Saeimas Juridiskā komisija šonedēļ skatīs Laima un Staburadze iespējamā reiderisma gadījumu un uzņēmumu kontu apķīlāšanu. Demokrātiskā Eiropas Savienības valstī nav pieļaujama situācija, kad ar tiesas starpniecību var tikt apdraudēta nacionāla mēroga ražotāju pastāvēšana. Šāda likuma doto iespēju izmantošana grauj Latvijas kā tiesiskas valsts reputāciju, un starptautiskā līmenī mūs pozicionē kā investīcijām nelabvēlīgu valsti.
Reiderisms ir ļoti nopietna problēma Latvijas uzņēmējdarbības vidē, uz to ne reizi vien norādījusi gan Ārvalstu Investoru padome, gan Latvijas uzņēmēji. Pirms pāris gadiem galvenās reiderisma shēmas bija amatpersonu nomaiņa uzņēmumu valdēs un padomēs, akcionāru maiņa fiktīvās akcionāru sapulcēs un ātra šo izmaiņu reģistrācija Uzņēmumu reģistrā.
Pagājušajā gadā pieņemtie Komerclikuma grozījumi šādas reiderisma darbības izslēdz, diemžēl vienas nocirstas pūķa galvas vietā jau izaugušas citas.
Pēdējā laikā publiskajā telpā izskanējušas arvien jaunas ziņas par iespējamu reiderismu un tā īstenošanas shēmām. Kā galvenais instruments minēta civiltiesisku strīdu konstruēšana ar dažādu prasījumu palīdzību un prasības nodrošinājuma panākšana mantiskā izteiksmē. Piekrītu tiem Civilprocesa likuma ekspertiem, kuri saka – galvenā problēma nav pašā likumā, bet gan tā normu greizā piemērošanā. Tomēr ja reiz likuma normu nepareizai piemērošanai radies sistēmisks raksturs, likumdevējam jālemj par grozījumu veikšanu šīs problēmas novēršanai. Galvenais strīdus ābols ir prasības nodrošinājuma piemērošana, kura, kā liecina pēdējā laika notikumi, vienu no civiltiesiskā strīdā iesaistītājām pusēm nostāda acīmredzami neizdevīgākā situācijā kā otru. Tomēr šis pats likums pieļauj arī iespēju abas puses nostādīt vienlīdzīgās starta pozīcijās, kā to paredz Civilprocesa likumā nostiprinātais sacīkstes princips. Tiesai ir iespēja likt prasītājam ieskaitīt prasības nodrošinājumam analoģisku summu tiesu izpildītāja kontā līdz civiltiesiskā strīda izskatīšanai pēc būtības.
Tādējādi nodrošinot arī otras puses tiesības uz zaudējumu atlīdzību, ja tiesa izlems, ka prasītājam nav bijusi taisnība. Šādas prakses piemērošana ierobežotu arī reiderisma gadījumus. Diezin vai svešas mantas tīkotāji vēlēsies uz gadiem ilgas tiesāšanās laiku iesaldēt tiesu izpildītāja kontā tādu pat summu, kādu vēlas iegūt tiesvedības rezultātā. Tomēr tiesas šo iespēju izmanto ārkārtīgi reti un ļoti negribīgi. Gribot negribot rodas jautājums – kāpēc? Nevienveidīga likuma normu interpretācija rada labvēlīgu augsni tikai vienas puses argumentu uzklausīšanai pirms prasības skatīšanas pēc būtības un līdz ar to arī sacīkstes principa pārkāpumam. Saskaņā ar likumu Par tiesu varu, tiesnesim jālemj pēc taisnības apziņas, un katrā gadījumā jārod iespējami labākais un piemērotākais risinājums. Diemžēl pēdējā laikā publiskajā telpā izskanējušie notikumi rada augsni šaubām.
Pēdējo laiku notikumi – prasības nodrošinājuma piemērošana, apķīlājot veiksmīgi ražojošu uzņēmumu kontus, radījuši bīstamu precedentu, kas draud ar uzņēmuma darbības nepārtrauktības apdraudējumu, zaudētām darba vietām un nodokļiem valsts budžetā. Tikai izskatot prasību pēc būtības, abas puses liek galdā savus argumentus, ekspertu slēdzienus, liecinieku liecības – visus iespējamos pierādījumus, ko pieļauj civilprocess. Savukārt tiesnesis kā objektīvs arbitrs pēc abu pušu uzklausīšanas pieņem lēmumu. Arī šis lēmums ir pārsūdzams. Tikai pēc galējā lēmuma pieņemšanas mēs varam spriest, kurai pusei bijusi taisnība. Tik milzīgu mantisko seku paredzēšana, kuras jau apdraud uzņēmuma tālāko darbību apķīlātu kontu dēļ vēl pirms lietas izskatīšanas pēc būtības, norāda uz ievērojamām CPL normu saprātīgas piemērošanas problēmām, un likumdevējam uz to ir jāreaģē.
Vēlos uzsvērt, ka tieši uzņēmēji ar saviem nodokļiem uztur visas varas Latvijā, un pieļaujot iespējama reiderisma realizēšanu caur civiltiesiskiem strīdiem, mēs vismaz ekonomiskā ziņā zāģējam zaru, uz kura paši sēžam. Neviens investors nevēlēsies investēt savu naudu valstī ar nestabilu un neprognozējamu tiesisko vidi, un tā jau būs gan visas Latvijas, gan ikviena šeit dzīvojošā cilvēka problēma.
Es ļoti augsti vērtēju tiesnešu neatkarību, kura ir ārkārtīgi būtiska ikvienā demokrātiskā valstī. Tomēr esmu pārliecināta, ka jābūt arī pietiekamai kvalitātes iekšējai kontrolei. Esam jau pieredzējuši, ko nekvalitatīvi tiesu lēmumi var atnest Latvijai. Tās ir zaudētas lietas Eiropas Cilvēktiesību tiesā un kompensācijas izmaksas cietušajiem no valsts budžeta. Nevēlos apšaubīt tienešu profesionalitāti, tomēr dažādās likuma normu interpretācijas analoģisku gadījumu izskatīšanā Latvijai var nozīmēt kārtējo zaudējumu Eiropas Cilvēktiesību tiesā, vēl dziļāku uzticības krīzi tiesu varai un kārtējo traipu Latvijas reputācijai.
Nevienveidīga likuma normu interpretācija rada ļoti nelabvēlīgu augsni uzticībai tiesu varai un diemžēl dod arī pamatotu iemeslu visai nelāgām šaubām. Mums jārod risinājums šādu bažu un Civilprocesa likuma normu nepareizas piemērošanas novēršanai. Pretējā gadījumā tiek grauta ekonomika, sekmēta investoru un pašmāju ražotāju aizplūšana uz citām valstīm un negatīvi ietekmēta Latvijas kā tiesiskas valsts reputācija. Pārliecība, ka ikviens civiltiesisks strīds tiks skatīts pēc likumības un taisnības, ir ārkārtīgi svarīga.