Nesen notikušajā ANO Klimata pārmaiņu konferencē (COP26) Glāzgovā pasaules līderi turpināja sarunas par klimata mērķu sasniegšanu, jo tikai kopdarbojoties iespējams ierobežot globālo sasilšanu.
Eiropas Savienības (ES) mērķis ir 30 gados, līdz 2050. gadam, samazināt neto emisijas līdz nullei, sasniedzot klimata neitralitāti. Vērtējot COP26 konferences iznākumu, jāsaka, ka ir panākts progress, bet darbs jāturpina — glāze ir puspilna. Pārliecība par klimata neitralitātes mērķu sasniegšanu joprojām ir dzīva, un mērķi ir izpildāmi. Lai to izdarītu, jāiesaistās it visiem, katram savā līmenī — valstīm, pilsētām, uzņēmumiem un cilvēkiem.
Skaidrs, ka pat 2050. gadā joprojām tiks radītas jaunas oglekļa emisijas. Taču jau šobrīd ir pieejamas tehnoloģijas un nākotnē attīstīsies risinājumi, kas emisijas palīdzēs piesaistīt un noglabāt. Piemēram, lauksaimniecībai un mežsaimniecībai ir liels emisiju piesaistes potenciāls. Lielākā daļa Latvijas pilsētu saprot savus izaicinājumus un ir apzinājušas problēmas emisiju jomā. Piemēram, Rīgas izaicinājums ir ēku siltināšana un transports. Savukārt Liepāja ēku siltināšanā ir pirmrindnieks, līdzīgi kā Valmiera un Ventspils. Šobrīd daudzas Latvijas pilsētas un jaunizveidotie novadi izstrādā savas klimata, enerģētikas un ilgtspējīgas attīstības stratēģijas, iezīmē savu ceļu uz klimata neitralitāti.
COP26 — vienošanās par metāna emisiju samazināšanu
Glāzgovas konferencē tika panākta svarīga vienošanās starp 105 valstīm par metāna emisiju samazināšanu par 30% līdz 2030. gadam. Metāns ir siltumnīcu efektu radošā gāze, kas ļaunāka pat par oglekļa dioksīdu un rodas enerģētikā, atkritumu apsaimniekošanā un lauksaimniecībā. Metāns ir atbildīgs par 30% no līdzšinējās globālās sasilšanas. Taču Glāzgovā neizdevās panākt vienošanos par ogļu ieguves pārtraukšanu, pret ko iebilda Indija. Valstīm vēl jāpanāk vienprātība arī par fosilās enerģijas subsīdiju mazināšanu un klimata politikas atbalsta mehānismu attīstības valstīm. Eiropas Savienībai viens no galvenajiem mērķiem COP26 bija uzturēt tādu ambīciju līmeni, lai nepieļautu planētas sasilšanu virs 1,5 grādiem.
Zinātnieku konsenss ir, ka planētas vidējās temperatūras celšanās vairāk nekā par 2 grādiem var radīt katastrofālas sekas. Ja tiks pildītas vienošanās, kuras tika panāktas COP26, tad visdrīzāk planēta sasils par 1,8 līdz 2,4 grādiem, bet ne par 2,7, kas bija attīstības trajektorija pirms Glāzgovas konferences. Globālā klimata politika ir uz pareizā ceļa, bet visiem pasaules reģioniem un valstīm nepieciešams rīkoties vērienīgāk.
Zaļais kurss kā izaugsmes stratēģija
Eiropas zaļais kurss ir attīstības stratēģija, par kuru ne tikai vienojušies ES dalībvalstu vadītāji, bet kam ir arī plašs sabiedrības atbalsts. Nesenajā Eirobarometra aptaujā 56% Eiropas iedzīvotāju atbalstīja zaļo kursu (Latvijā — gan tikai 36%). Zaļais kurss palīdzēs iziet spēcīgākiem gan no koronavīrusa izraisītās ekonomikas krīzes, gan risināt klimata krīzi. Jauni ieguldījumi atjaunojamajos resursos un energoefektivitātes palielināšana nākotnē palīdzēs vairot enerģētisko neatkarību no importētajiem fosilajiem resursiem un stabilizēt enerģijas cenas, ar kurām šobrīd saskaras patērētāji visā Eiropā, arī — Latvijā.
Zaļo un ilgtspējīgo resursu — saules, vēja, zemes siltuma, zaļā ūdeņraža, biodegvielu — īpatsvara palielināšana ir būtiska daļa no Eiropas zaļā kursa. Alternatīvo resursu plašāka izmantošana palīdzēs nākotnē “zaļināt” Latvijas enerģētikas, rūpniecības, lauksaimniecības, transporta un ēku sektorus. Tā ir ceļa karte Latvijas virzībai uz klimata neitralitāti.
Vienlaikus zaļais kurss jāīsteno ekonomiski pamatotā un gudrā veidā, iespējami sekmējot industrializāciju. Globālo piegāžu ķēžu pārrāvumi pandēmijas laikā paspilgtinājuši stratēģiskās autonomijas nozīmi. Eiropai jāspēj saražot vairāk izejmateriālu un komponenšu pašu mājās, nepaļaujoties tikai uz šķietami lētākiem, bet tāliem un neparedzamiem piegādātājiem. Pandēmija spilgti iezīmē, ka Eiropai ir jābūt jaudīgam ražotājam, un tā ir iespēja arī Latvijai un tādiem attīstības centriem kā Rīga, Liepāja, Ventspils, Valmiera un Daugavpils.
