Jau pārskatāmā nākotnē dalīšanās ekonomika kļūs par būtisku globālās ekonomikas sastāvdaļu. 2015. gadā dalīšanās ekonomikas uzņēmumu apgrozījums Eiropā bija 28 miljardi eiro (nedaudz vairāk nekā Latvijas 2015. gada iekšzemes kopprodukts (IKP)).
Paredzēts, ka līdz 2025. gadam šī summa varētu vairāk nekā trīskāršoties, sasniedzot 80 miljardus eiro. Šajā rakstā apskatīšu, kas tad īsti ir dalīšanās ekonomika, kādas ir tās pozitīvās un negatīvās puses, un – vai tā ir tradicionālās ekonomikas konkurents vai glābējs?
Kas ir dalīšanās ekonomika?
Ja pirms pāris gadiem vien retais no mums zināja, kas ir dalīšanās ekonomika, tad šodien atliek tikai nosaukt globāli atpazīstamos zīmolus, piemēram, taksometru servisu "Uber" vai naktsmītņu rezervācijas vietni Airbnb, un par tiem būs dzirdējis gandrīz ikviens no mums. Precīzāk dalīšanās ekonomiku var definēt kā ekonomisku sistēmu, kurā indivīdi bez atlīdzības vai par samaksu dalās ar īpašumiem, prasmēm vai līdzekļiem, ko paši mazāk izmanto.
Kāpēc dalīšanās ekonomika ir parādījusies tieši pašlaik? To var skaidrot ar trīs savstarpēji saistītiem cēloņiem:
Jaunas digitālas tehnoloģijas - interneta, mobilo tehnoloģiju un modernu maksājumu sistēmu attīstība ir nodrošinājusi iespēju veidoties uzņēmumiem, kuru biznesa modelis balstās uz digitālām platformām un mobilo ierīču lietotnēm.
Sabiedrības pārmaiņas - dalīšanās ekonomika ir attīstījusies sociālu pārmaiņu rezultātā. Proti, dalīšanās kā plašāka sociāla parādība aizsākās ar cilvēku dalīšanos ar informāciju sociālajos tīklos un pakāpeniski izplatījās tālāk dažādās sadzīves jomās, piemēram, dalīšanās ar transportu, finanšu līdzekļiem un mājokļiem.
Ekonomiskie apstākļi - ir pieaudzis iedzīvotāju pieprasījums pēc lētiem, pieejamiem un videi draudzīgiem resursiem. Lēnāks globālās ekonomikas pieaugums, lielāka nevienlīdzība un augsts bezdarbs (it īpaši jauniešu vidū) ir veicinājis cilvēku vēlmi iesaistīties dalīšanās ekonomikas platformās, piedāvājot savu mājokli, mašīnu utt., lai iegūtu papildu ienākumus.
Savā ziņā dalīšanās ekonomika nav nekas jauns. Arī cilvēki Latvijā jau sen neformāli dalījuši izdevumus par degvielu, kopīgi mērojot ceļu uz darbu, piemēram, no Jelgavas līdz Rīgai.
Nozīmīga inovācija, kas ļāvusi sākt dalīties arī ar svešiniekiem un tādējādi plesties šim fenomenam, ir iespēja ar digitālas un standartizētas skalas palīdzību novērtēt pakalpojuma sniedzēju un klientu. Citiem vārdiem sakot, modernās tehnoloģijas palielina uzticības un drošības momentu, un par to var pārliecināties arī bez ārēja uzrauga, vienkārši aplūkojot potenciālā sadarbības partnera sociālos tīklus u.tml.
Pašlaik Eiropā visaktīvāk darbojas transporta jeb kopbraukšanas platformas. Palielinās arī finansiālo tehnoloģiju jeb fintech uzņēmumu skaits (tās ir digitālās platformas, kas indivīdiem dod iespēju aizņemties vai aizdot finansiālus līdzekļus, vai sniedz citus finanšu pakalpojumus bez tradicionālas finansiālas institūcijas starpniecības). Citas populāras nozares ir dalīšanās ar mājokli, kā arī mājsaimniecības un profesionālie pakalpojumi pēc pieprasījuma. Šie pieci lielākie dalīšanās ekonomikas sektori caurmērā aug par 35% gadā – stipri straujāk nekā tradicionālā ekonomika.
