Iesaka SIA Gavi Store īpašniece Alīna Gržibovska: Irānā esmu bijusi divas reizes. Pēdējo reizi pagājušā gada oktobrī, kad tur mēnesi ciemojos pie draugiem. Daudziem par šo valsti ir aizspriedumi, tādēļ to bieži vien neizvēlas kā atvaļinājuma galamērķi. Šā iemesla dēļ Irānā tūristu ir ļoti maz, un tas ir labi – viņi nav sabojāti un ārvalstu tūristus neuztver kā iespēju nopelnīt. Irāņi pret iebraucējiem izturas kā pret viesiem, kurus godā, un no sirds rūpējas par viņu labsajūtu.
Ierodoties Irānā, jāpieņem šīs valsts ģērbšanās likumi, sievietēm obligāti jāvalkā hidžabs (galvas lakats) un nedrīkst būt atkailinātas citas ķermeņa daļas (kājas, rokas). Irānietes pārsvarā valkā legingus un tunikas ar garām rokām. Kopumā viņas izskatās ļoti estētiski, gaumīgi un sievišķīgi. Ja, iebraucot Irānā, ārvalstu sieviete nav nodrošinājusies ar lakatu, tad policija izsniedz tā dēvēto tūristu paketi, kurā ir lakats un melnas zeķes gadījumam, ja tūristei ir pārlieku īsi svārki. Sods par ģērbšanās noteikumu pārkāpšanu tūristēm nedraud. Policija uzrauga vietējās sievietes, kurām par noteikumu neievērošanu jāmaksā sods.
Ierodoties Irānā, jābūt gataviem, ka vairumā sabiedrisku vietu tualetes nebūs tādas, kā ieraduši redzēt eiropieši – tradicionālais klozetpods atrodams tikai viesnīcās (un arī ne visās) un lidostā. Irānā klasiskās labierīcības ir caurums grīdā, bet tualetes papīra vietā viņi izmanto ūdeni. Tas tiekot darīts higiēnisku apsvērumu dēļ. Kā jau musulmaņu valstīs pienākas, arī Irānā ir daudz mošeju. Tālab, ieraugot mošeju, der atcerēties, ka tūristam tas nav tikai pielūgsmes nams, jo mošejās vienmēr ir bezmaksas labierīcības. Tur vienmēr būs tīrība, silts ūdens un ziepes.
Kad turp braukt?
Vislabākais laiks ir no septembra līdz novembrim, jo vasarās Irānā ir ļoti karsti un vidējā gaisa temperatūra ir no 28 līdz 35 grādiem. Irānā ir tuksneši, tādēļ gaiss nav mitrs, bet sauss. Turklāt lakats ap galvu palīdz izvairīties no pārkaršanas. Hidžabs jāvalkā ne vien reliģiozu, bet arī praktisku apsvērumu dēļ. Irānā vēja laikā pilsētās saceļas daudz putekļu, bet lauku reģionos – smilts. Lakats palīdz aizsargāt matus un ķermeni no netīrumiem. Tas arī palīdz paslēpties no karstās saules stariem.
Ko tur redzēt?
Esot valstī, kurā pamatiedzīvotāji ir persieši, ir skaidrs, ka šeit varēsiet redzēt milzum daudz pasaulslaveno persiešu paklāju. Plašs persiešu paklāju muzejs atrodas Irānas galvaspilsētā Teherānā.
Irāņi brīvo laiku pavada parkos, kur kopā ar ģimeni pastaigājas, turpat zālienā izklāj sedziņu un sarīko pikniku. Interesanti, ka vīrieši, esot kopā ar ģimeni, ir tie, kas rūpējas par bērnu pieskatīšanu. Sievietes var atpūsties.
Irānā es dzīvoju Isfahanā, kas ir trešā lielākā pilsēta pēc Teherānas, bet tā skaitās tūristu Meka. Tajā ir milzīgs vēsturiskais centrs. Interesanti, ka tur zem kāda tilta arkām ir lieliska akustika, un vietējie turp dodas, lai padziedātu– nevis tikai svētku reizēs, bet arī ikdienā. Isfahanā iesaku apmeklēt arī kompleksu Naqsh-e Jahan Square, kas iekļauts UNESCO mantojuma sarakstā. Tas tika būvēts 1598.–1629. gadā un ir viens no pasaules vērienīgākajiem laukumiem. Tas ir 89,600 m2 plašs un izmēra ziņā ierindojas otrajā vietā pasaulē. Salīdzinājumam Maskavas Sarkanais laukums ir tikai piektais lielākais pasaulē.
Citā Isfahanas vēsturiskajā pērlē – Džami Mošejas kompleksā –, atrodas 16 dažādos gadsimtos celtas mošejas, bet pa perimetru izvietotajās ēkās ierīkoti tirgi. Tajos nenoris citās austrumu valstīs pierastā kņada, jo persieši ir kulturāli – neskrien pakaļ cilvēkiem, lai tie tikai kaut ko iegādātos. Persieši nav uzbāzīgi un tūristos nesaredz tikai naudas maku. Irānā nav sienas starp tūristiem un vietējiem.
