Arvien vairāk tuvojoties brīdim, kad Latvijai būtu jāizsaka oficiāls lūgums mūs uzņemt eirozonā, jau sākot no 2014. gada, situācija šajā sakarā un dažādu veidu notikumi kļūst visnotaļ interesantāki.
Proti, atsevišķas valstis jau ir paziņojušas, ka vismaz pagaidām eiro neieviesīs, saglabājot savu nacionālo valūtu, vietējie, kā arī starptautiskie eksperti prognozē, ka ekonomiskā krīze Eiropas valstīs tuvākajos gados nebūt nebeigsies, bet Latvijas Banka paštaisni apgalvo, ka mūsu valstij eiro ieviešana esot vienīgais pareizais variants. Realitāte, kā zināms, ir tāda, ka daļa savulaik eiro ieviesušo valstu ir ievērojami lielākā parādu jūgā nekā mēs.
Dibinot dažādus klubus, parasti tiek paredzēts, ka gadījumā, ja viens tā biedrs nonāk grūtībās, pārējie viņam palīdz. Tieši šis princips attiecas arī uz eirozonas valstīm, un tas nozīmē, ka eirozonas valstu pienākums ir palīdzēt krīzē grimstošajai Dienvideiropai. Visai naivi būtu uzskatīt, ka jau tuvākā pusotra gada laikā Eiropas dienvidu likstas būs atrisinātas, tādējādi Latvija, iestājoties eirozonā, būtu spiesta piedalīties noteiktos glābšanas pasākumos, katru gadu no sava budžeta tam atvēlot vairākus miljonus latu. Ņemot vērā šo aspektu, nekādi nav skaidra Latvijas Bankas darbības taisnā līnija attiecībā uz 2014. gada 1. janvāri kā vienīgo optimālo datumu eiro ieviešanai. Turklāt šajā kontekstā nevajag jaukt eiro ieviešanu ar Māstrihtas kritēriju ievērošanu. Šie savulaik izstrādātie kritēriji principā ir ļoti labs, disciplinējošs valsts makroekonomiskās darbības rāmis, kurā iekļauties valstij nenāk par ļaunu neatkarīgi no tās nākotnes plāniem monetārās politikas jomā. Latvijas valstij ir un būs svarīgi ievērot Māstrihtas kritērijus, lai tādējādi turpinātu atveseļot savu ekonomiku, bet tas nenozīmē automātisku iestāju eirozonā.
Protams, nevar noliegt, ka Latvijas uzņēmējiem, kuru darbība ir saistīta ar ārējiem tirgiem, Latvijas dalība eirozonā atvieglotu darbu - kaut vai tāpēc, ka mazāk līdzekļu vajadzētu tērēt, konvertējot valūtu. Un tas nozīmē, ka pēc būtības Latvijai nevajag atteikties no ieceres par eiro ieviešanu. Tā vietā nākamajā gadā, kad acīmredzot būs jāpieņem izšķiroši lēmumi šajā sakarā, Latvijas valdībai ir rūpīgi jāizanalizē, vai šis brīdis tam ir piemērotākais. Šis darbs ir jāveic empīriski, balstoties uz ekspertu prognozēm, reāliem datiem par ekonomisko situāciju ne tikai Latvijā, bet arī pārējā ES - gan valstīs, kurās eiro ir, gan arī tajās, kas, līdzīgi kā mēs, eirozonā vēl nav iestājušās.
Katrā ziņā eiro ieviešana 2014. gadā nedrīkst būt viens no jautājumiem, kas tiek risināts, balstoties uz lozungu principa. Kā jau daudzkārt ir minēts, mēs nedzīvojam atrauti no pārējās pasaules, un šis teiciens ir attiecināms arī uz faktu, ka pašreiz Latvija, it īpaši mūsu centrālā banka ir uzņēmusi kursu uz klubiņu, kuras viens otrs jau esošais biedrs joprojām uzskata, ka labākais līdzekļu gūšanas veids ir palīdzības saņemšana no salīdzinoši turīgajiem partneriem.
