Latvijā joprojām valda atbildības novelšanas princips. Pat pieķerti pie rokas, politiķi un arī citu sabiedrības slāņu pārstāvji cenšas izvairīties no atbildības, un tiecas vainot citus. To apliecina gan Zolitūdes traģēdija, gan ar 12. Saeimas vēlēšanām saistītie skandāli, gan pēdējā laika vētras uzņēmējdarbības vidē.
SIA Maxima Latvija septembrī vērsās Administratīvajā rajona tiesā apstrīdot Valsts darba inspekcijas atzinumu par Zolitūdes traģēdijas cēloņiem. VDI atzinums ir par to, kā Maxima gādājusi par saviem darbiniekiem, un būtībā meklē atbildes uz jautājumu, kādēļ gan, atskanot trauksmes signālam, no veikala netika evakuēti cilvēki? Kādēļ netika izvērtēts un ņemts vērā tāds riska faktors kā uz jumta notiekošie būvdarbi? Kādēļ pārējie sagruvušās telpas tirdzniecības punktu īrnieki, atskanot trauksmei pameta ēku, bet Maxima turpināja strādāt kā strādājusi? Pēc traģēdijas visos Maxima veikalos esot veiktas gan ugunsdrošības mācības, gan atkārtotas darba drošības instruktāžas, bet atbildes uz to, kurš īsti liktenīgajā 21. novembrī pieņēma lēmumu neevakuēt cilvēkus, nav. Veikala drupās dzīvības zaudēja 54 cilvēki, bet atbildību par trauksmes signāla ignorēšanu un evakuācijas neveikšanu nav uzņēmies neviens. Nedēļu pēc traģēdijas Maxima pārvaldošās Lietuvas holdingkompānijas Vilniaus prekyba vadītāja Jolanta Bivainyte intervijā BNS pat izteicās: «Pagaidiet, kāds gan Maxima ar to sakars? Vai Maxima vainīga tajā, ka gāja bojā cilvēki?» Dienu vēlāk viņa par saviem izteicieniem gan atvainojās, tomēr atbildības jautājums par rupju drošības noteikumu neievērošanu joprojām paliek atklāts. Pēc traģēdijas toreizējais premjers Valdis Dombrovskis uzņēmās politisko atbildību un atkāpās no amata, toties Rīgas dome un Rīgas mērs Nils Ušakovs, pret kuriem arī iesniegtas prasības tiesā, savam advokātam Zolitūdes traģēdijas lietā «par juridisko pakalpojumu sniegšanu» no 2014. gada februāra līdz augustam sešos piegājienos izmaksājusi 251 980 eiro un 96 centus. Vai tā ir tikai dīvaina apstākļu sakritība vai tomēr vēlēšanās par katru cenu izvairīties no atbildības?
No atbildības izvairās arī Latgales balsu pirkšanas skandālā iesaistītais Vienotības deputāts Dzintars Zaķis. Politiķis saka, šis skandāls esot politisko konkurentu inspirēta provokācija, un ne viņš zinājis par balsu pirkšanu, ne arī bijis pazīstams ar tiem Latgales uzņēmējiem, kuri apmaksājuši Zaķa priekšvēlēšanu reklāmas dažādās Latvijas radio stacijās. Tomēr viens no reklāmu apmaksātājiem ir valdes loceklis ceļu būves firmā, kopā ar kuras īpašnieci deputāts braucis bēdīgi slavenajā izpriecu braucienā uz Gruziju. Tiesa, Zaķis nav vienīgais, pār kuru sakarā ar iespējamo balsu pirkšanu plešas aizdomu ēna. Drošības policija veic pārbaudes par vairākiem balsu pirkšanas gadījumiem, un šajā kontekstā jau izskanējuši gan ZZS, gan Saskaņas, gan No Sirds Latvijai vārdi. Ziņas par balsu pirkšanas gadījumiem ir nopietns signāls, kurš liek aizdomāties par Saeimas kvalitatīvo sastāvu un deputātu spēju uzņemties reālu atbildību par pašu pieņemtajiem lēmumiem. Ja 2009. gadā, skatot grozījumus valsts budžetā, Saeimas deputāti nebūtu pieņēmuši lēmumu par Valsts Būvinspekcijas likvidēšanu, arī Zolitūdes Maximas ēkai kā sabiedriski nozīmīgam objektam tiktu veikta valsts ekspertīze, un, iespējams, atjaunotās Latvijas lielākā traģēdija nebūtu notikusi. Kā redzams no 2009. gada 12. jūnija balsojuma izraksta, par Valsts Būvinspekcijas likvidēšanu balsoja 78 deputāti no visām tolaik Saeimā pārstāvētajām partijām - Jaunā laika, Tautas partijas, LPP/LC, ZZS, Pilsoniskās savienības, TB/LNNK un Saskaņas centra. Nebalsoja – 18 deputāti, pret nebija neviens. Par balsoja arī Nils Ušakovs, kurš pēc traģēdijas valstij pārmeta būvinspekcijas likvidēšanu... Vai kāds no tiem, kuri pirms pieciem gadiem nobalsoja «par», šodien ir gatavs uzņemties kaut mazu daļiņu no atbildības par notikušo?
