Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojs (KNAB) ir iesniedzis izskatīšanai Ministru kabinetā likumprojektu Lobēšanas atklātības likums, kas definē lobēšanas un lobētāja jēdzienus un nosaka lobētāja pienākumus un lobēšanas ierobežojumus.

Lobēšana ir visā pasaulē izplatīta likumdošanas procesa un dažādu publiskās varas lēmumu pieņemšanas ietekmēšana noteiktu privātpersonu interesēs (piemēram, lēmumu par attīstības plānošanu vai publisko iepirkumu veikšanu valsts, pašvaldību, kapitālsabiedrību vajadzībām, publisko privāto partnerību), tomēr ne vienmēr šis jautājums ir tiesiski noregulēts. Visā pasaulē notiek diskusijas ne tikai par lobēšanas prakses tiesiskajiem un ētiskajiem aspektiem, bet arī par nepieciešamību lobēšanas jautājumu noregulēt, ar attiecīgu tiesību aktu nodrošinot to, ka lobēšana ir skaidri definēta, atklāta un visiem vienlīdz pieejama, skaidro birojs.

Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojs (KNAB) izsludinājis Lobēšanas atklātības likumprojekta sabiedrisko apspriešanu. Jāatgādina, ka saskaņā ar Ministru kabineta doto uzdevumu KNAB ir izstrādājis Lobēšanas atklātības likumprojektu, kurā definēts, kādas darbības ir uzskatāmas par lobēšanu, un noteikta informācijas par lobēšanas darbībām reģistrēšanas un publicēšanas kārtība.

Likumprojektu KNAB šobrīd iesniedzis Valsts kancelejā uzsaukšanai Valsts sekretāru sanāksmē šā gada 14.jūnijā, savukārt ikviens ar to var iepazīties līdz 2.jūlijam un izteikt savu viedokli vai sniegt priekšlikumus tā pilnveidošanai un uzlabošanai. Pēc likumprojekta sabiedriskās apspriešanas, viedokļu apkopošanas un saskaņošanas ar ieinteresētajām institūcijām tas tiks iesniegts Valsts kancelejā tālākai virzībai.

Likumprojektā ir noteikts, ka lobēšana ir privātpersonas atklāta un tiesiska darbība ar mērķi ietekmēt publiskās varas institūcijas pārstāvja rīcību noteikta veida dokumentu un to projektu ierosināšanas, izstrādes, saskaņošanas, pieņemšanas vai izsludināšanas procesā, norādīts biroja mājaspalā.

Lai arī atsevišķa lobēšanas atklātības likuma nebūs, tomēr tajā ietvertās normas var tikt iestrādātas Saeimas kārtības rullī un valsts pārvaldi regulējošajos normatīvos, ceturtdien vēsta laikraksts Dienas Bizness.

Pērnajā ziemā Ministru kabineta komiteja nolēma apturēt KNAB sagatavoto lobēšanas atklātības likumprojektu, jo tajā ministri saskatīja daudz neskaidrību. KNAB tika uzdots sagatavot informatīvo ziņojumu, kurā tiktu piedāvāts, kā lobēšanas atklātības principus iestrādāt jau esošajos normatīvajos aktos. Lobēšana (nav tirgošanās ar ietekmi, kas ir krimināli sodāma) nozīmējot privātpersonas atklātu un tiesisku darbību ar mērķi ietekmēt publiskās varas institūcijas pārstāvja rīcību noteikta veida dokumentu un to projektu ierosināšanas, izstrādes, saskaņošanas, pieņemšanas vai izsludināšanas procesā. Viedokļi par šādu normu nepieciešamību atšķiras. «Lobēšana bija, ir un arī būs, tomēr kāda tās daļa ir apslēpta un par to zina tikai daži. Kāpēc «savējie» ar to drīkst nodarboties, bet «svešie» nevar?» jautā Latvijas Juristu biedrības prezidents Aivars Borovkovs. Kritiķi brīdina, ka ne jau pati ideja ir slikta, bet pastāv bažas par «izpildījumu» un «interpretāciju», turklāt šīs normas varot paralizēt ierēdņu, kā arī ievēlēto politiķu vēlmi tikties ar sabiedrību un vēl jo vairāk ņemt vērā tās ieteikumus, lai tikai «neinficētos» un netiktu pārmesta kādu lobistu ietekme kādas problēmas risinājumos.

