Pēc garām diskusijām Saeima groza Imigrācijas likumu, palielinot cenu nekustamo īpašumu pircējiem – uzturēšanās atļauju saņemšanai jau no 1. septembra.
Šis tautas priekšstāvju lēmums jau iepriekš izraisījis pretējas emocijas dažādās auditorijās. Saeimas vairākums tādējādi reaģēja uz potenciālo vēlētāju daļas pieprasījumu – ierobežot trešo valstu pilsoņu iespējas iegūt termiņuzturēšanās atļaujas (TUA) apmaiņā tieši pret darījumiem ar nekustamajiem īpašumiem. Parlaments rīkojās, kā tirgus ekonomikas ābecē teikts: ir liels pieprasījums – tātad jāceļ cena, un slieksnis no 150 000 eiro tiek pacelts līdz 250 000 eiro ar vēl papildu 5% valsts nodevu no darījuma summas. Tādējādi tiek cerēts uz naudu valsts budžetā, vienlaikus slāpējot šādu personu skaitu, kuras ar nekustamo īpašumu pirkumiem vienlaikus arī varētu pretendēt uz TUA saņemšanu. Tik tālu viss skaisti.
Tomēr svarīgākais jautājums ir par to, ko tas dos vai ko atņems Latvijas ekonomikai?! Un šajā jautājumā polarizācija ar izteiktu radikalizāciju tikai pieaug. Kāpēc?!
Tāpēc, ka ir cilvēku grupa, kuri uzskata – ar šādu lēmumu parlaments mākslīgi viņus izstūmis no tirgus un samazinājis konkurenci īpašumu tirgotāju vidū, jo saistībā ar iespēju iegūt TUA rudenī konkurence saruks, ne katram nekustamajam īpašumam kadastrālā vērtība būs vismaz 80 000 eiro, kaut arī darījuma cena varbūt sasniegs jaunā sliekšņa – 250 000 eiro – līmeni. Tāpēc arī skan atziņa: ja Latvija nevēlas kādām personām par šādiem darījumiem piešķirt TUA vai arī noņemt tiem, kuriem agrāk piešķirtas, tad drošības iestādes var atrast iespējas, kā to īstenot. Ir cita grupa, kura skarbi secina, ka ar šādu lēmumu Latvija vienkārši aizber vienu naudas avotu un faktiski samazina nevis tikai dažu īpašuma pārdevēju, bet pat visas valsts iedzīvotāju labklājību. Proti, jo mazāk darījumu, jo mazāk vajag šādu darījumu noformēšanā iesaistīto cilvēku, mazāk celtnieku, mazāk šo īpašumu uzturēšanā nodarbināto personu, un to varētu izjust arī mazumtirgotāji. Tās ir bremzes Latvijas izaugsmes rādītājiem, arī nodokļu ieņēmumiem un pat stimuls strādāšanai ārzemēs.
Vēl jautājums – vai šī sliekšņa pacelšana nevairos nožēlojamā stāvoklī esošo būvju skaitu? Šķiet, daudzi to pašreizējie īpašnieki nevar, nespēj, vai negrib kaut ko šajā jomā darīt un vienīgo risinājumu redz to pārdošanā. Kāpēc gan trešo valstu turīgajiem iedzīvotājiem būtu tāda interese par šīm spoku vai uz esības robežas stāvošām ēkām? Tādēļ, ka nekustamā īpašuma īres tirgū pšlaik Latvijā ir fantastiska kapitāla atdeve – ap 10% gadā, ja izvēlas pareizos īrniekus. Jā, bet kādēļ tad pašmāju bāleliņi ar to nenodarbojas?! Nodarbojas, tikai vēl daudzi citi ir uz sēkļa. Proti, naudas, ko ieguldīt šādas daudzstāvu mājas rekonstrukcijā un renovācijā, nav, bankas īsti viņu sastādītajiem biznesa plāniem netic, piesaistīt partneri jeb stratēģisko investoru arī neizdodas katram, un rezultātā nodrupušais nams kļūst vēl atbaidošāks.
Priekšvēlēšanu drudzī šie argumenti ir pārāk vāji un tautas priekšstāvju āda šajā jautājumā ir pietiekami bieza. Jārēķinās, ka Latvija nav vienīgā valsts Eiropā, kura par nekustamo īpašumu iegādi komplektā ļauj pieprasīt arī TUA. Trešo valstu nekustamo īpašumu pircēju zvejotāji no konkurent- valstīm droši vien tagad ar neslēptu sajūsmu var uztvert šādu Saeimas lēmumu. Jā, nenoliedzami, ka Latvija līdz šim ir bijusi šajā segmentā viena no lētākajām, tomēr tā nevar sniegt to, ko sniedz dārgākās valstis. Kā hrestomātisks piemērs tiek minēta Londonas vadības vizīte Ķīnā ar mērķi ieinteresēt bagātos šīs valsts iedzīvotājus iegādāties nekustamos īpašumus Londonā, tā risnot tukšo īpašumu jautājumu.