Biznesa portāls Db.lv piedāvā piektdienas mini interviju sēriju. Katru nedēļu kāds no uzņēmējdarbības vides pārstāvjiem sniedz atbildes uz jautājumiem - gan nopietniem, gan arī personīgākiem.
Uz jautājumiem šonedēļ atbild SIA Latvijas Tekstils Com direktors Oskars Polmanis. «Zīmols Latvijas Tekstils savu gājienu uzsāka 2011.gadā, kad tika nodibināts uzņēmums ar tādu pašu nosaukumu. Lai gan būs pagājuši tikai seši gadi, Latvijas Tekstila vārds arhīvos atrodams jau 1960.gadā, tādēļ bieži uzņēmums savos materiālos norāda atzīmi: pieredze, kopš 1960.gada. Lai gan kolektīvs ir samērā jauns, tomēr ne vienmēr uzņēmuma vārdam ir jāturpina nest vecišķu noskaņojumu, kā tas bieži gadās uzņēmumiem ar plašu vēsturi,» skaidro O. Polmanis. Uzņēmums ir viens no Latvijas karogu ražotājiem, kā arī piedāvā latviskus mājas tekstila izstrādājumus. 2013.gadā Latvijas Tekstils sašuva līdz šim lielāko Latvijas karogu pasaulē. Tā bija uzņēmuma simboliska dāvana Latvijai valsts 95.dzimšanas dienā. Latvijas karoga izmērs bija 22,5 x 45 metri, kas kopumā veidoja 1050 m2 lielu platību. Tas svēra aptuveni 80 kilogramus.
- Kāpēc Jūs strādājat šajā uzņēmumā/nozarē?
Tekstila nozarē nonācu pavisam nejauši - pirms desmit gadiem. Tolaik strādāju par kāda uzņēmuma sabiedrisko attiecību vadītāju. Meklējot kādam projektam auduma maisiņu šuvēju, secināju, ka tas ir teju neiespējami vai arī ļoti dārgi. Jau tolaik galvā virmoja ideja, ka vēlos kaut ko savu, realizēt savas idejas. Strādājot kāda pakļautībā, bija sajūta, ka spārni tiek aplauzti, idejas ierobežotas dažādos iemeslos un atrunās. Acīmredzot idejā izlauzās vectēva gēni. Viņš savulaik bija Liepājas pieprasītākais drēbnieks. Tad nu, pierunājot draugus un paziņas, man izdevās pārliecināt par investēšanu šūšanas ceha izveidošanā. Sākām ar auduma maisiņu un dažādu lina auduma suvenīru ražošanu. Tad - pēc kādiem gadiem - mani uzrunāja tekstilgalantērijas fabrikas Lenta vadība, piedāvājot iegādāties viņu ražotni Tukumā. Es piekritu. Mainīju stratēģiju, mainīju ražošanas uzsvarus - Latvijas karogi kļuva par vienu no vadošajiem produktiem. Tagad tas ir tikai viens segments no visa, ko mēs piedāvājam. Šogad esam pārdevuši arī 150 kilometrus Latvijas karoglentu un 500 000 patriotu piespraudīšu, kuras ikdienā uz ielas var redzēt teju katram. Šis laiks - novembris - mūsu komandai ir īpašs. Mēs redzam savus darba augļus uz ielas.
- Kas Jūs iepriecina un kas Jūs apbēdina, kad raugāties uz Jūsu pārstāvēto nozari un Latvijas valsti kopumā?
Prieku sagādā klienti, kas mums saka paldies par labu servisu, skaistiem izstrādājumiem un labas kvalitātes karogiem. Tas ir lielais motivators darboties, radīt jaunus dizainus, iepriecināt pircējus. Mēs mēdzam teikt, ka mēs varam sašūt lielāko karogu pasaulē, noaust garāko tautisko lenti novadā, vai sašūt skaistāko dvieli pilsētā, bet tikai katrs pats var radīt savu māju sajūtu. Mēs palīdzam ar māju sajūtu tiem cilvēkiem, kam Latvija ir īpaša vieta. Jā, arī mājas!
Apbēdinājums, kas vienlaikus it kā ir arī kompliments, rodas, kad pamanām, ka mūsu idejas kopē vai atdarina konkurenti, bet viņiem tas neizdodas tik labi. Ir tirgotāji, kas mānās par produktu izcelsmi un, acīs skatoties un smaidot, man personīgi saka, ka šī prece ir ražota Latvijas Tekstilā, kaut gan es skaidri zinu, ka tā nav. Es sevi un kolēģus mierinu, ka kopē tikai no labākajiem. Acīmredzot, mums sanāk, un par to jau vien ir liels prieks.