Pārāk daudzo neskaidrību un ministru jautājumu dēļ šodien Ministru kabineta komiteja nolēma nevirzīt tālāk Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja (KNAB) izstrādāto Lobēšanas atklātības likumu.

Gan ministriem, gan arī Ministru prezidentei Laimdotai Straujumai (V) nešķita pārliecinoši KNAB argumenti par to, ka šis likums sakārtos lobēšanas jomu un būs iespēja uzzināt, ar ko ārpus komisijām tiekas Saeimas deputāti. Šāds arguments šķita absurds veselības ministrei Ingrīdai Circenei (V), kura bija neizpratnē - viņa arī piektdienās tiekas ar vēlētājiem, kuriem pat nezina vārdu, un vai tāpēc viņai katrs vēlētājs būs jāreģistrē.

Arī aizsardzības ministrs Raimonds Vējonis (ZZS) un ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs (RP) pauda, ka neatbalsta šādu likumprojektu, jo arī viņi tiekas ar Latvijas uzņēmējiem un dažkārt pārstāv viņu intereses starptautiskajā arēnā.

Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja pārstāvji neierodas uz Ministru kabineta komitejas (MKK) sēdi, un jautājums netiek izskatīts. Tas noticis tehnisku iemeslu dēļ – neesot informēta atbildīgā persona.

Koncepcija Informācijas par lobētājiem publiskās pieejamības nodrošināšana paredz, ka Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojam (KNAB) būs jāizstrādā Lobēšanas likums, kurā tiktu definēts lobētājs un noteikta robeža lobēšanas legālajām aktivitātēm. Nākotnē varētu veidot arī lobētāju reģistru.

Likumā iecerēts noteikt konkrētu terminu, ar kuru apzīmēt legālo lobēšanu. Ņemot vērā sabiedrības negatīvo attieksmi pret vārdu «lobētājs» un «lobēšana», iespējams, ka, līdzīgi kā tas ir darīts Eiropas Komisijā, šo terminu varētu aizstāt ar citu, piemēram, «interešu pārstāvība» un «interešu pārstāvji». KNAB definē lobēšanu kā apzinātu komunikāciju ar publiskās varas subjektiem (valsts un pašvaldību institūcijām), lai ietekmētu lēmumu pieņemšanas procesu noteiktu privātpersonu interešu īstenošanai.

Lai nošķirtu legālo lobēšanu no nelikumīgās tirgošanās par ietekmi, Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojam (KNAB) līdz 2012. gada 1. jūlijam jāizstrādā Lobēšanas likums.

Ministru kabinets atbalstīja KNAB koncepcijas Publiskās pieejamības nodrošināšana informācijai par lobētājiem ietverto risinājuma variantu, kas paredz jaunu normatīvo aktu izstrādi. Citi varianti paredzēja problēmu pašreiz nerisināt finanšu trūkuma dēļ, vai arī ieviest pasākumus, kas nodrošinātu publisko pieejamību ziņām par privātpersonu līdzdalību lēmumu pieņemšanā, izstrādājot normatīvos aktus. Šie pasākumi galvenokārt būtu vērsti divos virzienos: pirmkārt, nodrošināt sēžu protokolos precīzu informāciju par visām personām, kas tajās ir piedalījušās, otrkārt, nodrošināt audioierakstus visās likumprojektu izstrādes un lēmumu pieņemšanas sēdēs.

Interešu svaru kausi lobēšanā būs vienmēr

Tā ekspresintervijā DB norāda AS Grindeks valdes priekšsēdētājs Juris Bundulis.

Ko Grindeks saprot ar vārdu lobēšana?

Varētu pievienoties definīcijai, ka «lobēšana ir kādas organizācijas veiktas legālas darbības, lai radītu tiesisku regulējumu konkrētu likumu, normatīvo aktu izmaiņu, grozījumu vai papildinājumu gadījumos un palīdzētu konkrētajai organizācijai». Cilvēkus, kuri realizē lobēšanu, sauc par lobētājiem. Lobēšana ietver organizācijas un likumdevēja savstarpējās attiecības. Lobēšana pati par sevi ir atbalstāma, ja tā ir caurspīdīga un tiek veikta legāli. Diemžēl sabiedrībā lobēšana tiek jaukta ar korupciju, kas ir nosodāma, nelikumīga un realizēta slepeni.

