Ar zināmu regularitāti Latvijā uzvirmo jautājums par tēmu - vajag vai nevajag ebreju organizācijām atdot nekustamos īpašumus, kas tām ir piederējuši pirms Otrā pasaules kara.
Protams, varētu gari un plaši diskutēt par to, kāpēc konkrētos brīžos šis jautājums tiek aktualizēts un kāpēc tieši šis aspekts kalpo par pamatu tieslietu ministra Gaida Bērziņa demisijai. Tomēr šajā sakarā ir jārunā par diviem ļoti būtiskiem aspektiem, kas nereti tiek piemirsti.
Vispirms jau nevar, protams, noliegt, ka dažādām ebreju organizācijām pirmās Latvijas brīvvalsts laikā šeit ir piederējuši noteikti īpašumi, no kuriem daļa ir bijuši pietiekami vērtīgi. Tāpat neapstrīdams ir fakts, ka, sākoties padomju okupācijai, šīs organizācijas savus īpašumus zaudēja - diemžēl tajā laikā privātīpašums tika pasludināts par pūstošā kapitālisma sastāvdaļu, ko pēc iespējas ātrāk vajadzēja iznīdēt. Respektīvi, padomju vara nacionalizēja īpašumus, kas piederēja gan iedzīvotājiem, gan organizācijām, gan uzņēmumiem neatkarīgi no tur strādājošo un dzīvojošo cilvēku, kā arī īpašnieku tautības. Deviņdesmitajos gados, kad Latvija atguva savu valstisko neatkarību, tika izstrādāta sistēma, kā novērst īpašumu nacionalizācijas radušās problēmas, pieņemot normatīvos aktus, kuros bija skaidri pateikts - kurš, uz kādu īpašumu un kādā kārtībā var pretendēt.
Tātad iespēja atgūt nacionalizētos īpašumus tika dota - arī to apstrīdēt nevar. Ja kāds nepiekrita atjaunotās valsts izvēlētajai kārtībai šajā jomā, bija iespējams vērsties tiesā, tādējādi novēršot iespējamās netaisnības. Noteiktā datumā denacionalizācijas process Latvijā noslēdzās. Un viss! Laikā, kad denacionalizācijas process notika, vajadzēja pieteikt savas tiesības uz vienu vai otru īpašumu, nevis nogaidīt vairākus gadus un tad mēģināt panākt sev vēlamu rezultātu ar politisku lēmumu palīdzību. Nav skaidrs, kāpēc īpaši vienai sabiedrības daļai šajā jomā vajadzētu piemeklēt kādu izņēmumu. Turklāt ne jau tikai ebreju organizācijām pirms Otrā pasaules kara šeit piederēja kādi īpašumi.
Vēsturiski šeit aktīvi ir darbojušies dažādu tautu un arī nozaru pārstāvji, kuru paspārnē ir bijuši noteikti īpašumi. Ko iesāksim, ja visi šo tautu un, starp citu, arī profesiju pārstāvji pieprasīs kompensācijas par kādreiz kādas organizācijas zaudētu īpašumu?! Tam var būt neprognozējamas sekas! Redz, būtu jau godīgi, ja visiem tiktu atdoti viņu kādreizējie īpašumi, bet... Var taču būt situācijas, kad izmanīgi cilvēki konstatē - kādreiz noteiktas nozares vai tautas pārstāvjiem ir piederējis kāds vērtīgs nams, nodibina biedrību ar identisku nosaukumu, atprasa no Latvijas valsts attiecīgo īpašumu, «uzsit gaisā» un labi nopelna, pateicoties mantai, kas viņiem nemaz nepieder. Vai tas būtu taisnīgi?!
Kā redzams, lēmums, pēkšņi, pārskatīt īpašumtiesības par labi kādreizējām ebreju organizācijām, no kurām, iespējams, daļa šodien nemaz nefunkcionē, būtu pat neprātīgs. Proti, nav iespējams pat izskaitļot, cik dažādas sabiedrības grupas Latvijā nolemtu, ka var sekot šim piemēram un pretendēt uz kaut ko.