Lai kaut kā risinātu problēmu saistībā ar ārprātīgi lielajām kravas automašīnu rindām uz Latvijas - Krievijas robežpunktiem, savulaik tika nolemts ieviest eirovinjetes jeb maksu par kravu pārvadājumiem pa mūsu valsts teritoriju.
It kā jau doma vienkārša - ja reiz ārvalstu pārvadātāji grib izmantot mūsu ceļus un radīt zināmas neērtības to pašvaldību iedzīvotājiem, kur atrodas robežpunkti, tad par to lai arī maksā.
Diemžēl laika gaitā izrādījās, ka attiecībā uz šo jaunievedumu var attiecināt senu, taču skumju teicienu - gribējām, kā labāk, bet sanāca kā vienmēr. Respektīvi, izrādījās, ka apmēram 80 % no visiem ienākumiem, pērkot eirovinjetes, valstij nodrošinātu nevis dažādas ārvalstu kompānijas, bet gan vietējie pārvadātāji. Turklāt nevis tie, kuri naudu pelna ar starptautiskajiem pārvadājumiem, bet gan, piemēram, zemnieki, dažādi preču piegādātāji utt., kas braukā tikai pa mūsu valsts teritoriju.
Realizējoties šādam modelim, sanāktu, ka eirovinješu ieviešanas mērķis ir nevis vismaz kaut kā risināt situāciju uz robežas, bet gan radīt vēl vienu naudas kāstuvi valsts budžeta papildināšanai. Līdz ar to par saprātīgu ir uzskatāma varas gaiteņos pavīdējusī ideja iekšējos pārvadātājus no minētajiem tēriņiem atbrīvot vai vismaz to samazināt. Īpaši būtiski tas ir tāpēc, ka uzņēmēji, kuri strādā iekšējā tirgū, jau tāpat maksā daudz dažādus nodokļus un nodevas, tostarp par ceļu uzturēšanu. Tādējādi, liekot vēl viņiem pirkt eirovinjetes, par vienu un to pašu pakalpojumu tiktu prasīta dubulta samaksa.
Protams, var teikt, ka negodprātīgi darboņi centīsies sevi pozicionēt kā iekšzemes pārvadātājus, bet patiesībā dosies ārvalstu braucienos, tādējādi krāpjot valsti. Jā, tas varētu būt iespējams. Taču nevajag visus iedzīvotājus bez izņēmuma uzskatīt par potenciāliem noziedzniekiem. Tikpat labi no visiem autovadītājiem jau spēkrata iegādes brīdī vajag iekasēt paprāvas naudas summas kā soda naudu par ātruma pārsniegšanu - gan teorētiski, gan arī praktiski to var izdarīt pilnīgi visi.
Jebkurā gadījumā ir skaidrs, ka, uzkraujot Latvijas uzņēmējiem arvien lielāku dažādu maksājumu slogu, nav iespējams panākt valsts tautsaimniecības atveseļošanos. Nedaudz lielākus ienākumus budžetā gan tā var nodrošināt, bet tikai īstermiņā.