Nodibināta Lobētāju asociācija, kurā apvienojušies dažādu nozaru profesionāļi. Asociācijas galvenais dibināšanas mērķis esot veidot caurspīdīgu lobēšanas kultūru Latvijā, informēja Lobētāju asociācijas valdes priekšsēdētājs Guntars Grīnvalds.

Lobētāju asociācijas galvenais uzdevums ir veidot jaunu, saprotamu un caurspīdīgu lobēšanas kultūru Latvijā. Asociācijas biedri ir pārliecināti, ka lobēšana ir būtisks likumīgu interešu saskaņošanas un lēmumu pieņemšanas instruments, kas nodrošina labu pārvaldības principu ievērošanu un uz pierādījumiem balstītu lēmumu pieņemšanu. Lobēšana ir leģitīma un legāla, akcentē jaundibinātā asociācija.

«Pašlaik lobēšana kā profesionāls pakalpojums nav regulēta un tāpēc izsekot interešu klātbūtnei nav iespējams. Intereses ne vienmēr ir kvalitatīvi argumentētas, diskutētas un to aizstāvības process ir necaurskatāms. Tas kļūst par iemeslu sabiedrības uzticēšanās lejupslīdei valsts pārvaldības procesiem.

Lobēšanas likums ir nepieciešams, ja tas nosauc lietas īstajos vārdos, taču, ja tas paredzēts sodu piemērošanai, tad šāds likums nav vajadzīgs.

Tā uzskata Latvijas Zivrūpnieku savienības prezidents Didzis Šmits, kurš salīdzinoši nesen sadarbībā ar partneriem izveidojis lobēšanas kompāniju SIA Šmits, Jēkabsons un Partneri. Tas, ka likuma izstrāde uzdota Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojam (KNAB) jau liecinot par to, ka likumdevējs lobēšanu uztver caur korupcijas prizmu, kas jau sākotnēji esot nepareizi. Lobēšana ir interešu aizstāvība jeb pārstāvība, sākot no uzņēmējiem un beidzot ar jaunajām māmiņām, Mežaparka aizstāvības vai Dobermaņu biedrību, skaidro D. Šmits.

Lobēšanas likumam jeb regulējumam jābūt caurspīdīgam un caurskatāmam, pretējā gadījumā tas neesot vajadzīgs. D. Šmits uzskata, ka jābūt izveidotam arī lobētāju reģistram, lai būtu zināmas tās personas un firmas, kas nodarbojas ar šo pakalpojumu. Tāpat sabiedrībai jāskaidro, kas ir lobēšana un kāpēc tā vajadzīga, jo līdz šim esot maza izpratne šajos jautājumos.

Iecerēts, ka Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojam (KNAB) būs jāsagatavo Lobēšanas likums, paredz Ministru kabineta komitejas apstiprinātā koncepcija Informācijas par lobētājiem publiskās pieejamības nodrošināšana.

Tomēr KNAB būs jāņem vērā Tieslietu ministrijas iebildumi, nodrošinot atklātības principa ieviešanu. Likumā tiktu definēts lobētājs un noteikta robeža lobēšanas legālajām aktivitātēm. KNAB definē lobēšanu kā apzinātu komunikāciju ar publiskās varas subjektiem (valsts un pašvaldību institūcijām), lai ietekmētu lēmumu pieņemšanas procesu noteiktu privātpersonu interešu īstenošanai.

KNAB pārstāve Diāna Kurpniece, pamatojot likuma izstrādes nepieciešamību atsaucās uz tiesu spriedumiem, kuros norādīta nepieciešamība pēc precīzām definīcijām, lai nošķirtu likumīgu un nelikumīgu lobēšanu. Tāpat viņa norādīja, ka lielākās problēmas ar informāciju par lobēšanu esot nevis izpildvarā, bet pašvaldībās, jo īpaši Rīgā, un Saeimā.

