Pasaules mērogā novērojama arvien aktīvāka virzība uz procesu automatizāciju, robotizāciju, elektrifikāciju un energoefektivitāti, kas nākotnē varētu veicināt vēl lielāku enerģijas pieprasījuma pieaugumu.

Ceturtā industriālā revolūcija jeb Industrija 4.0 noteikti ieviesīs būtiskas izmaiņas ražošanas procesos gan globālā, gan nacionālā līmenī, teic Agris Veliks, ABB Elektrifikācijas biznesa vadītājs Latvijā. Viņš atzīmē, ka nākotnē pieprasījums pēc enerģijas, visticamāk, turpinās augt, kas attiecīgi veicinās arī cenu kāpumu, tā ietekmi uzņēmēji var mazināt, investējot energoefektivitātē un ilgtspējīgos risinājumos.

Jāpielāgojas tirgum

Pēdējos gados Baltijas valstis ir panākušas būtisku progresu, strādājot pie reģiona elektrifikācijas un virzības uz ilgtspēju, domā A. Veliks. “Mēs cenšamies būt mazāk atkarīgi no fosilā kurināmā, lai sasniegtu vides mērķus, un motivējam uzņēmējus atrast veidus, kā pielāgoties jaunajai realitātei un konkrētajos apstākļos, integrējot ABB produktus, kļūt energoefektīvākiem un konkurētspējīgākiem. Šajā gadījumā atbildi mēs redzam tā sauktajās viedajās ēkās un gudrās enerģijas risinājumos, kā arī enerģijas avotu dažādošanā. Arī ABB vairāku gadu garumā ir bijis uzticams partneris progresīvo tehnoloģiju integrēšanā ar mērķi optimizēt enerģijas patēriņu un dažādot energoapgādi. Ieguldām gan saules enerģijā un energoefektivitātē, gan e-mobilitātes infrastruktūrā un citos risinājumos. Tāpat ABB nodrošina uzņēmumus, tajā skaitā dažādus datu centrus, birojus un slimnīcas, ar UPS sistēmām un citiem viedajiem risinājumiem,” teic A. Veliks.

«Ir jāsadarbojas ar Krieviju. Mums ir jābūt atvērtiem Krievijas investīcijām ostās. Lai šie kravu īpašnieki, vai viņi ir Krievijas vai Baltkrievijas uzņēmēji, investētu mūsu ostās un izveidotu savus termināļus. Un tad viņi nepieļaus, ka šie termināļi stāv tukši,» intervijā saka bijušais satiksmes ministrs Anrijs Matīss

Nav noslēpums, ka Latvijas ekonomika un it īpaši tādas nozares kā tranzīts, gaida Rietumu un Krievijas attiecību uzlabošanos, cerot, ka uzlabosies arī ekonomiskā sadarbība. Kā šajā aspektā vērtējat Helsinkos notikušo ASV prezidenta Donalda Trampa un Krievijas prezidenta Vladimira Putina tikšanos?

Neapšaubāmi, ka «tirdzniecības kari» ne pie kā laba nav noveduši. Protams, ka ASV un Eiropas Savienības attiecības ar Krieviju ir ļoti ietekmējušas mūsu valsti. Ja raugāmies uz tranzīta nozari, tajā ir būtisks kritums par 30% pēdējo gadu laikā, kas ir saistīts ar šiem «ekonomiskajiem kariem». Tāpat cietusi ir pārtikas nozare. Tāpēc jebkura attiecību uzlabošanās starp ASV un Krieviju nāk Latvijai tikai par labu. Ekonomiskajai sadarbībai, Latvijas ekonomikai tā ir laba ziņa. Mēs esam saistīti ar globālo ekonomiku un neesam atrauti no globālās politikas. Krievija joprojām ir būtisks mūsu tirdznieciskais partneris un tāds vienmēr arī būs. It īpaši tranzīta jomā, kuru attīstīt mums īsti pat nav citas iespējas kā vien sadarbībā ar Krieviju.

Pirms vairāk nekā simts gadiem komunistu vadonis Ļeņins plānoja revolūciju no Šveices. Izskatās, ka šodien Latvijas ārkārtas vēlēšanas turpat gatavo šveiciešu advokāts Rūdolfs Meroni. Šis kungs jau labu laiku nav redzēts Latvijā, jo, iespējams, baidās, ka Rīgas lidostā varētu tūlīt pat tikt arestēts.

Problēmas Latvijā nav atrisināmas vienkāršā veidā. Meroni sagrābtos Ventspils uzņēmumus draud atņemt, jo faktiski viņš ir tikai valsts ieceltais arestētās mantas glabātājs tajos. Latvijā beigu fāzē ir izmeklēšana, bet Šveicē Meroni ir zaudējis tiesu par mantas izšķērdēšanu vienā no viņam uzticētajiem uzņēmumiem. Kā var izglābt situāciju?

Valsts prezidenta Raimonda Vējoņa līdz pirmdienai paņemtā pauze atklāj acīmredzamu faktu – pašlaik valdību nav iespējams izveidot. Saeimā pastāv divi pretēji bloki, un nevienam no tiem nepietiek balsu valdības izveidošanai. KPV LV un JKP blokā ir 32 deputāti, bet NA, Attīstībai/Par!, JV un ZZS kopā ir 45 balsis. Tas ir strupceļš.

Dzelzceļa elektrifikācijas projekts ir ekonomiski dzīvotspējīgs arī tad, ja kravu apgrozījums Latvijas dzelzceļa sistēmā ir 30 miljoni tonnu gadā, diskusijā Dramatiskā situācija tranzītā. Vai varam atļauties dzelzceļa elektrifikāciju? sacīja auditorkompānijas Ernst&Young partneris Andris Lauciņš.