Latvijā pašlaik darbojas kopbraukšanas uzņēmumi Taxify, Autolevi un drīzumā savu darbību cer uzsākt arī Uber. Dalīšanās ar mājokli jomā darbojas uzņēmums Airbnb. Latvijā dibināto fintech uzņēmumu Mintos arī var pieskaitīt pie dalīšanās ekonomikas, jo tas dod iespēju aizdot vai aizņemties finanšu līdzekļus. Citi vietējie uzņēmumi ir Piedarbs (mājsaimniecības pakalpojumi), Morethan (mazlietotas mantas) un Barking (autostāvvietas).
Dalīšanās ekonomikas pozitīvā ietekme uz izaugsmi
Straujāka ekonomikas izaugsme, produktivitātes, inovāciju veicināšana, resursu un dabas saudzēšana – tā ir tikai daļa no dalīšanās ekonomikas pozitīvā devuma. Šis impulss ir īpaši svarīgs Latvijai un visai Eiropai, kas pašlaik cieš no nepietiekami straujiem izaugsmes tempiem un nekonkurētspējīga produktivitātes līmeņa. Viens no aktuālākajiem jautājumiem ir cīņa ar globālajām klimata pārmaiņām, un šajā jomā dalīšanās ekonomikai ir gan tiešs, gan netiešs pozitīvs pienesums.
Eiropas Komisija 2016. gada jūnijā publicēja izpētes ziņojumu par dalīšanās ekonomikas nozīmi Eiropai. Lai gan dalīšanās ekonomikas uzņēmumu lielākā koncentrācija ir tās izcelsmes vietā – Silīcija ielejā, ASV, arī Eiropas Savienības (ES) valstis pamazām sāk mainīt attieksmi un novērtēt dalīšanās ekonomikas potenciālu, veidojot šādiem uzņēmumiem labvēlīgu vidi un regulējumu (šobrīd deviņās lielākajās ES valstīs reģistrēti 295 dalīšanās ekonomikas uzņēmumi).
Baltijas valstis ir pirmās ES dalībvalstis, kas ir pieņēmušas vai apsver iespēju pieņemt kopbraukšanas likumu. Eiropas Komisijas pētījuma dati norāda, ka Latvija (kopā ar Īriju, Franciju un Horvātiju) atrodas to četru valstu grupā, kur vislielākā iedzīvotāju daļa izmanto dalīšanās ekonomikas pakalpojumus (Latvijā – 24%).
Vai dalīšanās ekonomika izkonkurēs esošos uzņēmējus?
Neskatoties uz iepriekš aprakstītajiem pozitīvajiem aspektiem, vienlaikus atsevišķās valstīs ir jūtama zināma pretestība pret dalīšanās ekonomiku. Problēmas būtība ir tāda, ka jaunie biznesa modeļi darbojas ārpus esošā regulējuma. Piemēram, kopbraukšanas pakalpojumi mums pazīstamā izpratnē nav ne taksometru, ne digitālie pakalpojumi.
Taksometru šoferu bažas var saprast – kā no gaisa nokrituši konkurenti ar zemāku pašizmaksu un elastīgākiem pakalpojumiem, jo automašīnas pieder pakalpojuma sniedzējam, nevis interneta platformai. Tas nozīmē, ka taksometru pakalpojumus var sniegt faktiski ikviens, jebkurā sev izdevīgā laikā, neiegādājoties taksometra licenci.
Ar līdzīgām problēmām saskaras viesnīcas – mājokļa dalīšanās platformas klientus pievelk ar zemākām cenām un personiskāku pieredzi.
Šīs bažas, no vienas puses, var raksturot kā satraukumu par veselīgu konkurenci, tomēr ir arī kāds cits aspekts. Ko darīt ar pakalpojumu apdrošināšanas trūkumu, pakalpojumu drošību un atbildības sadali nelaimes gadījumā?
Turklāt cilvēki, kuri ar interneta platformu palīdzību sniedz pakalpojumus, pie esošā regulējuma neiesaistās sociālās apdrošināšanas sistēmā, kas nozīmē, ka nākotnē var rasties problēmas ar pensijām u.c. aspektiem.
