Ažiotāža, ko pēdējās dienās radījusi Anrija Lemberga konta izrakstu publicēšana interneta mājas lapā rokasgramata.com, personiski man ir likusi aizdomāties – vai tiešām bezskaidras naudas darījumi ir drošāki par norēķiniem skaidrā naudā?
Jā, atzīstos, arī es, tāpat kā lielākā daļa Latvijas sabiedrības, nespēju pārvarēt ziņkārību, kā rezultātā kādu brīdi pavadīju, pētot šos konta izrakstus. Un, jo vairāk es tajos iedziļinājos, jo vairāk manī radās pārliecība par to, ka turpmāk rūpīgi pārdomāšu, kurus tēriņus segšu, maksājot ar karti, bet kurus apmaksāšu skaidrā naudā. Iemesls tam ir atbildīgo institūciju nespēja un nevēlēšanās aizsargāt iedzīvotāju privātos datus.
Pat telefonu daudzi no mums jau sen runā kā padomju laikos, kad saruna sākās ar sveiciena nodošanu drošības komitejas majoram, kas klausās un ieraksta. Nu principam «visas sarunas šifrā» acīmredzot pienācis nākamais etaps – «visi privātie norēķini skaidrā».
Konkrētajā gadījumā visvairāk pārsteidza prokurora Jāņa Ilstera izteikums, ka gadījumā, ja šo informāciju būtu publiskojusi banka, to varētu uzskatīt par pārkāpumu, taču, ja to izdarījusi kāda no kriminālprocesa pusēm, tad esot grūti kaut ko inkriminēt.
Labi, uz mirkli pieņemsim, ka tā tiešām ir, jo mūsu valstī ir atklāts tiesvedības process, tādēļ nav iespējams tiesu materiālus padarīt slepenus. Bet kāds sakars Anrija Lemberga privātajiem tēriņiem ar šo krimināllietu?
Vai tas, ka jauneklis ir apmeklējis restorānus, klubus, tērējot samērā lielas naudas summas, pildījis degvielu benzīntankos, izmantojis foto pakalpojumus, maksājis par gāzi u.tml., kaut kādā veidā ir attiecināms uz krimināllietu, kas pret viņu ierosināta?
Būtībā šo dokumentu noplūde nozīmē, ka mirklī, kad kāds ir apsūdzēts finanšu noziegumu izdarīšanā, viņa tiesības uz personas datu neaizskaramību no juridiskā viedokļa vairs nav iespējams pilnībā aizsargāt.
Te es domāju ne tikai Lemberga gadījumu, bet situāciju kopumā, kas kārtējo reizi kalpoja par lielisku pierādījumu tam, ka Latvijas likumdošanā ir virkne «caurumu». Vai šis gadījums būs kā pamudinājums tiesībsargājošajām institūcijām, vai drīzāk likumdevējiem padomāt par nepieciešamajām izmaiņām?
Un visbeidzot – iesaku uztvert to kā labu mācību un gadījumos, kad veicat pārskaitījumus uz citu personu kontiem, kārtīgi izsvērt informāciju, ko norādīsiet maksājuma aprakstā. Pretējā gadījumā var rasties situācija, kad pēc neveiksmīga joka jums būs jāsarkst par publiskotu konta izdruku.