Sakām –augļkopība, domājam – āboli. Taču pat tos vēl nespējam izaudzēt vajadzīgajā daudzumā un kvalitātē
Tā uzskata Augļkopju asociācijas valdes priekšsēdētāja Māra Rudzāte. Ābolu raža kopumā ir laba, taču dažādos reģionos – atšķirīga. Ābolu cena ir kritusi.
Augļkopji uzsver, ka pircēji psiholoģiski nevar pieņemt šķietamo cenu kāpumu pēc eiro ieviešanas. Vēl kāds drauds – poļu āboli; vienīgā cerība uz to, ka veiklie poļi atradīs aplinkus iespējas tos nogādāt ierastajiem ēdājiem.
Aptaujātie dārzu īpašnieki atzīst, ka augļkopība nav ātrs un viegls bizness, tomēr – ienesīgs dzīvesveids; sekmīgāk darbojas ģimenes uzņēmumi. Augļkopībā bez roku darba neiztikt, un to nekad nebūs iespējams pilnībā aizstāt ar tehniku, salīdzinot ar graudu audzēšanu. Tā kā laukos iedzīvotāju skaits samazinās, problēma ir tieši darba roku atrašana. Tādējādi daudzas saimniecības, sevišķi ogu audzētāji, nopietni pārdomā iespēju nākamgad ievest viesstrādniekus. Šīs sezonas ieguvums – atvieglotā programma sezonas laukstrādnieku reģistrācijā.
Pamats uztraukumam
Izaudzēt produkciju ir tikai daļa darba, svarīgākais – atrast noieta tirgus. Par augļu, jo īpaši ābolu, kuru Eiropā netrūkst, eksporta attīstīšanu domāt nav ko. Turklāt vietējais tirgus vēl nav pārsātināts.
Eksportēšanas iespēja tomēr ir – augļus iepērk poļu pārstrādātāji sulām. Kad labāka cena, uz Poliju aizceļojot pat visi Latvijas ceļmalu ābolīši. Īpašā cieņā poļiem ir aromātiskā, vecā šķirne ‘Antonovka’. Pat šogad šos ābolus viņi esot gatavi iepirkt. Tas sevišķi izdevīgi lielo, veco, no kolhoza laikiem saglabāto un atjaunoto augļudārzu saimniekiem. Pat ja Krievijas tirgus atkal tiktu atvērts, Latvijā izaudzētais apjoms ir pārāk niecīgs un sortiments neviendabīgs apjomīgu darījumu slēgšanai.
Pēc aptuveniem nozares speciālistu aprēķiniem, Latvijā izaudzētā produkcija lielveikalu tīklos ir ap 20% no pārdoto ābolu daudzuma. Konkrētu importēto šo augļu apjomu precīzi nezina naviens, jo īpaši tagad, kad Krievijas tirgus ir ciet. Poļi gan paši savā valstī ābolu ēšanu pasludinājuši par valstiski svarīgu pasākumu un sākuši akciju pašpatēriņa palielināšanai Ēd ābolus par spīti Putinam!, katru poli mudinot apēst 15 kg ābolu gadā.
Palīdz virzīties
Pašlaik Latvijas Augļkopju asociācijā ir ap 400 biedru, kas nodarbojas ar komercdarbību un ap 200 to, kas augļus audzē nelielos daudzumos, galvenokārt pašpatēriņam.
Eiropas un valsts sniegtais atbalsts tieši atsaucas uz aktivitātēm nozarē, atzīst tās vadītāja M. Rudzāte. Piemēram, viens no atbalsta veidiem ir jaunu stādījumu ierīkošanai ar 40% atbalsta intensitāti.
2007.–2013.gada plānošanas periodā Lauku atbalsta dienesta apstiprinātajiem projektiem kopumā piešķirtā publiskā finansējuma daļa bijusi 8,67 milj. latu.
Plašu atsaucību guva iespējas saņemt atbalstu jaunajiem lauksaimniekiem, lauku saimniecību modernizācijai (ilggadīgu stādījumu ierīkošanā), lauksaimniecības produktu pievienotās vērtības radīšanai (pārstrādei), atbalsts daļēji naturālo saimniecību pārstrukturizācijai (ilggadīgo stādījumu ierīkošanai).
Par sākumu augļkopības nozares nopietnā attīstībā modernizācijas virzien un popularizēšanā var uzskatīt 2000.gadu. Līdz tam saimniekošana notika galvenokārt veco laiku tradīcijās un priekšstatos, nespējot konkurēt ar importa preci.