Ir skaidrs, ka dalīšanās ekonomikas ignorēšana šīs problēmas nepalīdzēs risināt. Pārdomāta un inovatīva regulējuma izveidošana un viedas uzņēmēju vides veicināšana nodrošinātu lielāku pozitīvo atdevi no dalīšanās ekonomikas.
Dalīšanās ekonomikas makroekonomiskā ietekme
Dalīšanās ekonomikas attīstība ir likusi to savā makroekonomiskajā analīzē iekļaut arī tradicionālajiem ekonomistiem. Jau pie pašreizējiem dalīšanās ekonomikas izaugsmes tempiem parādās iezīmes, kā tā ietekmē makroekonomikas rādītājus, piemēram:
IKP izaugsme - dalīšanās ekonomika vēlreiz apstiprina jau zināmu faktu, ka IKP ir nepilnīgs valsts iedzīvotāju labklājības līmeņa rādītājs. Dalīšanās ekonomikas uzņēmumi, piemēram, kopbraukšana, darbojas efektīvāk izmantojot esošos resursus, kas nozīmē, ka tās aktivitātes netiek pilnībā atspoguļotas IKP rādītājos.
Nodarbinātība - lai gan dalīšanās ekonomika rada jaunas darbavietas, tās parasti ir nepilna laika un bez sociālām garantijām. Līdz ar to var veidoties duāls darba tirgus. Tāpat lielajām platformām ir iespēja izmantot savu tirgus pozīciju, lai uzspiestu pakalpojumu sniedzējiem sev izdevīgākus nosacījumus.
Inflācija - tā kā dalīšanās ekonomikas platformām bieži nākas segt tikai papildizmaksas, tās pakalpojumus spēj piedāvāt par ievērojami zemākām cenām nekā tradicionālās ekonomikas uzņēmumi. Zemās cenas tiek pārnestas arī uz konkurentiem tradicionālajās industrijās. Šī cenu krišanās tendence savukārt var saasināt zemas inflācijas tendenci Eiropā un pasaulē.
Fiskālā politika - no dalīšanās ekonomikas platformām ir grūtāk iekasēt nodokļus, jo apgrozījums naudas izteiksmē ir salīdzinoši neliels (turklāt daudzas platformas vispār negūst peļņu). Turklāt digitāli uzņēmumi var darboties no jebkuras pasaules valsts – arī no tās, kur jāmaksā mazāk nodokļu. Jāpiemin, ka maksājumu digitalizācijai var būt arī pozitīva ietekme uz valsts ieņēmumiem. Proti, visi maksājumi tiek reģistrēti, nodrošinot godīgu nodokļu nomaksu.
Nu jau ir pavisam skaidrs, ka dalīšanās ekonomika nebūt nav īslaicīga parādība. Tās straujie izaugsmes tempi ik gadu pārsniedz iepriekš minētās prognozes, tiek nodrošinātas jaunas darba vietas un papildu ienākumi tiem, kuriem ir kāds pilnībā neizmantots resurss, piemēram, automašīna, mājoklis vai laiks. Patērētājiem dalīšanās ekonomika piedāvā zemākas cenas un ērtus pakalpojumus.
Dalīšanās ekonomikas darbības ietekmi izjūt arī tie patērētāji un uzņēmēji, kas tajā tiešā veidā neiesaistās, jo arī tradicionālie uzņēmumi ir spiesti pielāgoties zemāku cenu videi un vēlas izmantot digitālo tehnoloģiju piedāvātās inovācijas.
Ja atskatāmies pagātnē, visas nozīmīgās ekonomikas pārmaiņas izraisījušas pagaidu neskaidrību un prasījušas pielāgošanos jaunai realitātei. Ekonomistu, juristu un likumdevēju pienākums būtu cieši sekot līdzi dalīšanās ekonomikas attīstībai, lai rastu visiem pieņemamus risinājumus un lai izmantotu inovatīvo uzņēmumu sniegtās iespējas iedzīvotājiem un ekonomikas aktivitātei kopumā. Savukārt valstu līmenī jādomā, kā šādiem uzņēmumiem piedāvāt labvēlīgu vidi un vienlaikus reglamentēt darbību, lai tie "dalītos" arī ar nodokļiem, bet pakalpojumu sniedzēji būtu sociāli apdrošināti.