- Kas Jūs iepriecina un kas Jūs apbēdina, kad raugāties uz Jūsu pārstāvēto uzņēmumu?
Lielākais prieks ir mana komanda gan šeit Rīgā, gan Tukumā, kā arī kolēģi, kas jau daudzus gadus uzticīgi strādā kopā ar mani. Tas ir neizmērāms spēks, kura vērtību nemaz nevar noteikt. Tā ir milzīga. Un atkal tie ir klienti, kuru dēļ mēs strādājam. Kad vasaras beigās uzrunājām savus pircējus, lai mums palīdzētu tikt pie jaunām telpām šūšanas ražotnei, atsaucība bija tiešām liela. Lai gan akcijas rezultāts nebija tik sekmīgs kā bijām gribējuši, tomēr tas deva nopietnu grūdienu saņemties un neatteikties no šī mērķa. Un tas ir piepildījies. Jau drīzumā sāksim ievākšanās procesu jaunajās telpās.
Par skumjo jau negribas runāt, tomēr jāatzīst, ka ir grūti nest Latvijas vārdu uzņēmuma nosaukumā, kas uzliek papildu atbildību par darbu, ko veic. Diemžēl, diemžēl mēs esam par maz iedzīvotāju tik lielā valstī. Lai uzņēmums lokāli spētu attīstīties, ir par maz pircēju, tādēļ raugāmies pārrobežu virzienā. Tas ir gan slikti, gan labi. Slikti gan tieši tādēļ, ka mēs nevaram izdarīt visu, ko mēs gribētu izdarīt šeit pat uz vietas Latvijā.
- Kas Jums ir šā brīža lielākā aktualitāte?
Jau pieminēju augusta uzsaukumu saviem pircējiem, lai palīdz mums nopelnīt jaunas telpas plašākai šūšanas ražotnei. Tas šobrīd ir izdevies, jau drīzumā parakstīsim līgumu, un mēs tiksim pie plašām telpām, kur tālāk attīstīt šūšanas ražotni. Protams, ka līdz ar šo projektu tiks meklēti ceļi pie investoriem, lai varētu attīstīt arī citu mājas tekstila ražošanu - aizkarus, gultas veļu utml. Tie ir segmenti, kurus mēs nevarējām realizēt šaurības dēļ.
Un, protams, liels lepnums un arī satraukums par gaidāmo militāro parādi šodien krastmalā, kur zem helikoptera lepni plīvos ne vien pērn sašūtais 6 x 12 metrus lielais Latvijas karogs, bet šogad arī pirms nedēļas tapušais 72 m2 lielais NATO karogs. Ceru, ka laika apstākļi būs labi lidojumam, un varēsim aplūkot, kas mums ir sanācis.
- Vai Jūs un Jūsu pārstāvēto uzņēmumu var atrast interneta sociālajos tīklos? Kāpēc – jā vai nē?
Latvijas Tekstilu var atrast teju visos sociālajos tīklos. Esam gan Facebook, gan Twitter, kā arī Instagram un Pinterest. Esam ļoti aktīvs uzņēmums, kas izmanto mūsdienu mārketinga sniegtās iespējas. Tas ir perfekts veids, kā uzrunāt savus klientus, vēstīt par saviem jaunumiem. Brīžiem pat ar šausmām domāju, ko vajadzētu darīt pirms demit gadiem, lai īsā laikā un ar salīdzinoši mazu reklāmas budžetu būtu iespējams uzrunāt tūkstošus. Šobrīd sociālajos tīklos mums seko jau vairāk nekā seši tūkstoši klientu. Skaits katru dienu aug. Ir neizsakāmi laba sajūta, kad ienāk veikalā patīkama kundzīte un saka: es redzēju tādu smuku dvieli Facebook, es gribētu tādus trīs. Tas ir neizsakāms prieks. Atgriezeniskā saite, ko sniedz sociālie tīkli brīžiem ir neatkārtojami vērtīgs materiāls un pieredze.
- Atklājiet savu labāko un sliktāko īpašību?