Valsts izveidotais Latvijas zemes fonds darbību uzsāks šā gada 1. jūlijā, un tā mērķis ir sekmēt Latvijā lauksaimniecībā izmantojamās zemes saglabāšanu un šo platību ilgtspējīgu izmantošanu lauksaimnieciskās ražošanas vajadzībām, informē Altum pārstāve Kristīne Grauziņa.

Zemes fonda izveide ir viens no valsts instrumentiem, lai sekmētu, ka Latvijā lauksaimniecībā izmantojamā zeme tiktu saglabāta un izmantota lauksaimniecības vajadzībām ne mazāk kā 2 miljonu hektāru apjomā, aktīvā lauksaimnieciskā ražošanā iesaistot aptuveni 0,4 miljonu hektāru līdz šim aktīvi neizmantotās lauksaimniecības zemes.

Zemkopības ministrijas Zemes pārvaldības un meliorācijas nodaļas vadītāja Kristīne Cinkus skaidro, ka Latvijas zemes fonda izveide ir valsts piedāvājums līdzsvarotākas reģionālās attīstības un efektīvu dabas resursu izmantošanas veicināšanai. Tā ir daļa no kopējās koncepcijas, kuras ietvaros pieejams plašs instrumentu klāsts, tādi kā specifisku lauksaimniecības zemes iegādes nosacījumu noteikšana, lauksaimnieciskās zemes kreditēšanas programma, iedzīvotāju atbrīvošana no iedzīvotāju ienākuma nodokļa nomaksas gadījumā, ja tie pārdod savu zemi ražojošam lauksaimniekam, paaugstināta nekustamā īpašuma nodokļa piemērošana par nekoptu lauksaimniecības zemi un virkne citu zemkopības nozari atbalstošu pasākumu.

Zemes piespiedu nomas jautājumos Latvija jau vairāk nekā 13 gadus iet pa apburto loku, un to nespēj pārraut arī ar dalītā īpašuma izbeigšanu, kura īstenošanai izveidotais mehānisms ir birokrātiski smagnējs, un tam nav arī adekvāta valsts finansiāla atbalsta.

To intervijā Dienas Biznesam stāsta zvērinātu advokātu biroja iLaw partneris Normunds Šlitke. Viņaprāt, zemes piespiedu nomas ikgadējo griestu apmēra noteikšanā 4% no zemes kadastrālās vērtības ir daudz ekonomisko absurdu. Situāciju pašlaik var mainīt tikai Satversmes tiesa.

Kāda ir situācija ar dalītā īpašuma problēmu?

Tā ir tieši tāda pati kā pašlaik ar daudzdzīvokļu māju siltināšanu. Kāpēc tāds salīdzinājums? Tāpēc, ka ir vairākas būtiskas līdzības gan ar daudzdzīvokļu māju siltināšanu, gan ar dalītā īpašuma izbeigšanu. Diemžēl, bet vecais teiciens — ir meli, ir lieli meli un ir statistika — būtu jākoriģē un statistika jāaizstāj ar politika. Proti, politiķi pirms 11 gadiem solīja dzīvokļu īpašniekiem, ka zemes gabala izpirkšana zem daudzdzīvokļu mājas būs tikpat vienkārša un nesāpīga kā šīs mājas siltināšana. Diemžēl realitāte ir cita. Vārdos un solījumos viss ir skaisti, bet, tiklīdz raugāmies uz padarītajiem darbiem — piedāvātajiem mehānismiem —, tā aina jau ir pavisam citāda. No šodienas skatupunkta laikam nevienam nav jautājumu par energoresursiem, to cenas būtisku pieaugumu, dabasgāzes kontekstā arī pieejamību un dārdzību, kas pat ir kļuvusi par savdabīgu ieroci Ukrainas kara kontekstā. Ļoti daudzi cilvēki 32 gadus pēc Latvijas neatkarības atgūšanas dzīvo padomju laikos būvēto daudzdzīvokļu māju dzīvokļos, kuru apkurei bija paredzēts izmantot lētos energoresursus — dabasgāzi — no Krievijas, bet šodien tie vairs nav lēti, un siltināšanas problēma, šķiet, ir viena no galvenajām aktualitātēm valstī.