Ernst&Young pēc AS Latvijas dzelzceļš pasūtījuma izstrādāja attiecīgā projekta izmaksu un ieguvumu analīzi. Latvijā dzelzceļa kravu pārvadājumu apmērs šogad deviņos mēnešos bija 33,314 miljoni tonnu, kas ir par 2,8% mazāk nekā gadu iepriekš. Pērn pa Latvijas dzelzceļa infrastruktūru pārvadāja 47,8 miljonus tonnu kravu.

Atbildot uz biedrības Baltijas asociācija - transports un loģistika (BATL) bažām par elektrifikācijas projekta ietekmi uz kravu pārvadātājiem pa dzelzceļu rūkoša kravu apgrozījuma apstākļos, Lauciņš norādīja, ka analīzē pētīts arī projekta ekonomiskā izdevīguma jutīgums pie konkrētiem kravu apgrozījuma apmēriem. Zemākas vērtētais punkts bija 30 miljonu tonnu gadā, un projekts arī pie šāda apmēra esot ekonomiski dzīvotspējīgs.

Bez nozarei saprotama ekonomiskā pamatojuma miljardu projekts var izrādīties tranzīta kapakmens

Būtu muļķīgi iedomāties, ka no kravu trūkuma izbadējies Latvijas tranzītbizness pagaidām atsakās no piedāvātās elektrifikācijas maltītes tikai tāpēc, ka tā ir mežonīgi dārga.

Diezin vai rūkošā apgrozījuma apstākļos komersanti būtu gatavi noraidīt projektu, kas gan prasa no viņiem lielus ieguldījumus ritošajā sastāvā, taču beigās dod konkurences priekšrocības salīdzinājumā ar kaimiņvalstīm. Kāpēc nozares uzņēmēji ar gavilēm neuzņem Satiksmes ministrijas un Latvijas Dzelzceļa neatlaidīgi bīdīto un masīvi reklamēto projektu?

Atbilde ir pavisam vienkārša. Ne ministrijai, ne infrastruktūras pārvaldītājam nav pārliecinošu aprēķinu par to, ka projekta rezultātā pārvadājumi nesadārdzināsies. Ja Ernst&Young aplēses, ka nozare iegūs par vienu eiro uz tonnu zemākus tarifus, būtu ticamas, tad diezin vai tranzītbiznesā iesaistītie sauktu elektrifikāciju par nesaimniecisku pasākumu. Ja pat premjers Māris Kučinskis saka, ka jāveic nopietni aprēķini, tad ir pamats bažām. Iespējams, premjers apjauš, ka elektrifikācijas pabeigšanai nākotnē varētu nākties ņemt naudu no budžeta, pamatīgi apdalot skolotājus, ārstus un pensionārus.

Krievijas iebrukums Ukrainā pastiprinājis Eiropas Savienības valstu centienus līdz 2030. gadam ievērojami palielināt atjaunojamās enerģijas īpatsvaru transporta nozarē, tostarp diversificēt transporta nozarē izmantotās enerģijas patēriņa struktūru. Latvijā transporta nozarē patērētais enerģijas daudzums ieņem nozīmīgu sadaļu kopējā enerģijas patēriņā, tomēr Valdības rīcība transporta nozares dekarbonizācijā bijusi kontrproduktīva, neskatoties uz to, ka tā pati Valdība paraksta pieaugošos ES mērķus. Eiropas Savienības klimata mērķi pieaug – sniegums Latvijā pasliktinās, kaut vai tādēļ, ka 2022. gada sākumā Latvija atteicās no obligātas biodegvielas komponentes prasības ar mērķi samazināt degvielas mazumtirdzniecības cenu, kas diemžēl mērķi nesasniedza, jo kaimiņvalstīs degviela mazumtirdzniecībā ir lētāka par spīti tam, ka viņi šādu soli nespēra. Tāpēc jaunajai Klimata un enerģētikas ministrijai būs jārīkojas ar divreiz lielāku apņēmību, lai šo situāciju risinātu. Ir būtiski izvērtēt alternatīvas un atdevi uz ieguldīto naudas vienību.

Proti, atbildēt uz jautājumiem – kuriem dekarbonizācijas risinājumiem, kādā laika posmā un apjomā nepieciešamas subsīdijas un / vai investīcijas, lai mēs sasniegtu progresu – atteiktos no Krievijas naftas, vairāk izmantotu vietējos un atjaunojamos resursus, un, ja valsts subsidē, tad cik CO2 tonnu mēs par šīm subsīdijām “nopirktu” jeb cik lielā mērā samazinātu emisijas. Alternatīvas, kā labi zināms, ir vairākas – transporta elektrifikācija, pirmās un otrās paaudzes biodegvielas izmantošana, arī biometāna, ūdeņraža izmantošana transportā.

Lasot jaunās Valdības deklarāciju, var secināt, ka prioritāte būs elektrifikācija, tas attiecas gan uz dzelzceļu, gan autotransportu (100. punkts).(1) Lai arī skaidrs, ka elektroauto īpatsvars transporta nozarē palielināsies, svarīgi apzināties arī elektrotransporta attīstību ierobežojošos faktorus un soļus kā samazināt siltumnīcefekta gāzes, izmantojot esošās iespējas līdz brīdim, kad esam atrisinājuši alternatīvu ierobežojumus.

Veicot pārdomātas investīcijas, kabelizējot elektropārvades līnijas, ir izdevies samazināt elektroenerģijas atslēgumu skaitu vairāk nekā trīs reizes no 40 000 līdz 13 000 – 14 000 gadā, turklāt perspektīvā līnijas kļūs vēl noturīgākas pret tīkla bojājumiem, kurus var nodarīt gan daba, gan arī cilvēciskais faktors.