Nezināšu, vai tā ir slikta, vai laba īpašība, bet ātri aizdegos par milzīgo bardaku, kāds ir mūsu valstī. Ir sajūta, ka uzņēmējus vairs jau pat nedzen prom no Latvijas, bet sāk burtiski pierunāt doties prom. Tas viss, kas šobrīd notiek valsts ekonomikas politikā ir tik greizi, ka tas liek vienkārši kliegt aiz šausmām par to, kas šobrīd tiek darīts. Jau labu laiku, metaforās runājot, saku, ka ierēdniecība ar uzņēmējiem rīkojas kā ar nobadinātu un nomocītu govi, kas jau ir noslaukta tukša, bet viņu vēl sāk sist un griezt gaļu ārā no stilba, lai piespiestu būt vēl ražīgākai. Bet paši varat iedomāties, kas notiks ar govi, ja ar viņu šādi rīkotos. Pareizi - viņa nomirs! Ir milzums iestāžu, kas to tik vien dara kā dzen naglas Latvijas uzņēmējdarbības zārkā. Un tajos brīžos, kad domā par attīstības virzieniem savam biznesam, tad ir, nevis cerību pilna sajūta, bet gan milzīgs jautājums galvā: vai neesmu jucis, vēl kaut ko investējot Latvijā.
Un, kad kāda augsta amatpersona smaida preses fotogrāfiem un žunālistiem, teic, ka ir labi, ka Latvijas uzņēmumi investē ražošanā Igaunijā, tad aizej uz Igaunijas vēstniecību pēc aploksnes ar uzrakstu: «Your key to Estonia», un prātā nāk doma: valstsvīrs teica, ka tā labi, tad pilsonis - paklausa.
Tā kā jāatzīst, ka ātri kļūstu nikns par netaisnību attieksmēs, kas, protams, mēdz izsist no līdzvara un traucē domāt ar skaidru galvu par nākotni.
- Ko jūs noteikti tuvāko piecu gadu laikā gribētu sasniegt/izdarīt?
Lielākais mērķis, uz kuru faktiski maziem solīšiem jau tiecos, ir izdarīt visu, lai mana uzņēmuma ražotā produkcija būtu nopērkama lielajās Eiropas valstīs. Tas noteikti ir piecgades mērķis. Kādā formātā tas notiks, tas ir laika un stratēģijas jautājums, bet pieci gadi noteikti ir tas laiks, lai tas būtu reāli.
Savukārt, ja runājam par tādiem emocionālajiem mērķiem, varbūt tas varētu būt mērķis sašūt lielāko karogu pasaulē uz Latvijas simtgadi...
- Kas jāņem vērā cilvēkam, kurš vēlas strādāt Jūsu pārstāvētajā uzņēmumā?
Visiem saviem kolēģiem bieži un vienmēr atgādinu, ka ne jau es esmu tas, kas viņiem un tai skaitā man maksā algas. Patiesībā mūsu diženais boss un algotājs ir mūsu klienti. Lai gan mēdz būt dažādi klienti, prasīgi, kašķīgi, nelaipni, tomēr to, kas ir pateicīgi, laipni un smaidīgi, ir daudz vairāk un viņu dēļ mēs strādājam.
- Pastāstiet par savu ceļu uz pašreizējo amatu un to, kāds bija Jūsu pirmais darbs?
Man prātā ir palikusi epizode no ļoti agras bērnības, kad, reiz dodoties mājās, savai mammai jautāju: kur māca direktorus? Tas bija 1986.gads. Direktorus nekur tolaik nemācīja. Man bija tā iespēja vērot darbā savas mammas priekšnieci, man tas šķita ļoti īpaši. Acīmredzot viņa mani ļoti ietekmēja. Tā nu ir sanācis, ka esmu izaudzis vidē, kur rūpes par pilniem veikalu plauktiem bija ļoti svarīgas. Tas gan bija vēl padomju laikos, ir mainījušās ekonomiskās attiecības, tukši plaukti vairs sen jau nav norma. Mēs dzīvojam citā politiskā iekārtā. Un tomēr, ir lietas un attiecības starp cilvēkiem, kas nav mainījušās. Arī pieredze, kas palikusi atmiņā no bērnības, noder joprojām, tikai jau citā veidolā.
Mans pirmais oficiālais darbs bija astoņu gadu vecumā zivju fabrikas ēdnīcā, kur man pienākums bija palīdzēt novākt un nomazgāt traukus. Strādāju četras stundas dienā vienu mēneša vakaru. Saņēmu, laikam, 35 rubļus. Tas bija vareni, iet uz kasi pēc naudas. Atceros, kā šodien.
- Vai ir kas tāds, ko Jūs nepiedodat darbā vai dzīvē kopumā?
Nodevība un zagšana. Ja uzņēmums ir kā otra ģimene, kā man reiz teica ceha vadītāja, tad ir pilnīgi nepieņemi, ja apzodz savu ģimeni. Es uzskatu, ja darbinieks uzdrīkstas kaut ko paņemt bez atļaujas, šis process ir pielīdzināms atlūgumam.
