Ja īstenosies Eiropas Komisijas (EK) iecere nākotnē ieviest vienotu pievienotās vērtības nodokļa (PVN) likmi, Latvijas ražotāji būs zaudētāju lomā, jo vismaz 12 Eiropas Savienības (ES) valstīs tiks saglabāts īpašās labvēlības statuss un attiecīgi - vēl zemākas nodokļa likmes, atzina aptaujātie pārtikas ražotāji.
Kā ziņots, šonedēļ EK sākta sabiedriskā apspriešana par PVN likmju nākotni, jautājot, vai samazinātās PVN likmes ir sasniegušas solīto, vai arī nerada vairāk problēmu nekā labumu. Apspriešanā tiek vaicāts, vai samazinātās likmes neizkropļo konkurenci vienotajā tirgū, vai tās nav pretrunā ar ES mērķiem un kā vienāda veida precēm un pakalpojumiem būtu jāpiemēro vienots PVN. Sabiedriskās apspriešanas rezultāti tiks ņemti vērā, nākamgad EK gatavojot jaunus priekšlikumus par PVN likmēm.
Kā norādīja Latvijas Pārtikas uzņēmumu federācijas vadītāja Ināra Šure, gadījumā, ja ES pieņems vienotu PVN likmi pārtikai, Latvija būs zaudētāja lomā, jo atsevišķas valstis tomēr saglabās esošo ievērojami zemāko likmi.
«ES saglabās leģimitāti pret iepriekš pieņemtajiem veco valstu likumiem. Piemēram, ja Vācijā PVN pārtikai ir 7%, Beļģijā - 6%, Francijā - 5,5% un vēl 12 ES valstīs tā ir zemāka par bāzes likmi katrā valstī, šīs pazeminātās likmes arī paliks kā ES kārtējā likuma izņēmuma punkti. Ja ES pieņems vienotu PVN pārtikai, kura būs zemāka par esošo Latvijā, īstermiņā nedaudz iegūsim, bet ilgtermiņā tāpat zaudēsim tām valstīm, kurām jau ir samazinātā likme,» sacīja Šure.
Viņasprāt, vienīgā pareizā izeja šajā situācijā ir steidzīgi samazināt PVN likmi jau drīzumā, lai tad, kad ieviesīs kopējo ES likmi, «mēs jau ar savējo PVN būtu zemāki par ieviesto un tādējādi Latvijas ekonomika iegūtu».
«Samazinot PVN, par pārtikas grupām varētu diskutēt un vienoties. Tas atvieglotu vietējiem ražotājiem naudas plūsmu operatīvai darbībai un samazinātu nepieciešamību ņemt kredītus. Savukārt maznodrošināto ģimeņu materiālais stāvokli tiktu atvieglots, jo patēriņa grozā pārtika iedzīvotājiem ar vidējiem un zemākiem ieņēmumiem aizņem gandrīz pusi,» sacīja Šure.
Tāpat viņa norādīja - ja PVN samazinājums pārtikai ir pārāk liels spiediens uz valsts budžetu, tas ir jāieplāno pakāpeniski.
«Tomēr kavēties nedrīkst, tas jādara pēc iespējas ātrāk, jo to liks izdarīt ES. Atklāts jautājums - kad. Jādomā ilgtermiņā, kā ES var ietekmēt Latvijas ekonomiku un gudri jāsagatavo Latvijas valsti jebkurām izmaiņām ES,» sacīja federācijas vadītāja.
SIA Spilva finanšu direktors Toms Didrihsons atzina, ka Latvijai patlaban būtu izdevīgāk, ja samazinātās likmes ES nepastāvētu.
«Salīdzinot ar citām ES valstīm, mums ir maz produktu un pakalpojumu, kam tiek piemērota samazinātā likme. Turklāt tā - 12% - ir augstākā starp visām ES samazinātajām PVN likmēm. Viena lieta ir apcirpt izdevumus, pavisam cita - palielināt ieņēmumus. Latvijā tas notika ļoti strauji - tika atceltas vai visas samazinātās likmes un PVN no 18% īsā laikā tika palielināts līdz 22%. Līdzīgs domu gājiens ir arī EK, kur labi apzinās, ka daļa ES finanšu problēmu varētu būt atrisinātas ar vienotu PVN sistēmu, kas noteikti izskaustu daļu samazināto PVN likmju un palielinātu valstu budžeta ienākumus, lai segtu nākotnes augošos parādus,» sacīja Didrihsons.
Jautāts, vai vispār ir vajadzīgas samazinātās PVN likmes, viņš norādīja, ka ieguvējas ir valstis ar mazākiem ienākumiem uz vienu iedzīvotāju.
«Lai izlīdzinātu šīs starpības starp dažādām ES valstīm, tieši «nabadzīgākām» valstīm vajadzētu izmantot samazinātās PVN likmes. Diemžēl realitāte ir savādāka. Valstis, kurās ir «super-samazinātās» PVN likmes, ir Spānija - 4%, Francija - 2%, Itālija - 4% un Luksemburga - 3%. Latvijai būtu jāiestājas par samazināto PVN likmju saglabāšanu. Tām jāattiecas galvenokārt uz primāro izdevumu posteņiem - pārtika, transports, energoresursi, tā nodrošinot lielākus brīvi pieejamos līdzekļus ikvienai ģimenei un veicinot iekšējo patēriņu,» rezumēja Spilvas pārstāvis.
Kā ziņots, no šī gada 1.jūlija PVN tika samazināts no 22 uz 21%. Samazinātās - 12% - PVN likmes piemērotas medikamentiem, zīdaiņu pārtikai, mācību literatūrai, oriģinālliteratūrai, periodiskajiem izdevumiem, sabiedriskā transporta pakalpojumiem iekšzemē, siltumenerģijas un atsevišķu koksnes kurināmā veidu piegādēm iedzīvotājiem un izmitināšanas pakalpojumiem tūristu mītnēs.