Par sabiedrības pretrunīgi vērtēto termiņuzturēšanās atļauju tēmu arhitektu Andi Sīli iztaujā laikraksts Diena.
Dienai radniecīgais laikraksts Dienas Bizness pēc nedēļas rīko augsta līmeņa konferenci par termiņuzturēšanās atļaujām (TUA). Mērķis ir vispusīgi izvērtēt šo tēmu. Šajā kontekstā šķiet interesants jūsu viedoklis - strādājat jomā, kas cieši saistīta ar būvniecību.
Var teikt, ka šobrīd 3/4 darba ir objektos, kas paredzēti TUA saņēmējiem. Pēc tam kad programma par uzturēšanās atļaujām tika palaista, darba atkal ir kļuvis vairāk, mūsu apgrozījums ir sasniedzis pirmskrīzes līmeni, pat nedaudz pārsniedzis. Jāņem vērā, ka, iestājoties krīzei - 2008., 2009. gadā -, mūsu apgrozījums nobruka nevis par 30-40% kā celtniekiem, bet par visiem 90%.
Pēkšņi nevienam neko vairs nevajadzēja?
Tieši tā. Bija pilnīgs klusums.
Kas ir tie, kas investē līdzekļus būvniecībā?
Varu runāt tikai no savas pieredzes. Vietējiem vēl joprojām nauda ir tikai kādam mazam remontiņam. Protams, ar retiem izņēmumiem. Attīstās tikai TUA projekti. Starp mūsu klientiem liels investors ir viena vietējā banka, viņiem ir atsevišķs celtniecības departaments, daudz dažādu krīzes laikā iegūtu īpašumu, ko tagad pakāpeniski attīsta. Citā gadījumā nauda nāk no ārzemēs dzīvojoša uzņēmēja. Ir vairāki projekti, kur menedžments ir vietējais, nauda - daļēji no ārzemēm, daļēji no bankās saņemtiem kredītiem. Investīcijas būvniecībā pārsvarā nāk no starptautiskiem, nevis lokāliem avotiem.
Un kā jūs raksturotu tos, kuri pretendē uz TUA, iegādājoties īpašumus Latvijā?
Teju visi ir liberāli, rietumnieciski noskaņoti, labi izglītoti uzņēmēji, kas nopelnījuši naudu - pārsvarā gadījumu - sakarīgā biznesā. Latvijā nonāk gandrīz vai netīšām - lidojot, piemēram, uz Parīzi, pa ceļam airBaltic lidmašīnā izšķirsta reklāmas žurnālu, izlasa par, pieņemsim, Čira Amatciemu, ieinteresējas, vēlāk nopērk tur īpašumu. Brīnišķīgi pilsoņi, kas jebkurai valstij var nest pievienoto vērtību. Daudzi, kā jau darbīgi cilvēki, ne tikai iegādājas īpašumu, bet sāk attīstīt arī biznesu, redzot, ka te ir labāki nodokļi, viss sakārtotāks.
Un kāds valstij labums no TUA?
Latvijas Bankas prezidents Rimšēvičs man reiz teica, ka tie ir aptuveni 350 miljonu gadā, kas šādā veidā ienāk Latvijā. Tas ir ļoti daudz.
Dzirdēti argumenti, ka šī nauda paliek tikai bankām un spekulantiem.
Muļķīgi argumenti. Nauda faktiski nonāk līdz pat pašam tālākajam Latvijas nostūrim. Ņemsim konkrētu piemēru. Pavisam nesen realizējām divus projektus. Vienā gadījumā astoņiem dzīvokļiem bija jātaisa ieejas durvis, koka apdare foajē. Galdniecība Kandavā saņēma pasūtījumu aptuveni par 70 tūkstošiem. Otrajā gadījumā - 10 demo dzīvokļi, ko rādīt pircējiem ar visu interjeru un individuāli pasūtītām mēbelēm, pasūtījums - 100 tūkstošu. No tā galdniecībā darbs bija 50 cilvēkiem, tātad viņu ģimenēm ienāca nauda, tās iepirkās, tā guva ienākumus arī citi.
Otrs piemērs - man pašam ir lauku māja Mazsalacā. Par naudu, ko nopelnu, tur veicu remontu, kaut ko nopērku. Nauda nonāk vietējiem, kam vispār nav darba. Ļoti plašam cilvēku lokam, pat tantiņai, kas mežā lasa baravikas vai ogas.
Līdzīgā veidā TUA nauda nonāk arī Latgalē un vistālākajos valsts nostūros, kam šķietami ar uzturēšanās atļaujām nevajadzētu būt nekādā sakarā. Tā ka tie ir maldi, ka ieguvēji tikai daži. Ieguvēji, man liekas, ir lielākā daļa Latvijas iedzīvotāju.
Visu interviju Veids, kā valstij vairot savu kapitālu lasiet pirmdienas, 26. janvāra, laikrakstā Diena (3. lpp.)!