To intervijā Dienas Biznesam stāsta AS Sadales tīkls valdes priekšsēdētājs Sandis Jansons. Viņš norāda, ka pašlaik būtiskākais izaicinājums ir nevis inflācija, bet gan aizvien pieaugošās izkliedētās elektroenerģijas ģenerācijas jaudas un arī iecerētā virzība uz autotransporta elektrifikāciju.

Kādā stāvoklī Latvijā ir elektroenerģijas pārvades un sadales tīkli, jo īpaši, ja Eiropas Savienība un arī Latvija virzās uz elektrifikāciju?

Lai nebūtu subjektīvs skatījums par elektroenerģijas sadales tīklu stāvokli, tad šie tīkli gan no to drošības, gan tehniskajiem, gan ekonomiskajiem parametriem jāsalīdzina visās trijās Baltijas valstīs, kurām ir kopīga pagātne un šo tīklu izveides laiks, kā arī tieši tāds pats tehniskais risinājums un ir līdzīga ekonomiskā situācija. Latvijā esošie tīkli salīdzinājumā gan ar ziemeļu, gan arī dienvidu kaimiņiem izskatās salīdzinoši labi. Viens no drošības parametriem ir nepārtraukta elektroenerģijas piegāde, kuru raksturo tādi parametri kā SAIDI un SAIFI, kas parāda, cik reizes vidēji gadā un cik minūtes vidēji gadā klients paliek bez elektroenerģijas. Abos šajos rādītājos Latvijas tīkliem ir līdzīgi vai labāki rādītāji (tie svārstās gadu no gada). Taču kopumā varam teikt, ka Latvijā atslēgumu skaits ir mazāks un klienti bez elektrības vidēji dzīvojuši īsāku laiku nekā Igaunijā vai Lietuvā. Protams, nekas nestāv uz vietas un visi gan Latvijā, gan Igaunijā un Lietuvā meklē iespējas, kā samazināt elektroenerģijas padeves atslēgumu skaitu un kā samazināt minūšu daudzumu, kurās nav iespējams piegādāt elektrību. Latvijā, piemēram, kailvadi pakāpeniski tiek aizstāti ar gaisa vai zemē ieraktu vadu kabeļu līnijām. Kopš 2022. gada līniju rekonstrukcijās vairs netiek izmantoti kailvadi, un pašlaik 65% visa tīkla ir kabelizēti. Mērķis ir līdz 2031. gadam kabelizēt visu zemsprieguma tīklu. Protams, pazemes kabeļu izmaksas ir divas līdz trīs reizes augstākas nekā gaisa vadu kabeļu līniju ierīkošana, tāpēc, lai tīkla attīstības izmaksas saglabātu optimālas, variējam ar abiem šiem risinājumiem. Rezultātā Sadales tīkla līnijas jau ir kļuvušas un kļūs vēl noturīgākas pret tīkla bojājumiem, kurus var nodarīt gan daba, gan arī cilvēciskais faktors, tādējādi arī mazāk elektroenerģijas atslēgumu un īsāks laiks bez šī būtiskā energoresursa patērētājiem. Interesanti, ka pēdējos gados no Latvijas vairākkārt esam braukuši palīdzēt novērst bojājumus Igaunijas elektroenerģijas sadales tīklā. Protams, pilnībā novērst elektroenerģijas padeves traucējumus pagaidām nav iespējams, taču virzība uz to visu laiku notiek.

Nevienam nav noslēpums, ka dzelzceļa kravu apjoms Latvijā šogad ir krities par teju 20%, kas skaidrojams gan ar nelabvēlīgām tendencēm izejvielu cenās, ogļu pieprasījuma kritumu Rietumos, gan Krievijas politisku lēmumu novirzīt lielāku daļu kravu uz savām Baltijas jūras ostām.

Pēdējā laikā arvien vairāk novērojam, ka Krievijas vārdi pārvēršas darbos – valsts uzņēmumiem pavēlēts kravas virzīt caur savām ostām, apejot Latviju. Šādam lēmumam ir ne tikai politisks motīvs, bet arī ekonomisks – ir jāatpelna milzīgās investīcijas Sanktpēterburgā, Ustjlugā un Primorskā. Šajā brīdī paziņot par vairāku simtu miljonu eiro investīcijām Latvijas dzelzceļa infrastruktūrā varētu šķist kā likt naudu kabatās nelaiķim, kurš tiek guldīts zemes klēpī, tomēr situācija nav tik viennozīmīga kā sākotnēji izskatās.

Viens no iemesliem, kāpēc dzelzceļa elektrifikācija ir nepieciešama, ir tendences mūsdienu dzelzceļa infrastruktūrā. Kā agrākos laikos esam atteikušies no tvaika lokomotīvēm, tā šobrīd dīzeļlokomotīves jau ir pagātne. Tās ir neefektīvākas par elektrolokomotīvēm, prasa biežākas apkopes, piesārņo vidi ar kaitīgajiem izmešiem. Elektromagnētiskās levitācijas paklāji, pa kuriem varētu sūtīt kastītes ar kravām un pasažieriem vēl ir tāla nākotnes vīzija, tāpēc nākas samierināties ar daudz piezemētākām tehnoloģijām. Tāpat jāņem vērā, ka pašreizējā Latvijas dzelzceļa lokomotīvju flotē ir eksemplāri, kuru vieta drīzāk būtu muzejā nevis un maģistrālajiem sliežu ceļiem, to apkopes un remonti prasa lielus ieguldījumus, turklāt būtiska dīzeļlokomotīvju flotes daļas nomaiņa būs jāveic neatkarīgi no tā vai tiek veikta dzelzceļa elektrifikācija vai nē. Novecojušas ir arī esošās dzelzceļa elektrolīnijas, kas tuvākajā laikā būs jāmaina.

