Nav šaubu, ka piektdien pieņemtais starptautiskās kredītreitingu aģentūras Standard&Poor’s lēmums par vienu pakāpi paaugstināt Latvijas kredītreitingu no valsts augstāko amatpersonu puses tiks daudzināts bieži un skaļi.
Finanšu ministrs Andris Vilks taču vēl laikā, kad valdībā tika spriests par 2013. gada budžeta projektu, sūrojās, ka kredītreitingu noteicēji Latviju novērtējuši pārlieku zemu un viņiem šī kļūda būtu visā drīzumā jālabo. Nu kredītreitings atgriežas tajā līmenī, kurā tas bija laikos, ko dažiem labpatīk atminēties kā uzplaukuma gadus, bet citiem - kā ekonomikas burbuļa uzblīšanu līdz galējai robežai, kam sekoja sprādziens un straujākais iekšzemes kopprodukta lejupgāziens visā Eiropā.
Jau tagad skaidrs, ka Latvijā Standard&Poor’s lēmums tiks uztverts kā kārtējais kompliments veiksmes stāstam. Nenoliedzami, lai arī lielo kredītreitingu aģentūru vērīgums un spēja izdarīt adekvātus secinājumus pēdējos gados visai bieži ir apšaubīta, Latvijai šis Standard&Poor’s lēmums šajā brīdī nāk par labu.
Ir vispārzināms fakts, ka dižķibeles gados esam iedzīvojušies nepieredzēti lielā valsts parādā, kura apmērs patlaban pārsniedz 5,5 miljardus latu. Tāpat nav nekāds noslēpums, ka tuvākajos gados Latvijai būs jāspēj pārliecināt finanšu tirgus tik lielā mērā, lai to dalībnieki mums aizdotu vairākus miljardus, kas nepieciešami Starptautiskā Valūtas fonda (SVF) un Eiropas Komisijas (EK) aizlienēto līdzekļu atmaksāšanai.
Un, lai arī finanšu tirgu uzticība kredītreitingu aģentūrām ir mazliet sašķobījusies, lielās naudas pasaulē kredītreitingam tomēr ir visai liela loma - no tā lielā mērā ir atkarīgs, cik daudz mums, nodokļu maksātājiem, nāksies samaksāt par valsts parāda apkalpošanu. Jau nākamgad šim mērķim no budžeta nāksies atvēlēt ap ceturdaļmiljardu latu. Turklāt ir jāņem vērā, ka tik lielas izmaksas rodas, maksājot par SVF un EK aizdevumiem, kuri vēl ir salīdzinoši lēti.
Zīmīgi, ka Standard&Poor’s lēmumu paaugstināt Latvijas kredītreitingu pamato gan ar pierādīto spēju ievērot budžeta disciplīnu, gan arī ar stabilo politisko situāciju. Tas nu jāliek aiz auss mūsu politiķiem, kuru iecienītākās nodarbes ir valdību gāšana, amatpersonu rokādes un savstarpēja sacenšanās dažādu populistisku iniciatīvu izvirzīšanā.
Kā zināms, 2014. gadā, kad Latvijai jāsāk atmaksāt miljardu kredīti, ir paredzētas kārtējās Saeimas vēlēšanas. Tas nozīmē, ka vēlēšanu tuvums un neparedzamā situācija, kas var izveidoties pēc tām, nervozus darīs ne tikai vietējos politiķus, bet arīdzan potenciālos aizdevējus, īpaši tad, ja partijas, cīnoties par vēlētāju balsīm, sadomās piedāvāt budžeta deficīta palielinājumu kā iespējamo finanšu avotu visu sasāpējušo problēmu risināšanai.
Diemžēl jau ir manāmas pirmās pazīmes, kas liecina, ka vēlēšanu laiks kārtējo reizi pārvērtīsies par sacensībām populismā, tas ir, solījumos, ka visiem viss būs.