Lasot dažādus Latvijā sacerētos lēmumprojektus, kā arī jau pieņemtos noteikumus, arvien biežāk rodas sajūta, ka mūsu valstī kaut kad pa kluso ticis izsludināts konkurss par lielāko dīvainību.
Viens no reālākajiem pretendentiem uz šo titulu droši varētu būt Finanšu ministrijas izstrādātais priekšlikums, ka ar nekustamā īpašuma nodokli neapliekamā platība dzīvokļiem varētu būt 40, bet privātmājām — 80 m2. Jāteic, ka šajā gadījumā jau ir sanākuši divi absurdi vienā dokumentā.
Pirmkārt, nav skaidra šāda nodokļa ieviešanas jēga pašā saknē. Cilvēks, iegādājoties dzīvokli vai māju, vienmēr samaksā par to nodokli. Ja šim mērķim tiek ņemts hipotekārais kredīts, vairojas banku ieņēmumi, un atkal ieguvēja lomā ir valsts kase, jo nodokļu veidā tajā ieripo naudiņa. Turklāt, jo lielāku mājokli cilvēks sev sarūpē, jo vairāk viņš tērē līdzekļus, lai to uzturētu, un ieguvēja lomā pastarpināti atkal ir valsts. Līdz ar to šobrīd rodas jautājums — kāpēc cilvēkam būtu jāmaksā nodoklis par to, ka viņš valstij tiešā vai pastarpinātā veidā jau ir atskaitījis kaudzi naudas? Faktiski vairāk gan izskatās, ka Finanšu ministrija ir izdomājusi kārtējo tuvredzīgo veidu, kā «izkāst» naudu valsts un pašvaldību uzburbušā aparāta pabarošanai. Kāpēc tuvredzīgo? Tāpēc, ka jau tagad vairākās valstīs, kur amatpersonas nespēj parēķināt vairāk kā vienu gājienu uz priekšu un ir noteikušas šādus nodokļus, ir ārkārtīgi daudz it kā nepabeigtu un ekspluatācijā pilnīgi noteikti nenodotu dzīvojamo māju, kurās jau gadiem ilgi mitinās cilvēki. Izskatās, ka Latvija ir gatava kāpt uz šā paša grābekļa.
Otrkārt, fenomenāla ir iecere paredzēt, ka ar t.s. mājokļa nodokli neapliekami būs konkrēti minētie kvadrātmetri, neatkarīgi no tā, cik cilvēki tajos mitinās. Tātad, ja, piemēram 60 m2 dzīvoklī dzīvo viens cilvēks, sanāk, ka viņam šā nodokļa veidā būs jāmaksā tikpat daudz, cik tādā pašā platībā dzīvojošai trīs bērnu ģimenei komplektā ar vecmāmiņu. Vadoties pēc šādas loģikas, Finanšu minstrija vēl varēja noteikt, ka nodoklis jāmaksā būs visiem, kam mājokļa griestu augstums ir lielāks par padomju laikā noteiktajiem 2.5 metriem.
Taisnības labad gan jāteic, ka nopietnu konkurenci superjocīgo lēmumu jomā veido Rīgas dome, kuras Drošības un kārtības jautājumu komiteja akceptējusi noteikumus, kas paredz sodus par kefīra un kvasa lietošanu sabiedriskās vietās. Tā saucamā loģika te ir baigi vienkārša — minētajos produktos esot zināms daudzums alkohola. Nav gan skaidrs, kāpēc sods nav paredzēts par liķiera konfekšu, ruma kūciņu, šampanieša trifeļu ēšanu sabiedriskās vietās. Turklāt, ja attiecīgie produkti ir tik kaitīgi, tad varbūt vajadzētu «sadot» pa pirkstiem katram tirgotājam, kurš atļaujas bērniem pārdot kefīru. Secinājums… Acīmredzot Latvija tomēr ir bagāta valsts, ja reiz var atļauties uzturēt politiķus, amatpersonas, kas neko prātīgāku nav spējīgi izdomāt.
Un varbūt jau tuvākajā nākotnē mēs iekļūsim Ginesa rekordu grāmatā kā zeme, kur izstrādāts visvairāk līdz skumju asarām smieklīgu lēmumprojektu.