Lietuva turpinās agresīvu tranzīta politiku arī nākotnē, un vienoties par sadarbību, kas vestu pie Latvijas ostu attīstības, neizdosies, tādēļ ar steigu nepieciešama Latvijas dzelzceļa elektrifikācija posmā Rīga–Daugavpils

Ar šādiem secinājumiem Saeimas Ilgtspējīgas attīstības komisijas izbraukuma sēdē, kas notika Rīgas brīvostas pārvaldē, klajā nāca trīs Latvijas lielāko ostu un Latvijas dzelzceļa vadība, norādot, ka Lietuvas negribīgie centieni atjaunot nojaukto Liepājas–Romnas dzelceļa posmu notiek paralēli lēmumam par Viļņas–Klaipēdas dzelzceļa līnijas elektrifikāciju, kurai jānoslēdzas 2022. gadā. Dzelzceļa elektrifikācija abu valstu gadījumā ļauj samazināt kravu pārvadājumu izmaksas līdz 20% un var būtiski mainīt operatoru izvēli par labu Latvijas ostām vai, tieši otrādi, – Klaipēdu Lietuvā.

Tranzīta cerība

«Latvijas dzelzceļa pārvadājumi ir efektīvi. Mums ir labāks piedāvājums nekā igauņiem un labāks nekā lietuviešiem. Uzdevums ir pabeigt pašreizējo elektrifikāciju Baltkrievijas virzienā, kas ir mūsu tranzīta cerība. Elektrifikācija dod līdz 20% lielu līdzekļu ekonomiju iepretī dīzeļvilcieniem, un tās ir tarifa iespējas. Lietuvieši, uzzinot par mūsu plānu, arī uzsāka darbus pie dzelzceļa elektrifikācijas uz Klaipēdu,» klātesošajiem Ilgtspējīgas attīstības komisijas deputātiem sacīja VAS Latvijas dzelzceļš (LDz) valdes loceklis Aivars Strakšas. Jautāts par iespējamo dzelzceļa posma atjaunošanu, kas pirms 10 gadiem nojaukts Lietuvā, A. Strakšas uzsvēra, ka Lietuvas pusē ir noslēdzies iepirkums un līnijas atjaunošanas darbi sāksies, tomēr cerēt uz Lietuvas valsts sadarbību tranzīta jomā ir velti arī turpmākajā desmitgadē.

Lai arī pašlaik elektroenerģiju Latvijā siltuma ražošanā kā energoresursu centralizētās siltumapgādes kompānijas neizmanto, tad 2030. gadā elektroenerģijas īpatsvars siltumapgādē varētu sasniegt 2 TWh.

Šādu atzinumu forumā AC/DC Tech 2024 pauda AS Sadales tīkls valdes priekšsēdētājs Sandis Jansons, balstoties uz Rīgas Tehniskās universitātes un Trinomics 2023. gadā veiktā pētījuma prognozēm. Viņš uzsvēra, ka, pieaugot zaļās elektroenerģijas ražošanas apjomiem, jau tuvākajā laikā tiks sasniegts teorētiskais līmenis, kad pavasara-vasaras sezonā atbilstošos laikapstākļos visas Latvijas patēriņu varēs nosegt tikai ar saules paneļos saražoto elektroenerģiju un pat vēl paliks pāri. Tas nozīmē, ka jāsabalansē elektrības ražošana un patēriņš. Vienlaikus jau uzstādītās un vēl plānotās saules elektrostacijas ģenerēs iespaidīgu elektroenerģijas apmēru, taču tikai dienā un tikai atbilstošos laikapstākļos.

Elektrotīkla attīstība ir jāplāno atbilstoši laikmeta vajadzībām, to pielāgojot izkliedētai elektroenerģijas plūsmai, kas strauji pieaugs līdz ar vispārēju elektrifikāciju.

Vienlaikus, ņemot vērā klimata izmaiņas, Eiropu un arī Latviju arvien biežāk varētu piemeklēt vētras un pērkona negaisi, tāpēc būtiska nozīme ir arī mērķtiecīgai izolēta elektrotīkla attīstībai, izmantojot pret ārējiem apstākļiem noturīgus risinājumus.

Ar AS "Sadales tīkls" pieeju elektrotīkla attīstībā tika iepazīstināts ekonomikas ministrs Jānis Vitenbergs, kurš secināja - elektroenerģijas sadales operatoram ir jābūt gatavībā arvien lielākos apjomos uzņemt saules un vēja saražoto elektroenerģiju.

"Elektrības sadales sistēmai jau rīt jābūt gatavai uzņemt saules un vēja enerģiju lielākā apjomā, jo virzība uz plašāku zaļās elektroenerģijas ražošanu un elektrifikāciju ir neizbēgama. Saules paneļu uzstādīšanas process Latvijā jau šobrīd ir strauji uzņēmis tempus, un prognozējami 2030. gadā uzstādīto mikroģenerācijas iekārtu skaits desmitkāršosies. Tāpēc ir jāfokusējas un jāturpina mūsdienu vajadzībām atbilstoša tīkla attīstība, jo elektroapgādes sistēmas gatavībai uzņemt zaļās inovācijas un būt noturīgai arī pret klimata pārmaiņu radītu dabas stihiju triecieniem ir izšķiroša nozīme mūsu kopējās tautsaimniecības attīstībā," saka J. Vitenbergs.

Baltkrievija būtu gatava trīs miljonus tonnu naftas, kā arī citu produktu, pārkraut, izmantojot Latvijas ostas.