Saeimas pērn pieņemtais likums, kas vērsts uz “piespiedu dalītā īpašuma sakārtošanu vērstu pasākumu īstenošanu”, bezkompromisa tiesiskuma apoloģēts zemes īpašniekus, faktiski, kvalificē vientiešos, baronos un sponsoros. Tagad lieta nonākusi Satversmes tiesā.

Tieslietu ministrija pēc būtības, maldinot premjeru un koalīcijas biedrus, radījusi likumdošanas brāķi, kas Saeimā pieņemts ar 75 balsīm “par”. Likums, acīmredzami, tapis priekšvēlēšanu gaisotnē.

Labam likumam jābūt kompromisam, kas saprātīgi un samērīgi salāgo pretējo pušu tiesības. Pretējā gadījumā tas ir brāķis vai populistu ierocis sev vien zināmu mērķu sasniegšanai. Iespējams, Saeimas 2021. gada 30. septembrī pieņemtais likums “Grozījumi likumā “Par atjaunotā Latvijas Republikas 1937. gada Civillikuma ievada, mantojuma tiesību un lietu tiesību daļas spēkā stāšanās laiku un piemērošanas kārtību”” tiešām bija labi domāts, un valdība naivi ticēja, ka šis Tieslietu ministrijas gara darbs “piespiedu laulības” starp zemes, dzīvokļu un savrupmāju īpašniekiem padarīs abām pusēm saprotamākas un pieņemamākas. Tomēr realitātē likums neatbilst ne tā izstrādāšanas mērķiem un uzdevumiem, ne arī Latvijas valsts stūrakmenim – Satversmei, norāda jomas pārzinātāji un eksperti.

Piespiedu dalītā īpašuma attiecībās atrodas 10% no visām daudzdzīvokļu ēkām Latvijā, žurnālistiem šodien skaidroja Tieslietu ministrijas (TM) valsts sekretāra vietniece Laila Medina.

TM valsts sekretāra vietniece šodien preses konferencē atgādināja, ka Latvijā piespiedu dalītā īpašuma tiesiskajās attiecībās ir 3677 daudzdzīvokļu mājas, kur kopā ir 110 970 dzīvokļi, kas atrodas uz 7354 citām personām piederošām zemes vienībām, kas ir apmēram 10% no visām daudzdzīvokļu ēkām. Viņa norādīja, ka šo 7354 zemes vienību kadastrālā vērtība varētu būt līdz pat 180 000 000 eiro, savukārt tirgus vērtība - līdz pat 240 000 000 eiro.

Tāpēc TM izvēlējās iet to ceļu, kas paredz sadalīt finansiālo slogu starp šajā procesā iesaistītajām personām, proti, nevis valstij izpērkot visu šo zemi, bet piedāvājot to darīt dzīvokļu īpašniekam.

Valdība šodien uzklausīja Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas (VARAM) ziņojumu par Zemes politikas pamatnostādņu 2008.-2014.gadam gala ietekmes ziņojumu un uzdeva izstrādāt zemes politikas plānu līdz 2020.gadam.

Plāns būs jāizstrādā VARAM sadarbībā ar Satiksmes ministriju, Ekonomikas ministriju, Zemkopības ministriju, Finanšu ministriju, Tieslietu ministriju un Latvijas Pašvaldību savienību. Dokumenta izstrādes termiņš ir 2016.gada 1.jūnijs.

VARAM ziņojumā norāda, ka Latvijā zemes politikā ir konstatētas vairākas problēmas, piemēram, neracionāla un neefektīva zemes izmantošana, zemes reformas process ir ieildzis, līdz ar to ir nesakārtotas īpašuma tiesības un ir nepietiekama informācija par ar zemi un ar to saistītiem notiekošajiem procesiem. Neracionāla vai neefektīva zemes izmantošana izraisa un veicina zemes degradāciju, tādējādi nenodrošinot ilgtspējīgu zemes izmantošanu.

Meža un lauksaimniecībā izmantojamo zemju (LIZ) tirgus stagnē – neliels darījumu skaita kritums šogad novērots visos reģionos. Trūkst augstvērtīgas aramzemes piedāvājuma. Īpašnieki turpina turēt savā īpašumā kvalitatīvu LIZ kā kapitālu, savukārt par pļavām un ganību platībām šobrīd interese ir maza, liecina jaunākais nekustamo īpašumu kompānijas “Latio” veidotais Lauku īpašumu indekss.