Vēl tūristi brauc uz Širāzu, kur ir vērts apskatīt Irānas slavenākā dzejnieka Hafiza templi. Persieši ļoti mīl poēziju, un katrā mājā ir Hafiza grāmatas. Vērts aizbraukt arī uz kalniem. Kopumā Irānā ceļošana ir ērta un lēta. Šeit ir ļoti labas kvalitātes ceļi, un pārvietošanās ar sabiedrisko transportu un taksometriem izmaksā ļoti lēti. Trīs litri benzīna maksā vienu dolāru. No tā izriet ļoti daudz. Proti, samaksājot vienu dolāru taksometra vadītājam, var izbraukāt pusi pilsētas. Isfahanā ir divu krāsu taksometri. Dzelteni domāti abiem dzimumiem, bet zaļie – tikai sievietēm. Zaļos taksometrus arī vada daiļā dzimuma pārstāves. Savukārt sabiedriskajā transportā ir atsevišķas vietas vīriešiem un sievietēm – autobusos vīrieši sēž un stāv sākumdaļā, bet sievietes tālāk no šofera.
Ko tur apēst?
Vietējie ir gaļēdāji, taču, kā jau musulmaņiem pieņemts, viņi neēd cūkgaļu, bet ļoti daudz uzturā lieto aitas gaļu un no tās pagatavotus ēdienus – kebabu, šašliku. Ja vēlas atrast kādu veģetāro restorānu, tad tas ir īpaši jāmeklē. Tā kā Irānai jau vairākus gadus ir nesaskaņas ar ASV un tās sabiedrotajām Eiropas valstīm, tad pārtikas produkti, tostarp gaļa, netiek importēti. Viss ir vietējais. Viņi paši audzē aitas, kā arī dārzeņus, augļus. Tā kā klimats ir silts, tad raža ir bagātīga. Iesaku neieturēt maltīti ātro uzkodu ēstuvēs, kur pasniedz līdzīgu ēdienu kā jebkurā citā pasaules valstī. Labāk iet uz vietējām kafejnīcām. Iespējams, tās neizskatās pārlieku glaunas, bet vismaz ir garantija, ka šādās vietās pavāri ir vietējie, kas irāņu tradicionālos ēdienus gatavo jau vairākus gadu desmitus. Paēst labā restorānā divām personām izmaksā vidēji 10 līdz 15 dolāru. Šajā summā būs iekļauta zupa, otrais, saldais ēdiens un dzērieni.
Interesanti, ka kafejnīcās un restorānos bieži ēdienkartē nav atrodami salāti.
Vietējie pusdienas ietur mājās, kur saimniece pagatavo visu, ko sirds kāro. Sievietes gatavo lieliski. Viņas zināšanas ieguvušas no paaudzes paaudzē, turklāt pilnveido prasmes arī pavāru kursos. Esot ciemos pie vietējiem, jārēķinās, ka maltīte tiek ieturēta sēžot uz grīdas. Viņi šādi spēj nosēdēt ilgi, bet man kā eiropietei jau pēc neilga laika kļuva neērti, jo neesmu tā pieradusi.
Ko tur iedzert?
Tradicionālais irāņu dzēriens ir duks – jogurts ar ūdeni un piparmētru. Tas karstā laikā lieliski atsvaidzina. Vietējie labprāt dzer arī kafiju un tēju. Pārsvarā šeit gatavo nestipru melno tēju, kas tiek pasniegta kopā ar datelēm vai karamelizētu cukuru uz kociņa.
Irānā 1979. gadā ieviesa sauso likumu, un tas joprojām tiek ievērots. Neviena veikala plauktā alkoholu neatradīsiet, tādēļ tur ļoti populārs ir bezalkoholiskais alus, kas garšas ziņā līdzinās limonādei. Man patika šis alkohola aizliegums, jo Irānas sabiedrība šķita veselīgāka nekā Eiropas valstu iedzīvotāji.
Vietējā biznesa īpatnības?
Irānas tautsaimniecība ir cieši saistīta ar tās dabas resursiem. Irāna ir ievērojami attīstījusi naftas pārstrādi un transporta rūpniecību. Kopš 1979. gada pret Irānu darbojas ASV noteikts ekonomikas embargo, ar kuru ASV un tām draudzīgo valstu uzņēmumiem aizliegts piegādāt Irānai dažādas preces. Šo sankciju rezultātā Irāna iemācījusies būt neatkarīga un visu sev nepieciešamo saražo savas valsts robežās. Viņi ir kā atdalīti no ārpasaules, bet pieļauju, ka brīdī, kad sankcijas tiks izbeigtas, Irāna attīstības ziņā būs pirmajā vietā austrumos.