Tādu iespējamo risinājumu "Latvijas Radio 4" raidījumā "Darbojošās personas" minēja Baltkrievijas vēstnieks Latvijā Vasīlijs Markovičs. Viņš atgādināja, ka Baltkrievija nolēmusi diversificēt naftas iepirkšanu, tādējādi no Krievijas iepērkot apmēram 40%, savukārt pārējo apjomu iegādājoties no citām valstīm, šim mērķim izmantojot Ukrainas un Baltijas jūras ostas, caur katru no šiem virzieniem saņemot 30% no divām naftas pārstrādes rūpnīcām nepieciešamajām izejvielām.

Baltkrievijas iekšējam patēriņam un pat eksportam pietiktu ar vienu naftas pārstrādes uzņēmumu, taču ja jau PSRS laikos tika uzcelti divi, tad tie arī jāizmanto. Turklāt abās naftas pārstrādes rūpnīcās ir veikta modernizācija, kā rezultātā gaišo un tumšo naftas produktu lietderīgais iznākums palielinājies līdz 96%, kas, pēc vēstnieka sacītā, rada papildus ieguvumu līdz 100 ASV dolāriem, no vienas tonnas naftas. Šis augstais iznākums arī ir galvenais faktors, kādēļ arī Krievijas kompānijas izmanto Baltkrievijas naftas pārstrādes rūpnīcu pakalpojumus. Baltkrievijas vēstnieks atzina, ka savulaik ir bijušas vienošanās, ka jau no 2021. gada saimnieciskās darbības nosacījumi Krievijā un Baltkrievijā būs vienlīdzīgi taču naftas un gāzes jautājumi vienmēr palikuši aiz iekavām un tādējādi šo resursu jautājums jau ir atbīdīts uz 2025. gadu.

Energokompānija "Enefit" šogad plāno pieņemt lēmumu, vai sākt tirgot dabasgāzi mājsaimniecību segmentā, intervijā teica "Enefit" valdes priekšsēdētājs Krists Mertens.

No 1.maija, kad pilnībā tiks liberalizēts gāzes tirgus mājsaimniecībām, "Enefit" vēl tajā nepiedalīsies, bet pētīs situāciju. Mertens skaidroja, ka lielā mērā tas ir saistīts ar to, kā vispār Latvijā tiek plānota enerģētikas politika.

"Ir skaidrs, ka saistībā arī ar klimata politiku Eiropā virzība pamatā ir uz elektrifikāciju. Ja mēs pašlaik iesaistāmies gāzes tirdzniecībā un attiecīgi veicam investīcijas, tad jautājums ir, cik šis tirgus būs pastāvīgs vidējā un ilgtermiņā un vai nesekos enerģētikas politikas lēmumi, kas var mainīt tirgus apjomu," teica Mertens.Viņš sacīja, ka, piemēram, pērn bija lēmums, ka Rīgā no 2025.gada pamazām būs jāatsakās no fosilā kurināmā izmantošanas apkurē, un "Enefit" nav informācijas, vai nesekos kādi citi lēmumi, kas attīstību vairāk virzīs uz elektrifikāciju.

Latvijas iedzīvotāju gatavība pensijai joprojām ir zemākā starp Baltijas valstīm. Nodrošināt sev cienīgas vecumdienas traucē nepietekama informācija par pensijas kapitāla veidošanos, neuzticēšanās sistēmai un iespējai nākotnē saņemt uzkrāto pensijas kapitālu, kā arī nepietiekošs ienākumu līmenis, lai veidotu privātus uzkrājumus, secināts SEB bankas veiktajā aptaujā.

«Lai gan 2016. gadā līdz 35% pieauga to iedzīvotāju daļa, kuri veido uzkrājumus vecumdienām, kā arī mazliet palielinājās kopējā iedzīvotāju pārliecība par nākotni, zināšanas par pensiju sistēmu kopumā un uzticēšanās tai paliek ļoti zemā līmenī. Turklāt joprojām vairāk nekā 30% strādājošo vecumdienās pakļauti nabadzības riskam, jo viņu pašreizējie ienākumi nevar nodrošināt pietiekošu pensijas apmēru,» aptaujas rezultātus komentē SEB Dzīvības apdrošināšanas un pensiju uzkrājumu vadītāja Kristīne Lomanovska.

95% aptaujāto atzīst, ka viņi nezina, cik liela summa ik mēnesi tiek iemaksāta viņu pensiju 2. līmeņa uzkrājumā un cik liels ir viņu kapitāla apmērs. Katrs ceturtais nezina savu pensiju 2. līmeņa kapitāla pārvaldītāju, un 60% nezina, kādu plānu izvēlējušies. Ir izveidojusies situācija, ka informācijas nepieejamība rada nezināšanu, savukārt nezināšana rada nesapratni par pensiju 2. līmeņa kapitāla nozīmīgumu: strādājošie uzskata, ka šis uzkrājums veidos vien 5-7% no nākotnes pensijas, kaut gan realitātē tie ir 10-20%. Visbeidzot, 62% vispār netic, ka saņems visu pienākošos pensiju apjomu, kas veidojas no šodienas nodokļu maksājumiem un pensiju 2. līmeņa iemaksām.

Lai gan šobrīd situācija enerģētikas nozarē ir stabila un šķiet, ka sliktākais ir aiz muguras, šī sajūta varētu būt maldinoša, uzskata Egerts Kilings (Egert Killing), FILTER uzņēmumu grupas vadītājs.

