Gads kopā ar pandēmiju uzņēmējiem ir bijis kā brauciens amerikāņu kalniņos. Notikumi tautsaimniecībā cieši sekojoši vīrusa aktivitātes kāpumiem un kritumiem.
Viena no uzņēmumu grupām, kas demonstrējusi teju neticamu spēju pielāgoties, ir eksportējošie uzņēmumi. Pirms gada eksportētāji kā vieni no pirmajiem saņēma vīrusa ietekmes sitienu, vienlaikus gada nogalē Latvijas eksports galvenokārt uz preču vērtības pieauguma rēķina pat sasniedza nebijuši augstus līmeņus.
Kā mūsu eksportētāji izskatās no Altum skatu punkta? Kopš pērnā gada aprīļa Altum eksporta garantijas kļuva pieejamas daudz plašākam eksportētāju lokam. Piemēram, apdrošināt varēja arī darījumus uz Eiropas Savienības un atsevišķām OECD valstīm, kur pirms pandēmijas šo jomu labi nosedza privātie apdrošinātāji un valsts atbalsts tur nebija nepieciešams. Dati rāda, ka pieprasījums 2020. gadā pēc Altum eksporta garantijām ir pārliecinoši trīskāršojies, salīdzinājumā ar 2019. gadu.
Šobrīd ar Altum garantiju palīdzību krīzes laikā droši eksportēto kravu vērtība pārsniedz 34 miljonus eiro un nodrošināto kravu vērtība ar katru dienu manāmi pieaug. Turklāt, ja agrāk eksportētāji biežāk izvēlējās apdrošināt savus darījumus tā saucamajās trešajās valstīs, nodrošinoties pret riskiem, uzsākot eksportu jaunās un tālās valstīs (ne tikai jaunus partnerus apdrošināja, daudzkārt tieši esošos partnerus, kas varētu liecināt par eksportētāju brieduma iestāšanos, jo nozarē rodas izpratne par ārvalstu partneru maksātspējas riska vadīšanu), tad pēdējā gadā interese strauji pieauga arī par darījumiem Eiropas “stabilajās” valstīs.
Piemēram, 43 % no visiem eksporta garantiju darījumiem uz attīstītajām valstīm Altum pērn izsniedza uz trīs valstīm: Apvienoto Karalisti (20 %), Lietuvu (15 %) un Šveici (8 %). Apdrošināti tiek darījumi arī Baltijas valstīs, Zviedrijā, Polijā, Čehijā, Itālijā, Spānijā un citviet Eiropā.
Aiz šīs statistikas stāv daudzi mums labi zināmi uzņēmumi. Piemēram, “Limbažu piens” ar Altum palīdzību varēja saglabāt faktoringa finansējumu, aizstājot privātā apdrošinātāja polisi ar eksporta garantiju, tādējādi saglabājot stabilu uzņēmuma naudas plūsmu un sadarbību ar savu ilglaicīgo pircēju Itālijā. “Limbažu piens” 98 % produkcijas eksportē, turklāt tā lielākais eksporta tirgus ir Itālija, kas gan pirmajā, gan otrajā pandēmijas vilnī ir viens no slimības uzliesmojuma epicentriem Eiropā. “Limbažu piena” ārvalstu partneri, rūpējoties par savu apgrozāmo līdzekļu pieejamību, pagarināja apmaksas termiņus. Savukārt Latvijā samaksu par produkciju gaidīja vietējie lauksaimnieki, kas govis dīkstāvē palaist nevar. Līdz ar to krīzes situācijā radās brīdis, kad izejvielas iepirktas un par tām ir samaksāts, taču realizācijas tirgus kļuva stipri ierobežots. Saglabātais faktoringa finansējums ļāva palīdzēt grūto brīdi pārciest ne tikai pašiem, bet arī norēķināties ar lauksaimniekiem. Savukārt eksporta garantija deva uzņēmumam un faktoringa sniedzējam drošības sajūtu, ka ārvalstu partnera potenciālas maksātnespējas gadījumā zaudējumi tiks segti.
