Publisko iepirkumu sistēma ļauj izvirzīt nosacījumus, kuru ekonomisko ieguvumu grūti pierādīt
To intervijā stāsta bijušais arhitektūras un celtniecības ministra pirmais vietnieks, būvniecības eksperts tāmētājs Rodrigo Pelsis. Viņš atzīst, ka pēdējo 5–7 gadu laikā ir izstrādāta sistēma, kas legāli ļauj caurulēm izvirzīt nosacījumus, kuriem atbilst tikai viens vai, maksimums, divi ražotāji; tādējādi tiek mākslīgi ierobežota konkurence vai pat veidots mīts par šādas reālas konkurences esamību. R. Pelsis uzskata, ka piekoptā prakse nav izdevīga nedz pašiem siltumpatērētājiem, nedz arī cauruļu ražotājiem, tostarp Latvijā strādājošajiem.
Kādi tad ir tie kritēriji, kuru dēļ startēšanai šajos iepirkumu konkursos nekvalificējas pašmāju cauruļu ražotāji?
Zinātniski tehniskais progress nestāv uz vietas, un nemitīgi tiek izdomātas un ieviestas ražošanā inovācijas, kuru rezultātā tiek paaugstināti rādītāji, bet vienlaikus pieaug arī šo produktu cenas. Izņēmums nav arī caurules. 2004. gadā Dānijas kompānijas Logstor Ror ražotnē šajā valstī tika uzsākta cauruļu ražošana, kuru uzdotais siltumvadības koeficients bija 0,0233. ES un arī Latvijā siltumvadītspējas koeficients tiek prasīts atbilstoši ES EN 253 standartam – 0,029. ES prasību latiņas nomaiņa no 0,029 uz zemāku nebūt nav ne ātrs, ne arī lēts pasākums, vēl jo vairāk, ja ES dalībvalstis šādu nosacījumu maiņu varētu arī neatbal- stīt. Logstor Ror kopumā ir deviņas rūpnīcas, taču tikai vienā no tām siltumvadītspējas koeficients ir 0,0233 vai 0,0249, bet visas caurules jau tiek piegādātas ar vienu zīmolu. Salīdzinājumam SIA Izoterms ražotajām caurulēm siltumvadības koeficients ir 0,0257, SIA Poliurs – 0,0257, Polijā bāzētajām ražotnēm – 0,0264 vai 0,0252. Tādējādi siltumapgādes kompāniju konkursa noteikumos uzrādīto siltumvadības koeficientu 0,024 faktiski var izpildīt tikai viena cauruļu rūpnīca Dānijā, un nav pat svarīgi, cik tās piegādātāju ir pieteikušies iepirkumā.
Otru barjeru veido siltumtrašu gāzu difūzijas, kur labākos rādītājus spēj sasniegt Dānijas kompānijas rūpnīca un tādējādi no citu ražotāju puses konkurences faktiski nav. Taču iepirkumu veicēji, augstāko iespējamo latiņu var arī neuzlikt.
Vai ir vajadzīgas kādas izmaiņas šajā iepirkumu sistēmā?
Protams, ir nepieciešamas, taču tās ir vajadzīgas ne tik daudz normatīvajos aktos, cik publisko iepirkuma rīkotāju izpratnē par to, kas ir reāla konkurence, kāds ir ekonomiskais ieguvums no caurulēm, kuras ir par 22–24% dārgākas nekā citu ražotāju piedāvātā maksa. Valstiskā līmenī tikai ar likumiem un normatīviem šos jautājumus nevar atrisināt. Šobrīd vairākos siltumtrašu rekonstrukcijas tehniskajos projektos ir parādījušās gāzu difūzijas barjeras prasības, kas Dānijas cauruļu ražotājam faktiski izslēdz reālu konkurentu līdzdalību šajos iepirkumos. Iepirkumu konkursos punktu uzskaites nosacījumos bieži ietilpst noteikumi, ka kopējie konkursa punkti (20–25) tiek piešķirti par atsevišķo komplektējošo izstrādājumu grupu kvalitātes īpašībām – siltumizolācijas koeficientu, kas jau nozīmē, ka ar šādiem nosacījumiem vietējie piegādātāji tiek piespiesti atteikties no dalības šajos konkursos, jo nav nozīmes, kādu cenu piedāvā, viņi vienalga zaudēs. Rodas paradoksāla situācija, ka saimnieciski izdevīgākais piedāvājums ir dārgākais, jo pēc punktiem proporcionāli liels īpatsvars tiek dots tieši siltumvadības koeficientam. Protams, šādu praksi neizmanto lielo pilsētu siltumapgādes uzņēmumi, kuri saprot, ko nozīmē šis cauruļu sadārdzinājums un ka tas tieši vai netieši ietekmē patērētāju maku. Zinu, ka valstis ar dažādiem paņēmieniem cenšas aizsargāt vietējos ražotājus, bet tas, ka tās censtos ierobežot viņu piedalīšanos pašmāju iepirkuma konkursos, gan nav manīts. Šajā jomā (vietējo ražotāju diskriminācijā un ārzemnieku protekcionismā) Latvija varētu būt sava veida pionieris visā Eiropā.
Visu interviju Publiskie iepirkumi – citu labā lasiet pirmdienas, 18. maija, laikrakstā Dienas Bizness (3. lpp.)!