Tas, visticamāk, ir klusums pirms vētras, tāpēc mums būtu jābūt gataviem nākamajiem izaicinājumiem, spriež E. Kilings. No iepriekšējās krīzes kā uzvarētāji iznāca tie, kas bija domājuši gan par energoefektivitāti un zaļāku ražošanu, gan resursu diversifikāciju un patēriņa samazināšanu, atzīmē FILTER uzņēmumu grupas vadītājs. Šobrīd jautājums pat nav par to, vai šie izaicinājumi atnāks, bet drīzāk – kad tie atnāks, teic E. Kilings, piebilstot, ka mūsdienās daudz tiek diskutēts par to, kādā virzienā enerģētikas sektoram vajadzētu attīstīties tuvāko desmit, piecpadsmit gadu laikā, taču nereti tiek aizmirsts par tagadni. Ir lietas, ko mēs varam darīt jau šodien, nevis pēc desmit gadiem, un to nevajadzētu aizmirst, teic eksperts. Par nozares izaicinājumiem ceļā uz oglekļa neitralitāti tiks diskutēts arī FILTER un DB organizētajā konferencē Dzīve pēc pārmaiņām (Life After Change), kas notiks 12. septembrī ATTA centrā.

Ne pasažieru, ne kravu pārvadājumu jomā iesaistītajām pusēm šogad izaicinājumu netrūka. Un var samērā droši apgalvot, ka nākamais gads nebūs vieglāks, jo atbildes uz daudziem problemātiskiem jautājumiem palikušas neatrastas, bet viegli sasniedzamus risinājumus pie apvāršņa nemana.

Piemēram, tranzītbiznesa pārstāvji šobrīd ir tādā pašā neziņā kā gada sākumā par to, ko īsti sagaidīt Krievijas un citu NVS valstu izcelsmes kravu jomā. Kaimiņvalsts savu stratēģiju vispirms maksimāli noslogot savas ostas nav mainījusi, Krievijas dzelzceļš šī politiskā uzstādījuma dēļ spiests neapstiprināt kravu nosūtījumu pieprasījumus mūsu termināļu virzienā, līdz ar to enerģētisko kravu apjomi lielā mērā arī nākamgad būs atkarīgi no laika apstākļu un tirgus konjunktūras. Proti, kad naftas produktu un ogļu kravas kaimiņvalsts Baltijas jūras austrumu krasta ostās Krievijā nevarēs apstrādāt aizsalušo kuģu ceļu vai pārāk lielā pieprasījuma dēļ, tad arī Latvijas stividoriem un dzelzceļa operatoriem būs ko darīt.

Ekonomikas ministrija kopā ar uzņēmumu organizācijām un epidemiologiem meklē risinājumus, lai dažādas nozares varētu strādāt arī Covid-19 apstākļos. Taču vakcinācija ir kā vienīgā ieejas biļete dzīvei, kāda tā bija līdz 2020. gadam, un tā var kalpot kā instruments, lai tautsaimniecība atgrieztos ierastajās sliedēs, taču vakcīnu nepietiek un neprognozējamība valda visās jomās.

Tā intervijā Dienas Biznesam stāsta ekonomikas ministrs Jānis Vitenbergs. Viņš uzskata, ka bez masveida vakcinēšanās būs ne tikai otrais, bet arī trešais un pat tam sekojošie Covid-19 uzbrukuma viļņi. Tādējādi Covid-19 ietekme uz ekonomisko aktivitāti varētu izrādīties spēcīgāka un ilgstošāka, kā rezultātā ekonomikas atkopšanās šogad var būt lēnāka par prognozētajiem 3,7%.

Fragments no intervijas

Kādu prognozējat 2021. gadu, kura sākums ir 2020. gada nogales kopija, un arī pašlaik pat runāt par kādiem būtiskiem uzlabojumiem saistībā ar Covid-19 apkarošanu ir salīdzinoši grūti?

2020. gads bija unikāls laiks, kurā varēja pieredzēt ļoti strauju IKP dinamikas izmaiņu, kur pieaugumu nomaina kritums un otrādi – sarukumu nomaina kāpums. Koronavīrusa pandēmijas dēļ 2020. gada valsts budžetā cerētā 3,4% IKP pieauguma vietā būs tā sarukums. Protams, precīzu datu par to, cik liels IKP kritums bija 2020. gadā, vēl nav, taču provizoriskās prognozes liecina, ka tas būs ap 6%, kas gan salīdzinājumā ar citu ES dalībvalstu prognozētajiem rādītājiem būs viens no labākajiem.Covid-19 pamatīgu triecienu ir radījis tūrisma, viesmīlības, sabiedriskās ēdināšanas, izklaides, pasažieru pārvadājumu sektorā. Līdztekus tam kritumu piedzīvo arī tranzītbizness. Ieviestie pandēmijas ierobežošanas pasākumi atspoguļojas darba tirgū, jo Covid-19 ierobežojumu skartajās nozarēs bija nodarbināti teju 230 000 strādājošo, kas ir apmēram ceturtā daļa no visiem nodarbinātajiem. Pašlaik joprojām ir ļoti liela nenoteiktība par turpmākajām attīstības tendencēm gan vīrusa izplatībā, gan ekonomikas attīstībā. Saglabājoties ilgstošiem ierobežojumiem, nav izslēgts, ka Covid-19 ietekme uz ekonomisko aktivitāti varētu izrādīties spēcīgāka un ilgstošāka, kā dēļ ekonomikas atkopšanās šogad var būt lēnāka par prognozētajiem 3,7%. 2021. gada valsts galveno dokumentu – budžetu – valdība veidoja, balstoties uz prognozi par strauju (5,1%) ekonomikas atgūšanos pēc pērn piedzīvotā krituma. Nenoliedzami, ka daudzi speciālisti IKP pieaugumu 5% apmērā uzskata par nesasniedzamu mērķi, taču cerības arī pašlaik vēl nav zaudētas. Šādas prognozes pamatā bija Eiropas Komisijas redzējums un pozitīvās ziņas par vakcīnu izstrādi un masveida vakcinēšanās uzsākšanu visā ES. Arī pašlaik, janvāra nogalē, galvenais ierocis cīņā pret Covid-19 ir un būs vakcinēšanās, vēl jo vairāk, ja daļa epidemiologu pašlaik runā jau par iespējamu trešo pandēmijas vilni. Respektīvi, ja nebūs veikta masveida vakcinēšanās, tad šķiet, ka trešais un pat tam sekojošie Covid-19 uzbrukuma viļņi ir neizbēgami. Un vēl jau ir novērota Covid-19 mutācija, kas kopējo situāciju nevienā jomā neuzlabo un pat to padara vēl neprognozējamāku nekā līdz šim. Šī neprognozējamība ir ne tikai Latvijas, Baltijas, bet visas ES un pat pasaules uzmanības fokusā. Lai no Covid-19 smagi cietušās un vēl citas jomas spētu ātri atjaunoties, visas ES dalībvalstis un arī Latvija ir ieviesusi dažādus atbalsta mehānismus, programmas.

