Reizēm, paklausoties tā dēvēto tautas kalpu atziņas vai ierosinājumus, rodas izjūta, ka visas ekonomiskās un sociālās problēmas Latvijā principā ir atrisinātas, un tagad jāizdomā vēl kaut kas, lai dzīve nešķistu pārāk garlaicīga.
Viena no šādām «odziņām» ir Saeimas deputāta Viktora Valaiņa ideja - ar likumu vajadzētu noteikt, ka tirdzniecības centri svētdienās būtu slēgti. Kā iemesli tam tiek piesaukta iespēja atpūsties tirdzniecībā strādājošajiem, ģimeņu atpūtas kultūras attīstība un tamlīdzīgas standartfrāzes.
Vispirms jau jāatgādina, ka vēl gluži nesen teju jebkurš ar ekonomiku, tās attīstību saistīts eksperts stāstīja, cik būtiski ir veicināt iekšējo patēriņu Latvijā. Lai gan valdības līmenī ir pārliecība, ka Latvija ir veiksmes stāsts, no uzņēmēju viedokļa patēriņa veicināšanas aktualitāte nekur nav pazudusi. Turklāt ir skaidrs, ka šāda piespiedu brīvdiena tirdzniecības centriem būtu mākslīga iejaukšanās uzņēmējdarbības procesos ar neprognozējamām sekām. Var saprast, ka ideja par svētdienu kā brīvu dienu no došanās uz veikaliem ir katoļu metropolītam Zbigņevam Stankevičam - viņš pārstāv organizāciju, kas aicina cilvēkus svētdienās doties uz baznīcu, nevis kaut kur citur. Savukārt Valainis pārstāv (cerams) laicīgo varu.
Jā, var teikt, ka daļā Rietumeiropas valstu tirdzniecības centri svētdienās vai vismaz pirmajā šīs dienas daļā ir slēgti, tomēr jāņem vērā arī noteiktas tradīcijas katrā valstī. Latvijā strādājošam cilvēkam darbadienās nereti nav laika doties iepirkties, bet tā nu ir lieta, bez kuras vispār (diemžēl) nav iespējams iztikt. Savukārt brīvdienās pie tirdzniecības centriem tiešām nereti nav, kur nolikt automašīnu, jo cilvēki dodas iepirkties. Tas ir parocīgi un ierasti. Jāatgādina, ka savulaik bija samērā daudz veikalu, kas strādāja visu diennakti. Bija arī tādi, kuru darbalaiks bija krietni vien ilgāks nekā šobrīd. Tā vairs nav! Un iemesls tam ir nevis kaut kāds politisks regulējums, bet gan patērētāju ieradumu maiņa. Tirdzniecības centri ir atvērti svētdienās, bet tie neuzspiež iedzīvotājiem doties iepirkties tieši nedēļas pēdējā dienā. Ja cilvēki pasāktu doties pēc iepirkumiem, piemēram, piektdienu vakaros vai sestdienās, bet svētdienās strīpām vien apmeklētu baznīcu, tirdzniecības centri paši mainītu darbalaiku, negaidot īpašu likumu.
Protams, vēl ir stāsts par jau pieminētajām ģimenes vērtībām, par to, ka arī tirdzniecībā strādājošie ir pelnījuši vismaz vienu brīvdienu nedēļā. Totāla liekulība! Pirmkārt, šeit runa ir par profesijas izvēli. Otrkārt, ja jau atsevišķi deputāti uztraucas par to, lai tauta būtu atpūtusies, varbūt būtu arī jānosaka, ka svētdienās nekursē sabiedriskais transports, nenotiek teātra izrādes, kā arī pārstāj translēt radio un televīzija - tur strādājošie taču arī ir cilvēki. Citiem vārdiem sakot, ir pietiekami daudz Latvijas tautsaimniecībai būtisku, bet nebūt ne atrisinātu jautājumu, tostarp nepieciešamība palielināt nodokļu veidā valsts kasē ieplūstošās naudas daudzumu. Un šis vēl nebūt nav laiks absurdu ieceru virzīšanai.