Dinamiski mainās arī pircēja ‘portrets’ - šogad aktīvākais lauksaimniecības zemju iegādē ir ALTUM pārvaldītais Zemes fonds, kas pirmajos trīs ceturkšņos iegādājies vairāk nekā 4000 hektārus par kopsummā 18,6 miljoniem EUR. Salīdzinot ar to pašu laika posmu pērn, ALTUM iegādāto platību apjoms ir pieckāršojies.

“Lauku īpašumu tirgus indekss”* – pirmie trīs ceturkšņi / 2024

• 5450 - kopējais darījumu skaits LIZ un meža īpašumiem (-1%, salīdzinot ar to pašu laika posmu pērn).

Lauksaimniecība izmantojamās zemes (LIZ):

Satversmes tiesa atzinusi grozījumus likumos «Par valsts un pašvaldību dzīvojamo māju privatizāciju» un «Par zemes reformu Latvijas Republikas pilsētās» par neatbilstošiem Satversmes normām un tie zaudēs spēku 2019.gada 1.maijā.

Spriedums ir galīgs un nav pārsūdzams un stājas spēkā ar tā pasludināšanas brīdi.

Apstrīdēto likuma normu spēka zaudēšanas termiņš 2019.gada 1.maijā noteikts tādēļ, lai likumdevējam dotu laiku atrast citu risinājumu piespiedu zemes nomas maksai, kas būtu taisnīgs gan pret zemes īpašniekiem, gan daudzdzīvokļu namu īpašniekiem.

Satversmes tiesā pēc septiņu fizisko personu pieteikumiem tika ierosinātas sešas lietas par apstrīdēto likuma normu atbilstību Satversmei. Pieteikumos bija ietverti identiski prasījumi un to juridiskais pamatojums bija balstīts uz līdzīgiem argumentiem. Lai veicinātu lietu vispusīgu un ātru iztiesāšanu, Satversmes tiesa nolēma tās apvienot vienā lietā.

Satversmes tiesai būs jāvērtē gan politiķu radītais dalītā īpašuma risinājums, kurš aizstāts ar likumiskām lietošanas tiesībām — reālservitūtu, kas likumā nav precizēts jeb izskaidrots, gan arī tas, vai atlīdzība zemes īpašniekam 4% apmērā no zemes kadastrālās vērtības gadā ir taisnīga.

To intervijā Dienas Biznesam stāsta zvērinātu advokātu biroja iLaw partneris un biedrības Zemes reformas komiteja pārstāvis Normunds Šlitke. Viņš cer, ka Latvijas konstitucionālā tiesa apvienos visas šāda veida sūdzības vienā lietā un tās skatīs mutvārdu procesā, nevis rakstveidā, turklāt normu izvērtēšanai pieaicinās cenu noteikšanas un nekustamā īpašuma profesionāļus, nevis tikai un vienīgi valsts iestādes, juristus un ierēdņus, kā tas bijis novērots citu lietu izskatīšanā.

Fragments no intervijas

Kāda ir pašreizējā situācija?

Diemžēl, bet vissliktākās prognozes ir piepildījušās, jo Saeimā sēdošie politiķi, vēloties izbeigt (atrisināt) dalītā īpašuma (zeme - vienam īpašniekam, māja vai tajā esošie dzīvokļi - citiem īpašniekiem) problēmu, radīja jaunas problēmas, un zemes īpašniekiem (gan pašmāju, gan ārvalstu) citas iespējas, kā aizstāvēt savas pamattiesības un vērsties Satversmes tiesā, nav. Tāpēc iesniegtas daudzas sūdzības par likuma Par atjaunotā Latvijas Republikas 1937. gada Civillikuma ievada, mantojuma tiesību un lietu tiesību daļas spēkā stāšanās laiku un piemērošanas kārtību vairāku normu neatbilstību Satversmei.

Attīstības finanšu institūcijas ALTUM pārvaldītais Latvijas Zemes fonds kopš darbības uzsākšanas šā gada 1.jūlijā no zemes īpašniekiem atpircis 572 hektārus zemes, un šo zemes iegādes darījumu kopējā summa ir 1 miljons eiro, teikts paziņojumā medijiem.