Visā Irānā no vieniem dienā līdz četriem pēcpusdienā ir siesta. Šis noteikums būtu saprotams vasarā, kad dienas vidū ir apmēram 40 grādu karstums, bet Irānā siesta tiek ievērota arī ziemā. Šajā periodā tiek slēgti gandrīz visi veikali, biroji un tirgi. Visi brauc mājās ieturēt pusdienas, tādēļ pilsētās ir milzīgi sastrēgumi. Tūristiem, kuri laiski izgulējušies un sadomājuši sākt pilsētas apskati ap pusdienlaiku, šis varētu būt nepatīkams pārsteigums. Irāņi sāk darbu astoņos no rīta, bet pēc siestas strādā līdz astoņiem vakarā. Pēc tam notiek aktīva atpūtas dzīve – darbs pabeigts un vietēji dodas uz parkiem pavadīt laiku kopā ar ģimeni un draugiem vai arī iepērkas.
Irānā, veidojot biznesa attiecības ar vietējiem, jārēķinās, ka šajā valstī, kā jau austrumos ierasts, viss notiek lēnāk nekā Eiropā. Dokumentāciju sakārtošanā valda birokrātija, kas procesu vēl paildzina. Tāpat jāatceras, ka irāņi nekad nesaka «nē». Tas nav pieklājīgi. Šajā valstī jāpavada nedaudz ilgāks laiks, lai atšķirtu, kad «jā» patiesībā nozīmē «nē». To var atšķirt, bet jāvēro sarunu biedra mīmika un jāizvērtē konkrētā situācija.
Irāņi vidēji mēnesī pelna 400–500 dolāru, un ar šo summu viņiem pietiek, lai normāli dzīvotu un ceļotu savas valsts teritorijā. Uz citām valstīm naudas trūkuma dēļ viņi ceļo retāk. Irāņiem ir arī grūtības iegūt Šengenas vīzu.
Valodas barjeras šeit nav. Pārsvarā visi gados jaunie cilvēki pārvalda angļu valodu. Ikdienas komunikācija ar vietējiem ir patīkama. Viņi ir laipni, bet nav pārlieku smaidīgi, drīzāk ieturēti. Irāņi ir ļoti izpalīdzīgi. Ja būsi nokļuvis ķezā, tad viņi vienmēr atvērs savas mājas durvis. Šāda izpalīdzība ir ierasta lieta visos sabiedrības slāņos – kā pie nabagajiem, tā turīgajiem ļaudīm. Viesis vienmēr ir pirmajā vietā, tādēļ ciemiņam mājās tiek atvēlēta atsevišķa istaba. Viņu izklaidēs, pabaros un neprasīs, kad brauks prom. Šāda attieksme, manuprāt, pat nav tautas mentalitātes iezīme, bet vienkārši cilvēcība. Šīs savstarpējās saskarsmes dēļ eiropieši Irānu ļoti augstu vērtē un vēlas šeit atgriezties atkārtoti.
No kā uzmanīties?
Pretēji iepriekš lasītajai un dzirdētajai informācijai varu apgalvot, ka Irāna ir drošākā valsts, kurā jelkad esmu bijusi. Tūristus tur ar akmeņiem neapmētā, un sievietes tur nav apspiestas. Protams, šajā valstī valda totāls patriarhs un ir jūtams strikts sadalījums starp sieviešu un vīriešu pasauli. Naudas pelnīšana atstāta vīriešu gādībā, bet arī sievietes, ja vēlas, var strādāt un veidot karjeru. Irānā policija rūpīgi strādā, kā rezultātā kriminogēnais līmenis valstī ir ļoti zems. Vietējie ir godīgi. Dzīvi Irānā es varētu salīdzināt ar Padomju Savienības gadiem Leonīda Brežņeva laikā. Diemžēl paši persieši to nenovērtē un nesaprot, kādēļ šāda kontrole no kārtības sargu puses ir nepieciešama. Irāņi vēlas iedomātu brīvību, bet tā diemžēl viņiem asociējas ar Holivudas filmās redzētām romantiskām ainām par skaisto Ziemassvētku laiku Ņujorkas Taimskvērā. Viņi nenojauš, cik nedroši ir dzīvot citās pasaules valstīs.
Pretstatā stereotipiem par vardarbību un terorismu Irānā nekas tāds mūsdienās nenotiek. Pirms 20 gadiem pasaulē daudz tika ziņots par Irānas teroristiem Izraēlā, bet tā ir vēsture. Tiesa gan, esot Irānā, ir jūtams, ka viņiem vēl aizvien ļoti sāp karš, kas kopš 1980. līdz 1988. gadam notika starp Irānu un Irāku, kā rezultātā gāja bojā vairāki tūkstoši irāņu. Teherānā ēku sienas rotā vietējo varoņu portreti, kas piedalījās šajā karā.
Ko atvest kā suvenīru?
Tipiskākais suvenīrs ir tējas vārāmais aparāts. No Irānas iesaku arī atvest dažādus galdautus, kas ir roku darbs. Tie šeit maksā lēti. Populārs suvenīrs, protams, ir slavenie persiešu paklāji. Tūristi Irānā iecienījuši pirkt arī no zelta darinātas rotaslietas, kas ir labā kvalitātē un par zemu cenu.