Tranzītbizness ir atkarīgs no Krievijas – Rietumvalstu, tāpat Ķīnas – ASV attiecībām, kā arī Latvijas spējas aizsargāt savas nacionālās ekonomiskās intereses

To intervijā stāsta Latvijas Tranzīta biznesa asociācijas valdes priekšsēdētājs, Ventspils domes priekšsēdētājs Aivars Lembergs. Viņš atzīst, ka jau 2016. gadā aicinājis Ministru prezidentu Māri Kučinski izstrādāt plānu, ko darīt tādā gadījumā, ja Rietumvalstis turpina ekonomiskās sankcijas pret Krieviju. Tās sāpīgi trāpa arī Latvijas tautsaimniecībai, taču valdība šim būtiskajam jautājumam tā arī nav pievērsusies.

Kāds tranzītbiznesam bijis pērnais gads?

2017. gads ir dalāms divu tendenču posmos. Pirmie četri mēneši un pārējie astoņi. Proti, gada pirmajos mēnešos tika sasniegti savdabīgi rekordi, kuru pamatā bija 2016. gada otrajā pusē notikušās konjunktūras izmaiņas pasaules akmeņogļu tirgū. Savukārt no pērnā gada maija līdz pat gada nogalei – tranzītkravu virzienā no austrumiem uz rietumiem – apjoms bija ar kritumu. Šis samazinājuma apmērs tika prognozēts un arī gaidīts. Kāpēc? Tāpēc, ka vēl Krievijas prezidenta Borisa Jeļcina laikā – 90. gadu vidū – tika pieņemts stratēģisks lēmums, ka šīs valsts kravas orientēsies uz šīs valsts ostām. Šī stratēģiskā lēmuma īstenošana tika turpināta arī prezidenta Vladimira Putina laikā. Arī šīs kaimiņvalsts transporta stratēģijā Baltijas valstīm bija atvēlēta baltā plankuma loma. Latvijas ekonomiskās politikas īstenotāji daudzu gadu garumā šo Krievijas ģeopolitikas vīziju ir centušies ignorēt. Savukārt Ventspils sociāli ekonomiskās attīstības stratēģijā kopš 90. gadu nogales rēķinājās ar šādu notikumu attīstības scenāriju, un kopš 2000. gada tiek īstenota Ventspils industrializācijas politika – būtiski palielinātas investīcijas infrastruktūrā, kas nepieciešama rūpniecībai un tās attīstībai pilsētā. Tādējādi nodarbināto skaita īpatsvars transporta jomā sarūk, bet pieaug apstrādes rūpniecībā, mazinot Ventspils atkarību no transporta nozares. Pēdējos 15 gados ostas terminālos nodarbināto skaits samazinājies teju par 2000 cilvēkiem un apmēram par tikpat pieaudzis rūpniecībā. Ja Ventspils šādu politiku nebūtu realizējusi, tad sociāli ekonomiskā situācija pilsētā būtu ļoti smaga. Jā, bija laiks līdz 2014. gada vasaras nogalei, kad Latvijas dzelzceļam, kravu pārvadātājiem, ostām, stividorkompānijām bija darbs ar pieaugošu tendenci. Šī situācija bija saistīta ar ekonomikas dinamisko attīstību Krievijā un tās radīto nespēju izskriet līdzi kravu apgrozības pieaugumam virzienos austrumi – rietumi un rietumi – austrumi. Ja nebūtu sankciju, tad faktiski kravu apjoma pieaugums būtu straujāks, nekā Krievija spētu radīt savas pārkraušanas jaudas. Pašlaik sankcijas ir nobremzējušas Krievijas ekonomiku, bet šīs valsts ostu attīstība ir turpinājusies, līdz ar to Krievijai ir radusies reāla iespēja ar katru gadu samazināt nepieciešamību pēc Baltijas valstu ostu pakalpojumiem savu kravu pārvadājumos. Dienaskārtībā pašlaik ir Latvija, jo Lietuvā Krievijas kravu tikpat kā nav, bet pret Igauniju Krievija savulaik pielietoja speciālās sankcijas. Ja tiktu atceltas ekonomiskās sankcijas pret Krieviju un tās tautsaimniecība atjaunotu pieauguma dinamiku 7–8% gadā, tad nepieciešamība pēc Latvijas dzelzceļa, autotransporta un ostas termināļu pakalpojumiem varētu pieaugt. Pašlaik nekas neliecina, ka sankcijas pret Krieviju varētu tikt atceltas. Pasažieru pārvadājumus pa dzelzceļu pašlaik ik gadus dotē no valsts budžeta par vairāk nekā 30 milj. eiro, šo dotāciju būtībā lielākoties saņem Rīgas un Pierīgas iedzīvotāji, tajā pašā laikā kravu pārvadātāji par infrastruktūru maksā pilnu cenu. Nav tālu tas laiks, kad valstij nāksies arī subsidēt dzelzceļa infrastruktūru kravu pārvadājumiem, lai dzelzceļš vienkārši pastāvētu, ja vien netiks pārtraukta sankciju (Rietumi pret Krieviju un otrādi) politika.