«Savas darbības pirmajos 6 mēnešos ALTUM pārvaldītais Zemes fonds no 40 īpašniekiem ir atpircis vairāk nekā 570 hektārus zemes. Šogad noslēgti arī pirmie zemes nomas līgumi, kas ļauj ar pārliecību teikt, ka pirmās zemes platības jau ir atgrieztas lauksaimnieciskās ražošanas vajadzībām. Plānojam, ka 2016.gadā Zemes fonds iegādāsies vēl aptuveni 1000 hektārus zemes, un šo darījumu apjoms būs 2 – 2,5 miljonu eiro apmērā,» stāsta ALTUM valdes priekšsēdētājs Reinis Bērziņš.

Lielākās platības Zemes fonds šobrīd ir nopircis Zemgalē – iegādāti 186 hektāri zemes, kurai seko Vidzeme (130 hektāri), Kurzeme (93 hektāri), Latgale (92 hektāri). Mazākais platību apjoms ir Rīgas reģionā, kurā Zemes fonds noslēdzis septiņus darījumus par kopumā 58 hektāru iegādi.

Pašlaik ne vienā vien Eiropas valstī ir noteikti ierobežojumi lauku zemes pircējiem. Arī Latvijas zemnieki aicina pieņemt ierobežojumus, neraugoties uz pretrunu ar brīvā tirgus principiem

Zemkopības ministrijas pētījums par ārvalstu pieredzi zemes tirgus regulēšanā liecina, ka dažādu veidu ierobežojumi pastāv ne tikai jaunajās ES dalībvalstīs – Ungārijā, Lietuvā un Igaunijā, bet arī vecajās ES dalībvalstīs – Francijā, Austrijā, Vācijā. Pašlaik Saeimā tiek izstrādāti normatīvi, kas ierobežotu lauksaimniecībā izmantojamās zemes (LIZ) tirdzniecību, kā arī zemes platību nonākšanu viena īpašnieka rokās. Līdz šā gada 1. maijam (10 gadus) Latvijā darbojās ierobežojums – ES dalībvalstu pilsoņiem bija liegts iegādāties lauksaimniecības un meža zemi, tomēr šis ierobežojums faktiski bija dekoratīvs, jo ārvalstu fiziskās personas varēja reģistrēt savu (vai kopā ar Latvijas pilsoni) SIA Latvijā, kurai nekādu liegumu vai ierobežojumu pirkt un pārdot zemi nebija. Lauksaimnieku vidū vienprātības par iecerēto LIZ tirgus regulēšanu nav, jo ir divi pretēji skatupunkti. Visi uzskata, ka turpmāka zemes resursu koncentrēšanās Lavijas situācijā ir nevēlama, jo galu galā «mūziku pasūtīs daži», savukārt otra daļa uzskata, ka ierobežojumi ir pretrunā ar brīvā tirgus un efektīvas strādāšanas principiem. Tā uzskata arī viena no lielākajiem privātajiem zemes īpašniekiem Latvijā SIA Bergvik Skog valdes loceklis Larss Georgs Hedlunds.

Latvijā ir zemes dzīļu bagātības, kas nav pamatīgi izpētītas, bet pieļaujams, ka šīs bagātības ir metāli, metālu rūdas un dimanti. Cik lielā apjomā un kādā dziļumā – tie ir vēl neatbildēti jautājumi,» saka Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas (VARAM) Vides aizsardzības departamenta direktore Rudīte Vesere intervijā laikrakstam Diena.

Fragments no intervijas

Jau ilgāku laiku tiek diskutēts par zemes dzīļu koncepciju, kuras mērķis, kā uzsver VARAM, ir veidot labvēlīgu investīciju vidi derīgo izrakteņu nozarē. Kā veicas?

Sadarbībā ar Ekonomikas ministriju koncepcija ir sagatavota. Koncepcija vērtē zemes dzīļu piederības aspektu un to, kādi varētu būt tie ceļi, lai panāktu attīstību, vai arī pieņemtu lēmumu, ka paliekam tādā situācijā, kādā esam. Tomēr koncepcija nekad nedefinēs visus normatīvo dokumentu grozījumus. Gribu uzsvērt, ka ir svarīgi tas, lai koncepcija gala variantā palīdzētu saprast, kādi neapgūti zemes dzīļu resursi Latvijā vispār ir, kā arī ļautu veidot zināšanu pārnesi, kas sekmētu jauno un topošo ģeologu profesionālas kompetences attīstību un jaunas pieredzes atgūšanu. Tāpat koncepcijas mērķis ir, lai labums būtu visai sabiedrībai, nevis tikai kādai interešu grupai.

