Valdība ir koleģiāla institūcija, un tai kopīgi ir jāpieņem visi lēmumi, kas saistīti ar fiskālu ietekmi, un šajā sakarā nebūtu paredzamas īpašas veto tiesības vienam cilvēkam, proti, finanšu ministram. Par to ir vienojušies ministri, taču šis nu reiz ir viens no tiem jautājumiem, kas nav vērtējams viennozīmīgi.
No vienas puses, šķiet, vairs nevienam nav noslēpums, ka daudzu gadu finanšu piešķiršanas sistēma Latvijā ir bijusi vienkārši izšķērdīga, turklāt paši politiķi atzīst, ka nereti lielākas summas ir dabūjuši nevis tie, kam to tiešām vairāk vajag, bet gan tie, kuru ministrs ir bijis labāks savas nozares vēlmju lobētājs valdībā un koalīcijas padomē. Vēl šo sistēmu mēdz saukt par deķīša raustīšanu katram uz savu pusi. Raugoties no šā aspekta, būtu tikai normāli, ja finanšu minstrs kā cilvēks, kurš faktiski tur valsts maku, spētu pateikt — nē, attiecīgajam projektam naudas vienkārši nav, un viss! Respektīvi, runa ir par noteiktu finanšu disciplīnu, kas būtu nepieciešama kaut vai tādēļ, lai, piemēram, kārtējā gada beigās neizrādītos, ka dažādām vajadzībām ir pārtērēti miljoni, un nav bijis naviena, kas to novērstu, un tādējādi arī neviena, kas par to reāli atbildētu.
Savukārt, no otras puses, lemjot par šādu veto tiesību piešķiršanu, vērā tomēr jāņem arī cilvēciskais faktors. Nedrīkst aizmirst, ka arī finanšu ministrs, gluži tāpat kā pārējie valdības pārstāvji, ir vienas konkrētas partijas biedrs ar savām politiskajām interesēm. Tādējādi nav izslēgts risks, ka var tikt akceptēti tēriņi ministrijām, kuru vadītāji ir no tās pašas partijas, no kuras finanšu ministrs, bet konsekventi atteikti visām pārējām. Tāpat ir svarīgi, lai šim cilvēkam būtu spējas un vēlme raudzīties uz valsti, tās funkcijām, tiesībām un pienākumiem kopumā, nevis tikai skaitļu tabulām. Un vēl… dodot vienam ministram tik lielas tiesības, faktiski tiktu noteikts, ka viņš ir atbildīgs par visu valsts finanšu dzīvi kopumā. Šādā situācijā būtu jāparedz arī atbildība par to, ja izrādītos, ka valsts līdzekļi ar ministra svētību ir tikuši tērēti bezatbildīgi. Turklāt jāatceras, ka jēdzienam «politiskā atbildība» mūsu valstī nav teju nekāda svara. Vadot uzņēmumu, tā valde atbild ar visu savu mantu. Tās locekļi nevar būtiskas neveiksmes gadījumā pateikt, ka firma vienkārši ir kļūdījusies, kā arī rādīt ar pirkstu vienam uz otru kā iespējamo vainīgo, taču realitātē nevienam nesedzot radušos zaudējumus. Uzņēmumu vadītājiem ir jāatbild, un īpaši labi šis princips darbojas tieši privātajā sektorā. Līdzīgai sistēmai attiecīgās normas pieņemšanas gadījumā vajadzētu būt arī attiecībā uz finanšu ministru.
Tiesa, šobrīd valdība ir atteikusies no minētās normas īstenošanas, taču, ņemot vērā kuluāros dzirdēto, ka veto tiesības finanšu ministram esot starptautisko naudas aizdevēju prasība, nav izslēgts, ka mūsu politiskā elite drīzumā varētu atgriezties pie šā jautājuma izskatīšanas. Tajā pašā laikā gan jāatgādina, ka jau šovasar Saeima pieņēma Budžeta un finanšu vadības likuma grozījumus, ar kuriem finanšu ministram piešķirtas plašas pilnvaras apturēt maksājumus no Valsts kases.