo īpaši situācijā, kad aizveras robežas vai nevar kaut ko ievest, bet savi iedzīvotāji jāspēj pabarot,” tā G. Gūtmanis. M. Liopa steidz piemetināt, ka Latvijā 700 000 ha meža ir tik labi, jo tajos ir veikti meliorācijas darbi.
„Viens no būtiskākajiem faktoriem mežu sertifikācijā ir ilgtspēja, taču iepriekšējos Eiropas Parlamenta sasaukumos disproporcionāli liela nozīme tika piešķirta pārspīlēti pārprastām dabas aizsardzības prasībām, nevis reālajai nepieciešamībai, vērtējot situāciju konkrētajā valstī,” stāsta M. Liopa. Viņš savu sacīto pamato ar piemēru, kur ar mežu tiek saprasts pavisam kaut kas cits, proti, vienā no ES dienvidu valstīm būtībā mežs būtu ganības, kurās ir ieauguši koki, kas nav salīdzināms ar mežu Latvijā. „Runājot par bioloģisko daudzveidību, kā viens no faktoriem tiek minēts atmirušās koksnes daudzums, bet Latvijā tas ir 23 m3/ha, kas ir viens no augstākajiem Eiropā, un līdz ar to arī mūsu klimatiskajos apstākļos loģiski bioloģiskā daudzveidība būs daudz iespaidīgāka nekā dienvidu zemēs,” tā M. Liopa. Viņš norāda, ka klimatiskās atšķirības tikai skaudri apliecina — nevar visu likt vienā katlā. „Dienvideiropā jau visi pabeiguši sēju, bet, piemēram, Somijā vēl nav pat sākuši,” uz lūgumu minēt piemēru atbild M. Liopa. Viņaprāt, arī Eiropas Parlamentā no Latvijas ievēlēto deputātu uzdevums būtu nevis dižoties ar ierosinājumiem, iniciatīvām vai amatiem, bet gan iestāties par konkrētiem lēmumiem, kas izdevīgs Latvijai, kuras cilvēki viņus deleģējuši šajā struktūrā.
„Tas nav normāli, ka nemitīgi rodas jaunas idejas par arvien jaunu papildu zemes platību izņemšanu no saimnieciskās aprites, ignorējot vietējos faktorus. Tieši tāpēc, ka Eiropas Savienībā esam dažādi, arī zemes resursu izmantošanas politika jāatstāj nacionālo valstu pārziņā, jo Latvijā vai Somijā nevar apsaimniekot esošos mežus tā, kā to varbūt dara Eiropas dienvidu zemēs, tieši tāpat ir ar lauksaimniecību un kūdru,” iesaka M. Liopa. Viņaprāt, arī šīs idejas atbilstību realitātei apstiprina tie bēdīgie precedenti, kur kopējie Eiropas lēmumi nav īsti piemērojami nedz ziemeļos, nedz arī dienvidos. G. Gūtmanis norāda uz vēl kādu paradoksālu ainu, ka vietās, kur tika konstatētas dabas vērtības, kuras jāsargā, pēc laika tiek secināts — tās daļēji zudušas, un rodas secinājums: jāsargā vairāk. „Vienlaikus teritorijās, kuras iepriekš nav aizsargātas un kur ir notikusi saimnieciskā darbība, dabas vērtību situācija pat ir labāka nekā aizsargājamās teritorijās,” tā G. Gūtmanis. Viņaprāt, savā ziņā tas ir paradoksāli, ka dabas vērtības dabiski rodas un attīstās tajās teritorijās, kuras netiek īpaši aizsargātas, nevis tajās vietās, kur ir noteikti stingri saimnieciskās darbības ierobežojumi vai aizliegumi. „Daba rīkojas tā, kā uzskata par vajadzīgu, cilvēkiem jārīkojas loģiski un saprātīgi, bet tie, kuri posta dabu, ir jāsauc pie atbildības,” iesaka G. Gūtmanis.
Paradigmas maiņa
„Domāšanas paradigmas nomaiņa ir vajadzīga Eiropas struktūrās, jo lielākoties uzstādījumi jau nāk no ES normatīviem, kuri radīti ES struktūrās, vienlaikus, ja šeit, Latvijā, visi — ierēdņi, politiķi — nemainīs domāšanu, tad jau arī lielos lēmumus, kuri top Briselē un Strasbūrā, ietekmēt nevarēsim,” secina G. Gūtmanis. U. Amerika ieskatā dabas aizsardzība un valsts drošība ir ļoti nozīmīgi faktori. „Latgale ir reģions, kas bagāts ar kūdras resursiem, bet ir problēmas ar nodarbinātību, un arī Laflora šogad nevarēja pieņemt darbā visus, kuri vēlējās strādāt, jo darba vietu ir tik, cik ir, bet kūdras substrātu rūpnīcas būvniecība ir atlikta, jo ir nedrošība par nākotnē pieejamajiem kūdras apjomiem,” norāda U. Ameriks. Viņš vērš uzmanību, ka Latvija (un ne tikai) neizpilda emisiju samazināšanas plānu un būs vien jāpērk CO2 kvotas, tāpēc jau pašlaik jāsāk domāt par šim mērķim nepieciešamo finansējumu. „Viena iespēja ir šo kvotu iegādi finansēt no visu šeit dzīvojošo maksājumiem, otra - no tiem, kuri attiecīgās emisijas rada, bet samazināt ražošanu jau nozīmē mazāku darba vietu skaitu, mazākus nodokļu maksājumus, kas atsauksies arī uz valsts drošību, jo lojāli iedzīvotāji ir tad, ja viņiem ir darbs un nākotne,” analizē U. Ameriks. Viņš norāda, ka kūdras nozarē, kas ir nozīmīgs darba devējs Latgales reģionā, var ieraudzīt pretējo ainu, jo jaunas kūdras ieguves platības netiek piešķirtas, bet esošās kādā brīdī tiks izsmeltas, vienlaikus ir ļoti daudz attiecīgo resursu, kuri neatrodas aizsargājamās platībās, bet to ieguve nav plānota. „Valsts drošībai ir nepieciešamas aizsardzības sistēmas, bet par kādu naudu tās varēsim nopirkt? Šo naudu valsts makā var saražot tikai ekonomiskā attīstība, nevis sašaurināšanās,” tā U. Ameriks.