Latvijas trīs izaicinājumi un iespējas
Latvijas trīs būtiskākie izaicinājumi ceļā uz klimata neitralitāti ir ēku energoefektivitātes kāpināšana, transporta “zaļināšana” un atjaunojamās enerģijas veicināšana. Eiropas Savienība zaļajam kursam jeb klimata politikas mērķiem ir atvēlējusi būtiskus līdzekļus. No vairāk nekā 10 miljardiem eiro, ko nākamajos 10 gados saņems Latvija gan ES struktūrfondu, gan Atveseļošanas fonda investīciju veidā, vismaz trešā daļa iezīmēta dažādiem zaļajiem projektiem. “Zaļināšanu” atbalstīs arī jaunveidojamais Taisnīgas pārkārtošanās fonds, Modernizācijas fonds un vēl apriešanā esošais Sociālais klimata fonds. Latvijas iespēja ir gudri un efektīvi izmantot šo sēklas naudu, lai palīdzētu tām nozarēm, kas rada vislielāko pienesumu emisiju samazināšanā.
Protams, visas vajadzības pilnā mērā publiskā nauda nofinansēt nevarēs, un būs jāpiesaista privātais kapitāls, kur sava loma būs komercbankām, investīciju fondiem, riska kapitālam un valsts attīstības finanšu institūcijai Altum. Lai īstenotu zaļo kursu, jāpārvirza kapitāls no vecās – fosilās, melnās un brūnās – ekonomikas uz jauno – aprites, sadarbības un ilgtspējas – ekonomiku. Publiskās naudas būs daudz, bet tā jāizmanto, lai piesaistītu privāto kapitālu, arī ārvalstu investīcijas. Runājot par zaļo industrializāciju, Atveseļošanās fondā būtiska aploksnes daļa, 80 miljoni eiro, ir atvēlēti četriem zaļiem industriālajiem parkiem Latvijas reģionos, ārpus Rīgas metropoles. Svarīgs nosacījums, ka šīm industriālajām zonām vai teritorijām ir pamatoti biznesa plāni, un tās spēj piesaistīt arī būtiskas privātās investīcijas.
Pirmie soļi zaļiem industriālajiem parkiem
Šajā — industriālo parku — virzienā jau dodas Liepāja, kas iecerējusi degradētajā agrākās rūpnīcas “Liepājas Metalurgs” teritorijā attīstīt zaļu industriālo parku, kas darbotos pēc aprites ekonomikas principiem. Liepājai ir stratēģiska izšķiršanās — vai pēc astoņu gadu pārtraukuma būt vai nebūt metalurģijai. Ja Liepājā plāno nodarboties ar metalurģiju, jāatceras, ka šī ir viena no nozarēm, kas ir grūti “zaļināma”, tāpat kā cementa ražošana, kuģniecība, aviācija.
Vienlaikus Eiropa ir viens no pasaules tēraudražošanas līderiem, un šis sektors balsta daudzas citas industriālās nozares — autobūvi, kuģu un lidmašīnu būvi, būvniecību, elektronikas ražošanu un citas. Labi piemēri rodami vairākās ES valstīs, kur eksperimentāli sākts ražot zaļo vai zilo tēraudu, izmantojot ūdeņraža tehnoloģiju.
Ilgtspēja un zaļā domāšana jāieliek jaunveidojamā Liepājas industriālā parka “ģenētiskajā kodā”. Vislabāk, ja industriālā parka aktivitāšu portfelis ir diversificēts un saskaņots ar Liepājas kopējo attīstības vīziju, organiski papildinot Liepāju kā pilsētu cilvēkiem.
Jo ātrāk mainīsim ieradumus, jo labāk
Latvija nav sliktās izejas pozīcijās, ja attālināti aplūkojam dažus pamata rādītājus — kopējo enerģijas patēriņu, emisijas uz vienu iedzīvotāju, enerģiju, kas iegūta no atjaunojamiem resursiem, mežu platības, bioloģiski apsaimniekotās lauksaimniecības zemes īpatsvaru un dažus citus. Tomēr, ciešāk ieskatoties, ir jomas, kurās Latvija nopietni atpaliek no saviem kaimiņiem un ES vidējiem rādītājiem, un kurās dinamika ir nepietiekama, piemēram, atkritumu pārstrādē, aprites ekonomikas īpatsvarā, emisijās no automašīnām (arī — jaunām), instalētās saules un vēja enerģijas jaudā un ēku renovācijas (arī “dziļās renovācijas”) apjomā.
Mums visiem — indivīdiem, uzņēmumiem, nozarēm, pašvaldībām — būs jāmaina savi ieradumi jau tuvākajā laikā, un tiem, kas to izdarīs ātrāk, būs priekšrocības. Šobrīd varam novērot, ka zaļie un ilgtspējīgie biznesa modeļi vinnē. Tas pats attiecas arī uz pilsētu un pašvaldību attīstības stratēģijām. Tās pilsētas un pašvaldības, kuras orientētas uz efektīvu ilgtspēju, būs soli priekšā, bet tās, kuras kavēsies pagātnē vai mīņāsies uz vietas, diemžēl būs zaudētājas. Cilvēki un uzņēmumi dos priekšroku tām vietām, kas sevi saistīs ar zaļo kursu. Tās augs un attīstīsies, un tur cilvēki gribēs dzīvot un atgriezties.