Pēdējos gados Latvija saņēmusi arī vairākas investīciju pretenzijas, kuru dēļ var mazināties ārvalstu investoru interese par Latviju. Tomēr iesniedzēju starpā ir cilvēki, kuriem pašiem būtu par ko uzņemties atbildību. Piemēram, bijušais Air Baltic vadītājs Bertolds Fliks, kurš apsūdzēts krimināllietā par dienesta stāvokļa ļaunprātīgu izmantošanu, kā Vācijas pilsonis iesniedzis investīciju pretenziju par 62 miljoniem latu! Vēl interesantāks ir ASV, Oregonas štatā reģistrētais Amerikas investors Menard Port LLC, kurš patiesībā pilnībā pieder Latvijas pilsoņiem. Patiesā labuma guvējs tajā ir zvērināts advokāts Mārcis Miķelsons, bet vienīgā pārstāve – viņa sieva Jana Miķelsone. Šie ASV investori, kuriem pieder 33,33 NP Business centre kapitāldaļas, par minētajam uzņēmuma it kā nodarītajiem zaudējumiem vēlas tiesas ceļā vai arī kā kompensāciju no valsts iegūt astoņus miljonus eiro. Tomēr, kas uzņemtos atbildību, ja pēc Menard Port LLC prasības apķīlāto kontu dēļ bankrotētu Latvijas nacionālie saldumu ražotāji Laima un Staburadze, un darbu zaudētu teju tūkstotis cilvēku? Lai arī tiesas materiāli liecina, ka ASV ofšora Menard Port LLC reālais ieguldījums NP Business Centre ir tikai nedaudz vairāk kā 170 tūkstoši eiro, turklāt arī šīs summas iemaksu nav veicis ASV investors no saviem līdzekļiem. Turklāt minētais investors savas kapitāldaļas jau ieķīlājis Lielbritānijas uzņēmumam Paulton Management LLP, kurš savukārt pieder diviem Belizā reģistrētiem uzņēmumiem. Kā vienīgās šā uzņēmuma amatpersonas norādīti divi Dominikānas Republikas pilsoņi. Vai tiešām šis darījums kalpos Latvijas ekonomikas attīstībai? Savulaik ASV, Oregonas štatā reģistrētais Menard Port LLC jau bija iesaistīts divu uzņēmumu - AS Pilsētprojekts un Latvijas Projektēšanas sabiedrība darbībā. Rezultātā Pilsētprojekts nonāca līdz maksātnespējai, bet par LPS lietu 2011. gadā ierosināts kriminālprocess. Izskatās, ka par šiem gadījumiem neviens vainīgs nejūtas, bet Mārcis Miķelsons apgalvo, ka sakarā ar viņa darbībām ierosinātie kriminālprocesi ir safabricēti.
Atsevišķi ņemtiem šiem gadījumiem nekā kopīga nav, tomēr tos vieno tāda iezīme kā atbildības trūkums. Maxima Latvija nejūtas vainīga par rupjiem drošības noteikumu pārkāpumiem, kurus ievērojot, iespējams, lielākā traģēdija atjaunotās Latvijas vēsturē nebūtu notikusi. Arī Nils Ušakovs nejūtas atbildīgs par Rīgas domes Būvniecības uzraudzības nodaļas likvidēšanu 2010. gadā, kad tika spiesti zīmogi arī uz Zolitūdes Maximas projekta. Pēc traģēdijas domnieki taisnojās, ka nodaļa slēgta nepietiekamo budžeta līdzekļu dēļ, bet būvvaldes budžetu nācies samazināt starptautisko aizdevēju prasību dēļ. Dzintars Zaķis neuzņemas nekādu atbildību par balsu pirkšanas skandālu, un tādējādi mazinās jau tā nelielā sabiedrības uzticība valsts varai. Savukārt līdzšinējā darbībā ne pārāk godprātīgu darboņu investīciju pretenzijas rada nelabvēlīgu iespaidu par Latviju tiem ārvalstu investoriem, kuri tiešām Latvijā vēlētos ieguldīt reālus līdzekļus, tādējādi sekmējot gan valsts ekonomikas attīstību, gan labklājības līmeņa celšanos.