Imigrācijai jābūt vērstai uz to, lai mums būtu tautsaimniecībai nepieciešamais darbaspēks nevis pabalstu meklētāji
Tā intervijā atzīst LU Ekonomikas un vadības fakultātes profesors Mihails Hazans.
Eiropas Savienībā tikušo nelegālo bēgļu uzņemšana Latvijā – vai tas ir neizbēgami?
Ceru, ka tas nav neizbēgami, un šis ir brīdis valsts vēsturē, kad daudz kas atkarīgs no konkrētu cilvēku teikšanas un politiskās gribas. Es domāju, no mūsu, Latvijas, puses. Var iet kopā ar plūsmu un rīkoties «kā mums pateiks». Un var izskaidrot, kāpēc Latvijai nebūtu pareizi to darīt. Uzskatu, ka Latvijai lēmums uzņemt nelegālos imigrantus nebūtu pareizs.
Vai šīs nelegālo imigrantu uzņemšanas kvotas ES dalībvalstīm netiks padarītas obligātas?
Eiropas Savienībai nav kopējas migrācijas politikas, izņemot brīvo cilvēku kustību starp dalībvalstīm un nosacījumu, ka valstīm jāizmitina savā teritorijā tie bēgļi, kas ir nonākuši konkrētu valstu teritorijā. Pārējais viss ir atsevišķu valstu rokās. Tātad – vai mēs veidojam kopīgu Eiropas Savienības politiku, tajā skaitā, noteikti ieviešot kompensācijas par cilvēkkapitāla zaudēšanu ekonomiskās emigrācijas rezultātā no tām valstīm, kuras sauc par «sending countries» – kā Latvija, Polija un Lietuva. Jo ekonomiski gan īstermiņā, gan ilgtermiņā mēs zaudējam no emigrācijas, bet tās valstis, kur strādā mūsu emigranti, iegūst. Šis jautājums jau ir ticis pacelts, ir arī pareizi un saprotoši uztverts no rietumvalstu pārstāvju puses, bet reakcija ir tāda – tas taču prasīs Eiropas Savienības līguma maiņu. Bet nekad es neesmu dzirdējis argumentus, ka tā nebūtu taisnīga prasība. Tātad – pagaidām katrai valstij ir dotas brīvas rokas pašai lemt par imigrantu uzņemšanu, bet, ja pēkšņi šis jautājums tiek izcelts un padarīts par kopīgu, tad tur var būt iekšā bloks par obligātu imigrantu uzņemšanu. Tomēr to, cik šis jautājums varētu būt obligāts, nevaru pateikt, jo neesmu jurists, taču domāju, ka Latvijai ir labi argumenti, lai pateiktu «nē».
Kādi būtu šie Latvijas argumenti, lai atteiktos no trešo valstu imigrantu uzņemšanas?
Viens no šiem argumentiem ir ES noteiktie dzīves līmeņa standarti, kas jānodrošina nelegālajiem imigrantiem, noteiktas summas dienā. Ja Vācijā vai Itālijā šīs summas, salīdzinot ar vietējo iedzīvotāju vidējo ienākumu līmeni, nav tik augstas, mums tas ir citādi. Sabiedrībai radīsies pamatots jautājums – kāpēc pat mūsu pašu pensionāriem nav nodrošināts tāds dzīves līmenis, kādu mēs nodrošināsim šiem bēgļiem? Tas ir nopietns jautājums. Vēl svarīgāks jautājums ir par riskiem Latvijas valstij – tie ir, turklāt nopietni. No vienas puses ir cilvēktiesību un humānisma apsvērumi, no otras puses tīri racionāli apsvērumi. Un te atkal runā skaitļi. Valstīs, no kurām ir šie nelegālie imigranti, viņu vidū tomēr ir procentuāli liels to cilvēku skaits, kas ir bīstami, saistīti ar teroristiskām organizācijām vai veido to potenciālo bāzi. Un uzņemt viņus mūsu valstī ir bīstami. Jā, no vienas puses, uz katru konkrētu cilvēku ir jāskatās kā uz individuālu personu, viņam ir jāpalīdz. No otras puses, ja mēs ielaižam tūkstoti, mums jārēķinās, ka starp viņiem būs desmit bīstami cilvēki. Un šo potenciāli bīstamo cilvēku kritiskā masa nav tik liela, ar desmit varētu pietikt, lai riski kļūtu pavisam nopietni. Var jau teikt, ka viņi nebrauks tūlīt iekšā ar granātām un pašnāvnieku jostām. Tomēr jūs zināt, ka, piemēram, Londonā ir organizācijas, kas pozicionē sevi kā reliģiskas, tomēr pēc būtības tie veido ekstrēmisko organizāciju augsni, tur notiek nākamo kaujinieku rekrutēšana. Tātad ilgtermiņā vai pat vidējā termiņā pat skaitliski nelielās imigrantu kvotas Latvijai var radīt nopietnus riskus. Turklāt Latvijai riski ir daudz lielāki nekā vecajām rietumvalstīm, jo tur šī imigrantu kritiskā masa jau sen ir sasniegta, un viņiem tie ir tikai papildus riski, relatīvi nelieli. Savukārt mums tie ir jauni, nebijuši riski.