Aptuveni trešdaļu Latvijas teritorijas klāj lauksaimniecībā izmantojamās zemes (LIZ). Vidēji hektārs aramzemes Latvijā šobrīd maksā 4600 EUR/ha, savukārt Igaunijā cena ir par 4% dārgāka.

Pēc pēdējiem Centrālās statistikas pārvaldes datiem, 2020. gadā reģistrēti 69 000 ekonomiski aktīvo lauku saimniecību, kas kopumā apsaimnieko nepilnus divus miljonus hektāru lauksaimniecībā izmantojamās zemes (LIZ) - jeb ~ 31 % no visas Latvijas teritorijas. Laikā no 2001. līdz 2010. gadam lauku saimniecību skaits būtiski mainījās, samazinoties par teju 41% un par 8 % palielinoties apsaimniekotajām LIZ platībām. Savukārt pēdējo četru gadu laikā LIZ platība palielinājusies vien par 38 000 hektāru jeb 2 %, kopējam saimniecību skaitam samazinoties par 950 jeb 1,4 %.

Jaunākie “Lauku īpašumu tirgus indeksa” dati (aprīlis):

Lauksaimniecībā izmantojamās zemes (LIZ):

Bijusī Parex bankas viceprezidente Līga Puriņa konsultē Saeimā pārstāvētās partijas PCTVL frakcijas deputātus saistībā ar pretrunīgi vērtētajiem grozījumiem Kredītiestāžu likumā un atzīst, ka saistībā ar likuma labojumiem Saeimā lobē arī abu bijušo Parex banka īpašnieku Valērija Kargina un Viktora Krasovicka intereses.

De Facto atgādina, ka grozījumi, kurus saista ar bijušo Parex bankas īpašnieku interešu lobēšanu, vēl nav pilnībā izskatīti par likumu atbildīgajā budžeta komisijā.

Līdz šim gan visi banku sektoru uzraugošo institūciju centieni pārliecināt deputātu vairākumu, ka likums nav valsts interesēs, piedzīvojuši fiasko. Kas liek domāt, ka Karginam un Krasovickim izdevīgo likumu lobēšanai veltītas lielas pūles. Turklāt zīmīgi, šonedēļ deputātus par grozījumu nepieciešamību Saeimā centās pārliecināt kāda augsta bijusī Parex bankas amatpersona, kura atzīst, ka lobē arī bankas bijušo īpašnieku intereses.

Jūrmalas iedzīvotājs Aigars Bundzenieks, sešus gadus Salaspils novadā nesekmīgi mēģinot atgūt viņa aizsaulē aizgājušajai radiniecei piederējušo zemi, atklājis, ka likumīgajiem atguvējiem paredzēto zemi Salaspils novada dome izpārdevusi citiem, vēsta laikraksts Latvijas Avīze.

Sākumā pašvaldība esot noraidījusi viņa lūgumu, jo neesot pierādīta radniecība ar bijušo zemes īpašnieci. Kad pēc gadu ilgas pierādījumu meklēšanas un iesniegumu rakstīšanas Centrālā zemes komisija atzinusi mantošanas tiesības, pašvaldība aizbildinājusies, ka tās rīcībā vairs neesot zemes, kuru varētu atdot viņam mantojamās zemes vietā.

2007. gada 14. februārī pašvaldība paziņojusi prasītājam, ka novadā esot atlicis tikai viens zemes gabals, kas bijis ieskaitīts valstij piekrītošajās brīvajās zemēs. Bet, kamēr A. Bundzenieks racies arhīvos, lai pierādītu radniecību un īpašuma tiesības, tikmēr arī šo pēdējo jau paņēmis cits pretendents. A. Bundzenieks prasījis pašvaldībā atdot viņam līdzvērtīgu zemi citur novada teritorijā, tāpēc ka radinieces zemes platībā uzbūvētas privātmājas.