Citāda situācija bija uzņēmumam “Cido Grupa”, kura pārdošanas apjomi noteikto Covid-19 ierobežojumu dēļ vietējā tirgū saruka. Apjoma kritumu Latvijā “Cido Grupa” kompensēja ar pārdošanas veicināšanu eksporta tirgos, turklāt eksporta apjomu kāpums bija visai ievērojams, 2020. gada pirmajā pusgadā uzņēmuma eksporta apjomi pieauga vairāk nekā par 50 %, salīdzinot ar iepriekšējā gada pusgada periodu. Uzņēmums atzīst, ka eksporta garantijas bija iespēja bez lieka riska saņemt samaksu par nosūtīto produkciju un fokusēties uz biznesa attīstību iekšējā tirgū.
Vēl viens piemērs ir viens no Latvijas eksporta flagmaņiem “Elko Grupa”, kas apdrošina savus darījumus ar ārvalstu partneriem un krīzes laiku izmanto, lai nostiprinātu pozīcijas Centrālās un Austrumeiropas tirgos, kā arī palielinātu savu klātbūtni Ziemeļvalstīs. Šādi stāsti parāda, ka eksporta garantijas var palīdzēt risināt visai sarežģītas un neprognozējamas situācijas un īstajā brīdī atbalstīt arī izaugsmi.
Eksporta apdrošināšana nozīmē sevis pasargāšanu no pircēja maksātnespējas vai ilgstošas nemaksāšanas draudiem. Krīzes apstākļos pat gadu gaitā pārbaudīti un uzticami eksporta partneri var nonākt situācijā, kad nav spējīgi samaksāt par preci.
Ja pērnā gada pavasarī ierobežojumi bija fiziski noteikti, tad šobrīd tā ir arvien pieaugoša savstarpējas uzticēšanās plaisa starp ārvalstu pircējiem un piegādātājiem. Aug bažas par bankrotu vilni, tiek pagarināti apmaksas termiņi. Iepriekš tās bija vidēji 45 dienas, tad šobrīd tās jau ir 60 dienas. Uztraukumi ir pat par līdz šim stabilo un ilggadējo pircēju katra rēķina kavēto apmaksas dienu, un kopumā viena no lielākajām uzņēmumu problēmām šobrīd ir apgrozāmo līdzekļu trūkums. Mainījušies arī pircēju paradumi, eksportētāji atzīst, ka ārvalstu partneri kļūst nesasniedzamāki, maina komunikācijas paradumus. Ja atbildes uz pieprasījumiem kļūst lēnākas, tas bieži vien ir pirmais brīdinājuma signāls, ka partneris būs potenciālais parādnieks.
Šajās situācijās glābt ieguldītos finanšu līdzekļus jau varētu būt par vēlu, bet to der atcerēties, gatavojoties nākamajiem eksporta darījumiem. Ja pašus amerikāņu kalniņa kāpumus un kritumus ietekmēt nevaram, tad droša piezemēšanās gan ir katra paša rokās, izmantojot tādu valsts atbalsta instrumentu kā eksporta garantija. Diemžēl arī krāpnieciskas darbības krīzes laikā saglabājas, ja ne pat to risks pieaug. Pagājušā gada laikā krāpnieciski darījumi fiksēti vairāk nekā normālos tirgus apstākļos. Itin bieži eksportētāji nepamana krāpnieciskiem darījumiem raksturīgās pazīmes, tāpēc Altum tirdzniecības partneru izpētes tīkls ir tas filtrs, kas lieku reizi liek aptaujāt potenciālo partneri un pārliecināties, ka pircēja pusē nav viltota pircēja identitātes risks. Pagājušajā gadā vairums tādu gadījumu bija Lielbritānijā, kas, iespējams, sasaucas ar plānotajiem tirdzniecības ierobežojumiem Brexit sakarā, tādēļ daudzi vēl steidza izmantot iespēju, kamēr vēl bija brīva preču aprite starp valstīm.
Tomēr jāatzīst, ka Latvijas uzņēmēji ir gana kūtri apdrošināt savu partneru riskus. Lai arī nav pieejama precīza statistika, tiek lēsts, ka Latvijas eksportētāji vidēji apdrošina zem 5 % no eksporta darījumiem, iepretī Rietumeiropas eksportētājiem, kur atsevišķās valstīs eksporta darījumu apdrošināšanas līmenis sasniedz turpat 50 %.