Tomēr valstīs, no kurām nāk bēgļi, ir drausmīgi apstākļi, un mēs paši atceramies, ka mūsu – latviešu – kara bēgļi savulaik tika uzņemti rietumvalstīs.
Tas tomēr nav tik vienkārši. Mēs ļoti labi zinām, kādi ir tie mehānismi, kas ļauj nelegālajiem imigrantiem šeit parādīties – tā būtībā ir human trafficing, cilvēku kontrabanda. Un sanāk, ka Eiropas Savienības politika šajā jautājumā motivē un veicina šo tirgošanos ar cilvēkiem. Es neesmu ne pirmais, ne vienīgais, kas to saka. Situācija ir tāda, ka no reģiona, kurā dzīvo daudzi desmiti miljoni iedzīvotāju, mēs būtībā ļaujam tikt Eiropas Savienībā tikai ļoti nedaudziem – faktiski tiem, kas «atpeld». Vai nebūtu pareizi organizēt ES palīdzību tā, lai tā nebūtu tik selektīva? Turklāt – vai nebūtu to pareizāk organizēt tuvāk tiem reģioniem, kur notiek karadarbība, organizēt bēgļu uzņemšanu tuvajās kaimiņvalstīs? Ar ko atšķiras tie, kas ir tikuši Eiropas Savienībā, no tiem, kas palikuši? Viņiem palīdzība vajadzīga vairāk, vai viņi vienkārši ir bijuši spējīgi samaksāt, lai aizbrauktu? Varbūt daļai no tiem palīdzēja kāds, kas ar viņiem saista noteiktus plānus? Varbūt tie, kas palikuši, nebija tik stipri, lai dotos šajā riskantajā ceļojumā? Ja Eiropas Savienībā pašlaik nav politiskas gribas pateikt «nē» politikai, kas veicina cilvēku kontrabandu, tad varbūt Latvijai pietiks šīs gribas pateikt «nē, mēs neparakstāmies uz to!».
Nesen parādījās Eurostat pētījums, kas liecina, ka iedzīvotāju skats Latvijā līdz 2030. gadam samazināsies vēl par 20%, sasniedzot tikai 1,6 miljonus.
Tas ir vēl viens arguments, kas tiek izmantots par labu bēgļu uzņemšanai, bet, manuprāt, tas tieši ir arguments, kas ir pret to. Jā, mums ir ļoti nopietnas demogrāfiskās problēmas – strauji krīt iedzīvotāju skaits plus nākotnē draud darba roku trūkums. Šajā gadījumā viens no nepieciešamajiem instrumentiem tiešām ir imigrācija. Bet tai ir jābūt selektīvai (piemēram, caur Latvijas augstskolām) imigrācijai, kas vērsta uz to, lai mums būtu tautsaimniecībai nepieciešamais darbaspēks nevis pabalstu meklētāji. Zviedrijā pirms dažiem gadiem imigrāciju pilnībā liberalizēja ar argumentu, ka darba devējs labāk zina, kādi darbinieki viņam vajadzīgi, un tādējādi būs tādi imigranti, kas nepieciešami tautsaimniecībai. Diemžēl Zviedrijā veiktajā pētījumā tagad konstatēts, ka tieši starp jaunajiem imigrantiem ir mazāk nodarbināto. Turklāt, ja šis arguments par to, ka darba devēju izvēle regulēs imigrāciju, būtu pareizs, tad parādītos daudz imigrantu profesijās, kur ir liels darba roku trūkums. Izrādījās, ka viss ir tieši pretēji.
Kādēļ tā?
Šeit nostrādāja tas, ko sauc par «tīkla efektu». Jaunos imigrantus visvairāk uzaicināja jau esošie imigranti-uzņēmēji, vienkārši aicinot pie sevis savējos. Viņiem pieder nelieli veikali, restorāni, kafejnīcas. Nepieciešamos darbiniekus viņi mierīgi varēja atrast uz vietas Zviedrijā, bet, tā kā likums tagad ļauj vienkārši aicināt, ja grib, viņi darbā saaicināja savējos no savām izcelsmes valstīm.
Visu interviju Imigrācijai ir jābūt selektīvai lasiet trešdienas, 3. jūnija, laikrakstā Dienas Bizness (6.-7. lpp.)!
