Ekonomikas stagnēšana un vājāks pieprasījums ārvalstīs ievieš negatīvas tendences Latvijas eksportā, liekot domāt par vietējā tirgus iespēju izmantošanu
Lai arī daudz tiek runāts par Rietumeiropas valstu ekonomikas atdzīvošanos, kam ir liela loma Latvijas ārējās tirdzniecības procesos, eksports uzrāda kritumu jau vairākus mēnešus pēc kārtas, martā uz ārvalstu tirgiem izvesto preču apjomam salīdzinājumā ar pagājušā gada trešo mēnesi sarūkot par 4,9%. Daudziem uzreiz prātā iešausies doma par Krievijas noteikto embargo Latvijas pārtikas precēm, tomēr diezin vai to varam uzskatīt par galveno nelaimju cēloni, jo pārtikas rūpniecības produkcijas eksports šā gada pirmajā ceturksnī bijis apmēram par 8,5% lielāks nekā pērn tajā pašā laikā, saskaņā ar Centrālās statistikas pārvaldes informāciju, sasniedzot 173,7 miljonus eiro. Tādējādi var teikt, ka pārtikas rūpniecība no krīzes pamazām atgūstas un pār- orientācija no Krievijas tirgus norit vismaz puslīdz veiksmīgi. Tikmēr galvassāpes var sagādāt tranzīta apjomu mazināšanās no Krievijas, ar ko galvenokārt varētu izskaidrot minerālā kurināmā eksporta apjomu samazināšanos par 29,4% salīdzinājumā ar atbilstošu periodu pērn. Vairāku desmitu procentu vērts kritums ir vērojams arī atsevišķās citās preču grupās.
Problēma nav meklējama apstāklī, ka Latvijas ražotāji kaut ko nevarētu uztaisīt. To viņi dara itin sekmīgi, turklāt ir diezgan skaidri noprotams, ka saražotā prece ir ar aizvien lielāku pievienoto vērtību, kas nozīmē, ka ar to var nopelnīt vairāk. Taču pasaules tirgū arvien vairāk jūtams pārprodukcijas faktors, kas novedis pie deflācijas aizmetņiem, kuru rezultātā krīt arī ieņēmumi gan no preču eksporta, gan arī tranzīta, jo arī Krievija eksportē mazāk.
Protams, var gadīties, ka pašreizējā ne visai iepriecinošā situācija novedīs arī pie kāda racionāla grauda, valdībai izrādot centienus sakārtot ar ražošanu saistītos finansiālos jautājumus, par kuriem ir runāts jau gadiem. Runa ir gan par avansu maksājumu izskaušanu nodokļu jomā, gan par kvalitatīvāku likumdošanu iepirkumiem sabiedriskajā sektorā, kas balstītos uz lielāku saimniecisko izdevīgumu valstij, ļaujot konkurētspējīgākā situācijā nostādīt vietējos uzņēmējus, kas finansiālā ziņā pozitīvi ietekmētu gan uzņēmēju, gan ierindas strādājošo, gan valsts un pašvaldību budžetu. Tagad gan jārēķinās, ka likumdošanas sakārtošana un tās potenciāli pozitīvais efekts varētu būt mazāks nekā iepriekšējos gados, jo negatīvie procesi pasaules ekonomikā sevi piesaka aizvien izteiktāk, līdz ar to arī laika dažādiem uzlabojumiem kļūst aizvien mazāk. Arī finansiālā ziņā viss būs sarežģītāk nekā iepriekš. Līdz šim Latvija varēja lepoties, ka var lēti aizņemties naudu, īstermiņā pat ar negatīvu likmi, ko varēja izmantot, lai valsts budžeta veidošanai pamazām atteiktos no nodokļa maksājumiem avansā, līdz ar to ražošanu un eksportu nostādītu uz daudz konkurētspējīgākiem pamatiem. Mums ir daudz stāstīts, ka labajos gados vajag uzkrāt, lai būtu vieglāk sliktajos. Šai tēzei nevar nepiekrist, tomēr daudz svarīgāk ir labajos gados radīt tādus ekonomiskos nosacījumus, lai pat iespējamība jostu savilkšanai liesajos gados būtu iespējami mazāka, tādējādi arī potenciālās krīzes varētu pārvarēt ātrāk.