- Atklājiet kādu faktu, kuru mūsu lasītāji, iespējams, vēl nezina par Jūsu pārstāvēto uzņēmumu.
Mēs cenšamies būt diezgan atklāti savās darbībās un mērķos, ko plaši arī stāstām uzņēmuma sociālajos kontos. Jebkuri jaunumi, prieki vai bēdas tiek izstāstīti ierakstos Facebook. Es uzskatu, ka attiecības ar klientiem jāveido kā ar draugiem. Ja ir slikti, tad tā arī jāsaka, un jāatzīst, ka klienti labprāt arī palīdz.
- Vai Jums ir kāda īpaša metode, kas palīdz saņemties sarežģītās situācijās? Kāda tā ir?
Man personīgi ir divas aizraušanās, kuras izmantoju brīžos, kad ir jāpieņem sarežģīti lēmumi. Viena no tām ir vinila skaņuplates. Es klausos klasiko mūziku. Tas palīdz emocionāli nomierināties, kā arī sniedz garīgu baudu. Otra lieta ir mandalu krāsošana. Ja ir kāds grūti risināms jautājums, es ņemu no interneta izdrukātu mandalas zīmējumu un to vienkārši ar zīmuļiem izkrāsoju. Tā ir sava veida meditācija, kas ļauj atbrīvoties no karuseļa galvā, bet nākamajā dienā nonākt līdz skaidram un precīzam lēmumam.
- Kas Jūs pēdējā laikā ir patiesi pārsteidzis – patīkami vai nepatīkami?
Patīkamais pārsteigums ir gandrīz caur uzņēmēju asarām, bet man ir liels prieks, ka daudzi uzņēmēji šobrīd ceļas kājās un atklāti saka: mēs tā vairs nespējam! Notiek viļņošanās, aktīvāka ir kļuvusi Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kamera, kas aicina uzņēmējus aktīvi apvienoties, lai beidzot varētu skaļāk un jaudīgāk paust savu viedokli.
Nepatīkamais, protams, ir tas, ka valdība un deputāti nesaprot, no kurienes viņu kabatās rodas nauda. Tas ir nožēlojami skumji, ka visās valsts nelaimēs un nepareizi pieņemtajos likumos vainīgi ir uzņēmēji. Deputāte, kas Saeimā atrodas jau teju 13 gadus un algā ir saņēmusi teju pusmiljonu eiro, atļaujas kaunināt mazo biznesu, ka viņi nespēj samaksāt visus nodokļus. Viņai nav ne mazākās nojausmas, ka mazais bizness pat sapņos nav redzējis algu mēnesī 3,5 tūkstošu apmērā, kā arī vēl lepna dzīvokļa apmaksu par 4,5 tūkstošiem gadā. Un tad ir jautājums, kas tas par deputātu, kas nespēj sarakstīt tādus likumus, lai valstī kļūtu vieglāk strādāt uzņēmējiem?
- Ja Jums gribētu noorganizēt ideālas pusdienas, kādas tās būtu?
Ideālās pusdienas varētu klāt tieši šodien, 18.novembrī. Un tām vajadzētu sastāvēt tikai no tādiem produktiem, kas ir auguši vai saražoti Latvijā. Mums taču ir arī lieliski vīni, kas darināti Aizputē, nemaz nerunājot par visgaršīgāko ēdienu, kādu ir iespējams radīt no Latvijas produktiem.
- Kura grāmata/filma/personība ir uz Jums atstājusi vislielāko ietekmi – profesionāli un personīgi?
Ir vairākas filmas un grāmatas, kuras mēdzu noskatīties reizi no reizes, bet tas būtu milzu saraksts. Atklāti runājot nedaudz ar smaidu, literāro darbu, kas uz mani atstās vislielāko ietekmi, es vēl neesmu sarakstījis.
- Kas Jūs iedvesmo un motivē?
Sapnis paveikt kaut ko ļoti, ļoti īpašu.
- Kā, Jūsuprāt, vislabāk iztērēt loterijā laimētus 10 tūkstošus eiro?
Šeit laikam būs divas atbildes. Racionālā un emocionālā. Racionālais prāts liktu to investēt vērtspapīros un akcijās. Emocionālais - noorganizētt brīnišķīgu ceļojumu-piedzīvojumu ģimenei.
- Kam Jūs savā darba ikdienā pievēršat vislielāko uzmanību? Vai Jums ir savi īpašie rituāli darba dienu uzsākot, tās laikā vai to noslēdzot?