Bez investīcijām zaudē konkurētspēju
„Lauksaimnieki savā ziņā ir trakāki, tāpēc investē, neraugoties ne uz šodienas, ne arī uz potenciālajiem nākotnes riskiem, taču nedrošības apziņu rada ne tikai iespējamie ierobežojumi un jauni darbību ietekmējoši nosacījumi, kā arī karš Ukrainā, bet arī šīs valsts, kas ir milzīga pārtikas ražotāja, tuvošanās ES,” norāda G. Gūtmanis. Viņš atgādina, ka trešo valstu pārtikas realizācijas jautājumiem ES ir diskusija par to, kā tā tiek saražota — vai tā atbilst tādām pašām prasībām kā ražotājiem ES. „Lauksaimniecībā diemžēl, apstājoties ar investīcijām, nekavējoties zaudējam konkurētspēju — iespējas savu produkciju realizēt ekonomiski pamatotu cenu līmenī, tāpēc zemnieki nevar atļauties neinvestēt,” uzsver G. Gūtmanis. Viņaprāt, Latvijas pierobežai, kas vienlaikus ir arī ES ārējā robeža, būtu jābūt ar īpašiem nosacījumiem.
„Piemēram, jebkādai ražošanai, kāda ir šajā pierobežā, atceļam ietekmes uz vidi novērtējuma procedūru, to aizvietojot ar vietējās pašvaldības lēmumu, kas būtībā ir vienkāršots izvērtējums par potenciālās ražotnes iespējamo ietekmi uz apkārtējo vidi, tādējādi ļaujot īstenot iecerēto projektu, nevis potenciālo investoru vairākus gadus sūtot no viena kabineta uz nākamo,” ierosina G. Gūtmanis. Viņaprāt, vēl viens papildu risinājums būtu šādiem potenciālajiem investoriem pēc projekta realizācijas atcelt nekustamā īpašuma nodokli, tādējādi radot jaunas darba vietas cilvēkiem un papildu nodokļu maksājumus valsts makā. M. Liopa norāda, ka meži un jo īpaši Latvijas meži ir ļoti liela vērtība, ko pierāda arī daudzu ārvalstu kompāniju ieguldījumi. Vienlaikus bažas raisa ārvalstu precedenti, kad milzīgas korporācijas iegādājas mežus un arī zemes, lai tās kalpotu kā oglekļa krātuves — to piesārņojošo darbību kompensācijas mehānisms, taču tajās nenotiek tradicionālā (mežsaimniecība, lauksaimniecība) saimnieciskā darbība.
#1/3
Latvijas Mežu sertifikācijas padomes priekšsēdētājs Māris Liopa: „Tas nav normāli, ka nemitīgi rodas jaunas idejas par arvien jaunu papildu zemes platību izņemšanu no saimnieciskās aprites, ignorējot vietējos faktorus, tieši tāpēc, ka Eiropas Savienībā esam dažādi, arī zemes resursu izmantošanas politika jāatstāj nacionālo valstu pārziņā, jo Latvijā vai Somijā nevar apsaimniekot esošos mežus tā, kā to varbūt dara Eiropas dienvidu zemēs, tieši tāpat ir ar lauksaimniecību un kūdru.”
#2/3
Latvijas Darba devēju konfederācijas viceprezidents, SIA Laflora valdes priekšsēdētājs Uldis Ameriks: „Kūdras nozare vēlas tikai vienu: ļaujiet strādāt, nevajag sniegt nekādu atbalstu un plānot ilgtermiņa attīstību, tādējādi nozare sniegs pienesumu gan nodarbinātībā laukos, gan arī samaksātajos nodokļos un eksporta ieņēmumu pieaugumā.”
#3/3
Lauksaimnieku organizāciju sadarbības padomes priekšsēdētājs Guntis Gūtmanis: „Ir un būs ļoti būtiskas atšķirības lauksaimniecībā starp bloka dienvidu un ziemeļu valstīm, tāpēc lēmumi, kas varbūt ir veiksmīgi dienvidu zemēs, nestrādās Baltijā, piemēram, kopējā Eiropas politikā ir ļoti grūti pierādīt, ka mums nepieciešams uzturēt meliorācijas sistēmas, jo Dienvideiropā ūdens ir jāpievada, nevis kā Latvijā - jānovada.”
