Latvijas augļu dārzus aizvien vairāk skar bakteriālā iedega, saukta vēl arī par Ervīniju. Šajā situācijā traģikomiska šķiet atbildīgo valsts institūciju nespēja kontrolēt procesu.
Vismaz pirms pāris gadiem bija zināms, ka bakteriālā iedega skārusi Lietuvu, kuras dēļ tika izzāģēti daudzi augļu dārzi.
Sērga tika konstatēta arī netālu no Latvijas teritorijas, un tas bija tikai laika jautājums, kad šī augļu koku slimība tiks konstatēta mūsu valstī. Nebija ilgi jāgaida, diemžēl šovasar tā tika konstatēta Zemgalē. Taču tas, kā attīstās notikumi, liek domāt, ka atbildīgās valsts institūcijas laikam jau nebija pietiekami izvērtējušas risku un nebija sagatavojušas rīcības plānu vai stratēģiju, kā reaģēt šādā situācijā, kur nu vēl paredzējusi līdzekļus zaudējumu segšanai, kas ir vismaz 5 miljoni latu.
Lai atjaunotu izzāģētos dārzus, vajadzēs vismaz 5 līdz 7 gadus. Pa šo laiku Latvijas augļkopības nišu varētu būt aizņēmuši importētie augļi, un ielauzties no jauna šajā tirgū varētu izrādīties daudz dārgāk nekā gudri cīnīties ar bakteriālo iedegu.
Pēc pirmajiem signāliem par bakteriālo iedegu, kas tika konstatēta piemājas augļu dārzos, tie nekavējoties tika izzāģēti. Tā vien šķita, ka tā notiks ar katru augļu dārzu, kurā tiktu fiksēta šī sērga. Ja tiek izcirsti dārzi vai uzlikti ierobežojumi stādaudzētājiem, zaudētāji ir vietējie augļkopji. Samazinās komercdārzu stādījumi, nav stādu, nav dārzu, nav augļu, bet tirgus jau tukšs nepaliks. Ja pasludinām stingras un lielas karantīnas zonas, divu gadu laikā vietējo zemnieku saimniecības var arī iznīcināt, bet pēc tam secināt, ka slimību tomēr nav izdevies apturēt. Kā var apturēt vēju, biti, kas arī iznēsā šo slimību. Tāpēc nekas cits neatliks kā atvērt robežas, kā rezultātā imports ienāks no slimības skartajām zonām jau daļēji tukšā nišā.
Turklāt, ja jau slimība ir konstatēta Latvijā, tā var būt skārusi ne tikai cilvēku stādītus kokus, bet arī, piemēram, savvaļā mītošas mežābeles, un izkontrolēt to faktiski ir neiespējami. Bet, kas tad augļukoku stādu audzētājiem kompensēs divu gadu dīkstāvi, kad tiks paziņots, ka cīņa ar bakteriālo iedegu ir bijusi nesekmīga
Valstij tomēr vajadzētu izlemt: vai nu tā atzīst, ka valsts teritorijā ir bakteriālā iedega un, neriskējot ar vēl veselajiem augļudārziem, zaudēt privileģētas zonas statusu un izzāģēt sērgas skartos dārzus vai arī laipot, cenšoties izpatikt te vienam, te otram.