Protams, liela uzmanība tiek veltīta plānošanai, ideju strukturēšanai un mērķu virzības analizēšanai. Laikam tāds īpašākais rituāls ir pēc kāda labi paveikta darba doties uz glāzi vīna iemīļotākajā restorānā.
- Izstāstiet savu mīļāko anekdoti vai kādu smieklīgu/interesantu atgadījumu no dzīves/darba.
Tā ir vienlaikus anekdote, bet arī mana iekšējā pārliecība, kādēļ ir kaut kas jādara. Lai gan pilnīgi noteikti neesmu reliģiozs cilvēks, tomēr anekdote ir par Dievu.
Baznīcā uz ceļiem tup izmisis večuks un lūdz Dievu:
«Visu mūžu esmu Tev cītīgi kalpojis: esmu cītīgi studējis Tavu mācību un sekojis Taviem baušļiem;
katru svētdienu esmu nācis uz baznīcu; esmu cītīgi ziedojis labdarībai;
savai sievai esmu labs vīrs, saviem bērniem labs tēvs; katru dienu strādāju vaiga sviedros, lai uzturētu savu ģimeni un ziedotu Tev. Bet man tai dzīvē nu pavisam neiet. Dievs, kāpēc Tu mani neuzklausi? Es taču visu mūžu esmu Tev lūdzis tikai vienu vienīgu lietu – ļauj man laimēt loterijā!»
Večukam par pārsteigumu, pēkšņi nogrand pērkons, viņu apžilbina spoža gaisma, un atskan varena, bet aizkaitināta balss: «Alfrēd, jā, Tu esi man labi kalpojis, Tu esi sekojis visam labajam. Betm kā lai Tev palīdz, ja tu līdz šim neesi nopircis nevienu pašu loterijas biļeti?»
Morāle šim stāstam ir pavisam vienkārša, lai kaut ko sasniegtu, ir jādara.
- Jūsu novēlējums db.lv lasītājiem.
Saprotot gaidāmo diezgan grūto periodu visiem Latvijas uzņēmējiem, ne tikai mazajā un vidējā sektorā, bet uzņēmējdarbības vidē kopumā, tomēr aicinātu uzņēmējus augstāk pacelt galvu, apzinoties, ka neviena valsts nevar pastāvēt bez aizrautīgiem un kaislīgiem uzņēmumu dibinātājiem un vadītājiem. Jau tas, ka esat šobrīd uzņēmuma saimnieks vai vadītājs, apliecina to, ka esat cīnītājs, kurš ir gatavs riskēt un atkal celties pēc kritiena, lai turpinātu ceļu. Aicinu nebaidīties no pārrobežu iespējām, nebaidīties no valodām un to apgūšanas. Ja reiz esi kļuvis par uzņēmēju, tad tāds būsi arī simtiem kilometru no pašreizējās adreses. Uzņēmējs nav profesija, tas ir izaicinājums. Izturību ikgadējā pārmaiņu laikā.
- Lūdzu, iesakiet kādu kultūras pasākumu, kuru būtu vērts apmeklēt.
Tā kā šodien ir Latvijas dzimšanas diena, noteikti apmeklējiet plašo dzimšanas dienas programmu gan Rīgā, gan visos Latvijas novados. Svinēsim savas valsts dzimšanas dienu kopā.
Informācija par rubriku: Jautājumi visiem šīs rubrikas dalībniekiem ir vienādi. Atbildes dalībnieki sniedz rakstiski.
#1/9
Pēc lielākā Latvijas karoga izklāšanas pasākuma.
#2/9
30.aprīlī lielākā Latvijas karoga izklāšanas procesu mēģinot
#3/9
Attēls tapis fotostudijā, uzsākot ikgadēju personīgu tradīcīju - nofotogrāfēties savā dzimšanas dienā.
#4/9
Latvijas Tekstils veikala atklāšana
#5/9
Iepazīšanās ar nesen atklāto Salspils Nacionālā botāniskā dārza oranžēriju
#6/9
Pasniedzot nākamajam Latvijas prezidentam Raimondam Vējonim priekšautu ar viņa pirmajiem vārdiem, kāpjot Saeimas tribīnē.
#7/9
Bioparka apmeklējums Spānijā, Valensijā.
#8/9
Kopā ar jauniešu trupu un režisori Ligitu Smildziņu pēc Oskara Polmaņa lugas «Dzimšanas diena» pirmizrādes
#9/9
Pastaigā gar Latvijas jūras piekrasti
