Lai arī biznesam imigrantu piesaiste būtu izdevīga, tomēr jāuzmanās, lai valsts nesaņemtu bumerangu pabalstu un imigrācijas problēmu veidā; mazajām valstīm, kādas ir Latvija un Lietuva, jāspēj izspēlēt zelta trumpjus Eiropas līmenī
Baltijas valstis Latvija un Lietuva, politikas un biznesa mikslis ir sirdij tuvas tēmas SIA Voldemārs (Valdo) valdes priekšsēdētājam Valdemāram Vaļkūnam. Visu politikas un biznesa kokteili viņam labāk palīdz saprast nesen iegūtais maģistra grāds psiholoģijā. V. Vaļkūns no 2008.gada līdz 2012.gadam bijis Lietuvas Seima deputāts un neslēpj, ka politika viņu ir interesējusi vienmēr, taču Latvijā viņš vairāk ir pazīstams kā SIA Voldemārs dibinātājs. Šis uzņēmums izveidots pirms vairāk nekā 20 gadiem – 1992.gadā. V. Vaļkūns ir arī Dienas Biznesa uzņēmēja kluba biedrs, kurš apvieno ietekmīgus Latvijas biznesa pārstāvjus.
Kāda pozīcija pašreizējos ģeopolitiskajos apstākļos būtu jāieņem Latvijai, lai tās rīcība būtu gudra?
Uzskatu, ka šobrīd valsts pozīcija nav gudra. Pie mums demokrātijas īsti nav, vairāk ir politiskais diktāts, bet starp biznesu un politiku ir jābūt harmonijai. Esmu darbojies abās sadaļās. Ja žurnālisti un politiķi teic, ka viņi neko nesaprot no ekonomikas, tad viņi ir nepilnvērtīgi savās profesijās, un tāpat ir arī pretējā gadījumā, ja ir tikai ekonomiskās zināšanas. Latvijā un Lietuvā tiek akcentēta demogrāfija, rādītāji ir slikti, un ir spiediens piesaistīt imigrantus. Taču rietumvalstīs ir labi redzamas problēmas ar imigrantu integrēšanu. Pareizi viens ekonomists Lietuvā norādīja, ka imigranti izmaksā daudz vairāk, nekā sākotnēji var likties. Bizness rēķina tikai vienu sadaļu, bet izmaksas netiek ņemtas vērā no iekšlietu, pabalstu un noziedzības viedokļa. Tā ir sviestmaize ar vairākām sastāvdaļām. Tādējādi izveidojas situācija, kad divi vai trīs imigranti strādā, bet pārējie septiņi viņu ģimenes locekļi valstij ir jāuztur. Tāpēc, ja politiķi vēlas ievest imigrantus un vienlaikus uzsver, ka ir valsts patrioti, tad viņi runā muļķības. Viņi egoistiski cīnās par savu vietu, lai apmierinātu savu alkatību. Mani izbrīna tas, ka vietējie biznesa pārstāvji atbalsta imigrantu piesaisti, nedomā par sekām. Vai tas nozīmē, ka politika padodas biznesam? Piemēri pasaulē nav tālu jāmeklē, Vācijas kanclere Angela Merkele ir izteikusies, ka imigrantu jomā nav domājusi, ka beigās sanāks tā, kā ir. Taču viss ir izrēķināms – pieci gadi ir termiņš, kad imigrants atbrauc uz konkrētu valsti, lai pastrādātu, un dodas prom. No biznesa viedokļa var pieņemt šādu direktīvu un noteikti šādu termiņu. Pieci gadi no psiholoģiskā viedokļa ir termiņš, kad cilvēks vēl nav iesakņojies konkrētajā valstī, jo pēc šī laika cilvēks uzskata, ka valstī ir teju piedzimis. Taču bizness sāk savu netīro darbu, novērojot, ka darbinieks labi strādā, nolemj izlobēt likumu, lai darbinieks paliktu ilgāk. Tas apglabā visu šo sistēmu. Ja tiktu uzturēts termiņš – pieci gadi –, viss būtu citādi, sākot no tā, ka valstīm nebūtu jādod pabalsti Āfrikai. Imigrants piecos gados nopelnītu naudu, iegūtu pieredzi, aizbraucis mājās, varētu atvērt veikalu vai sākt citu biznesu, nododot informāciju draugiem un radiem, kas arī varētu atbraukt un piecus gadus pastrādāt.
Kādu redzat Latviju pēc 5–20 gadiem?
Piecu gadu griezumā izmaiņas vēl nebūs tik traģiskas, taču labāk nekļūs. Protams, no psiholoģiskā viedokļa ir svarīgi saprast, kas cilvēkam ir labāk vai sliktāk. Lielākā problēma būs ar demogrāfiju. Tāpēc, piemēram, ideja par vecāku pensiju nemaz nav slikta, ja katrs bērns strādājot maksātu savai mātei un tēvam 5% no saviem ienākumiem. Tas stimulētu demogrāfiju. Ja tas izdotos, biznesā nebūtu vajadzības pēc imigrantiem. Lai gan es kā uzņēmējs varētu teikt, ka man ir nepieciešami imigranti, negribu būt ciniķis un iedzīvoties uz imigrantu rēķina. Cerēt uz aizbraukušajiem? Labi, ja atgriezīsies desmit procentu. Daudzi aizmirst to, ka piecus gadus Jānis, strādājot Anglijā, jau vairs nelolo ieceres par atgriešanos dzimtenē. Tur pavadot sešus, septiņus gadus, Jānis iedzīvojas, nodibina ģimeni un par atgriešanos nesapņo. Tā ir psiholoģija, tas nav nekas jauns.
Pirms pāris gadiem presē izskanēja, ka gribat pārdot savu biznesu. Kā šobrīd ir ar šo vēlmi?
Bijušais direktors bija lietojis izteicienu, ka visu var pārdot, jautājums ir tikai par cenu. Tas nebija nopietni. Pagaidām šādas domas nav, cilvēki strādā. Nav nopietnu pircēju un arī pašam ir interesanti strādāt. Ja ir izdevība piedalīties, kāpēc neizmantot šādu iespēju? Reizēm cilvēki vecumā stāsta citiem, ka varējis kļūt par to un to, bet tā arī nekļuvis. Taču, ja būtu varējis, to būtu izdarījis.
Visu interviju Esam tīģeru, nevis kaķenīšu barā lasiet 30. janvāra laikrakstā Dienas Bizness.
#1/8
#2/8
#3/8
#4/8
#5/8
#6/8
#7/8