Tad iestādītie dārzi jau ražo, un var just arvien lielāku vietējās produkcijas īpatsvaru pašmāju tirgū. Aptaujātie augļkopji atzīst, ka bijuši arī tādi ļaudis, kas dārzus stādījuši tikai subsīdiju dēļ, bez plāniem par tālāku saimniekošanu un zināšanām un tagad cerētā atdeve ir minimāla vai tās neesot vispār. Labāk klājies ir tieši ābolu audzētājiem. Lielu darbu nozares attīstībā ieguldījis Valsts Augļkopības institūts. Pārējām kultūrām neklājas tik spīdoši. Iemesli – tās ir prasīgākas klimatisko apstākļu ziņā, «buksē» noieta tirgus meklējumi. Postu nodara arī slimības.
Kā Latvijas Nokia M.Rudzāte min lielogu dzērveņu audzēšanu, jo klimatiskie apstākļi labvēlīgi, taču to stādījumu ierīkošana saistīta ar lieliem ieguldījumiem, galvenokārt – meliorācijai.
Kooperācijā nākotne
Z/s Eglāji pārvaldnieks Guntis Ofkants uzskata, ka viens nav karotājs un, tikai apvienojoties, audzētāji var sekmīgi startēt tirgū. Piemēram, viņš darbojas kā Zemgales reģiona konsultants un ir biedrs kooperatīvā Zelta ābele, kurā apvienojušies 10 augļkopji no visas Latvijas. Augļkopības nozarē dibināti vairāki kooperatīvi, piemēram, Zelta ābele, Augļu nams, Baltijas Ogu kompānija. Daži gan uzsākuši darbu, taču vai nu aktīvi nedarbojas, vai jau izjukuši. G.Ofkants min, ka laikam vainojamas vietējās viensētnieku tradīcijas un nespēja vienoties kopīgam mērķim. Taču kooperatīvs sniedz iespējas gan saņemt Eiropas atbalsta maksājumus, gan slēgt līgumus ar lielajiem veikalu tīkliem. Piemēram, Zelta ābeles āboli ir Rimi, Maxima u.c. Stabils noiets ir programmā Skolas auglis.
Pats G.Ofkants audzē ābolus apmēram 11 ha platībā. Dārzi izvietoti stāvās piekalnēs, kas praktiski izslēdz to izmantošanu graudu vai citu tradicionālo kultūru audzēšanā. Ceturtajā daļā dārzu aug vasaras āboli. Saimniecībā nolemuši nevis palielināt platības, bet celt ražību, augļu kvalitāti, meklēt iespējas roku darba samazināšanai. Viens no tuvās nākotnes plāniem – veidot pretkrusas tīklus, domāt par brāķēto augļu pārstrādi savā saimniecībā, piemēram, sulu gatavošanu. Tālākās nākotnes plāns – atstāt jaunajai paaudzei labi sakārtotu, modernu saimniecību.
Viņš produkciju realizē galvenokārt kooperatīva Zelta ābele ietvaros, bet reizi nedēļā dodas uz Rīgu, Kalnciema ielas tirdziņu, lai būtu tiešs kontakts ar patērētāju.
Naudu jāprot paņemt
Muļķīgi būtu neņemt naudu, ja dod, teic G.Ofkants. Viņš zinot dažas saimniecības, kas principiāli iztiek tikai ar pašu nopelnīto, nepiesaistot Eiropas līdzekļus, bet tas samazinot viņu konkurences spēju.
Viņš stāsta, ka, piemēram, ar Eiropas fondu atbalstu tapusi jaunā augļu glabātuve. Šogad tajā pirmoreiz tiek ievesta raža. Piecus nākamos gadus tā būs kooperatīva īpašums. Augļkopis apgalvo, ka tas ir liels izrāviens saimniecībai – iespēja paildzināt augļu glabāšanas ilgumu ideālā temperatūrā, fasēt, pārlasīt ābolus siltās telpās, izvietot iekārtas roku darba atvieglošanai.
Kā labu stimulu konkurences celšanai viņš min braucienus uz Poliju vai citām Eiropas valstīm. Tur dārzkopība ir tādā līmenī, ka to panākt būs grūti, secina G.Ofkants, bet kaut vai nelielu ideju, kuru realizēt savā saimniecībā, izdodas gūt vienmēr.
Sekmīga saimniecības un kooperatīva darbība izdevīga arī apkārtnes mazo dārzu īpašniekiem, jo var vienoties par ražas pārdošanu vai glabāšanas iespējām noliktavā.