Pēdējā laikā redzama satraucoša aina, kas faktiski netieši aicina sākt īstenot valsts budžeta konsolidācijas pasākumus, ja vien būtiski nepieaugs ieņēmumi

Lai arī politiķi turpina dižoties ar valsts budžeta plāna izpildes un pat pārpildes greznajām spalvām, tomēr šī gada pirmie seši mēneši uzrāda 122 miljonus eiro lielu valsts pamatbudžeta ieņēmumu kritumu salīdzinājumā ar analogu laiku pērn, skatoties pēc naudas plūsmas. Ir par ko aizdomāties, IKP tak pieaug un nodokļos iekasējam vairāk, bet valsts pamatbudžetā naudas ir mazāk nekā pērn. Kaut kas neticams! Centrālā statistikas pārvalde ziņo, ka IKP Latvijā gada laikā par 2,1% pieaudzis, lai arī tādi dzinējspēki kā būvniecība un tranzītbizness nevar lepoties ar augšupeju. Turklāt arī VID dati rāda, ka šā gada pirmajos mēnešos darba ņēmēju skaits, par kuriem tiek maksāti valsts sociālās apdrošināšanas maksājumi, ir bijis mazāks nekā 2015. gadā. Vai sarkano lampiņu valdības panelī nedeg pārāk daudz? Vai tas ir trauksmes zvans pirms krīzes vai pie vainas bijis ES struktūrfondu pārrāvums?

Enerģētiskās kravas zūd, graudi vēl plusos, kopumā gaida kravu apjomu kritumu; Latvijas bankas sarežģī dzīvi tranzītnozares uzņēmumiem

Tā apkopojams Dienas Biznesa uzrunāto tranzītbiznesa spēlētāju un ekspertu teiktais par nozares status quo un to, kas varētu būt gaidāms nākotnē. Pirmo trīs mēnešu rādītāji neko labu gada griezumā nesola, kaut arī atsevišķiem jomas uzņēmumiem patlaban ir grūti prognozēt pārvadājumu vai pārkraušanas apjomus ilgāk nekā mēnesi uz priekšu.

Mēs jau droši vien būsim pēdējie, kas nosprāgs, bet vēl kādus 10 gadus izturēsim, ironizē kādas ārvalstu loģistikas kompānijas pārstāvis, komentējot tranzītbznesa perspektīvas Latvijā. Šī uzņēmuma viena no darbības jomām ir konteinerpārvadājumi pa dzelzceļu. Īstermiņā un vidējā termiņā šī segmenta perspektīvas nav ultraspīdošas, taču maizītei un sviestam pietiekot. Lielo apjomu kravas – ogles un naftas produkti ‒ gan izzudīšot, jo Krievija uz to arī strādā. Turpretī konteineru segmentā esot nianses, kuras nav pārvaramas ar masīvu naudas ieguldīšanu. DB jau rakstījis, ka šajā segmentā loģistikas ķēdē iesaistītās ir lielā mērā privātās, turklāt ne Krievijas kompānijas (piemēram, kuģniecības, kravu saņēmēji, nosūtītāji). Nozares eksperts atzīmē, ka zināmā mērā situāciju šajā segmentā varētu uzlabot Ķīnas kravu piesaiste, jo Baltkrievijas‒Polijas robežšķērsošanas punkts Brestā netiekot ar pieaugošajiem dzelzceļa kravu apjomiem galā. Taču pastāv arī risks, ka ģeopolitisko spēlīšu rezultātā viens zvans no Vašingtonas šo vēl īsti neuzsākto biznesu varētu aizklapēt.

«Man ir nepatīkams atsevišķu uzņēmēju organizāciju pārstāvju sacītais par lietām, par kurām viņi nezina vai tēlo, ka nezina, bet uzdodas par lieliem ekspertiem: Igaunijā, redz, VID, ja ir informācija par iespējamiem nesamaksātiem nodokļiem, uzsit uz pleca un saka: mēs zinām, ka tu neesi visu samaksājis, samaksā, bet Latvijas VID uzreiz...,» intervijā Dienas Biznesam saka bijusī Valsts ieņēmumu dienesta ģenerāldirektore, pašlaik SIA Rīgas viļņi izpilddirektore Ināra Pētersone.

Fragments no intervijas:

Mediju telpā parādās ziņas, ka ir uzņēmumi, kuri tiek pieķerti miljonu nemaksāšanā, bet vienojas un izkuļas sveikā, piemēram, Gan Bei. Kā tas iespējams?

Vajadzētu nodalīt vairākas lietas. Vispirms par VID darba organizēšanu ar iespējamiem nodokļu nemaksātājiem. Man ir nepatīkams atsevišķu uzņēmēju organizāciju pārstāvju sacītais par lietām, par kurām viņi nezina vai tēlo, ka nezina, bet uzdodas par lieliem ekspertiem: Igaunijā, redz, VID, ja ir informācija par iespējamiem nesamaksātiem nodokļiem, uzsit uz pleca un saka: mēs zinām, ka tu neesi visu samaksājis, samaksā, bet Latvijas VID uzreiz... Mēģināšu izskaidrot! Latvijas VID procesi organizēti pēc riska vadības sistēmas, tas nozīmē, ka regulāri no dažādiem avotiem tiek uzkrāta informācija par visām juridiskām un fiziskām personām un šī informācija tiek analizēta attiecībā uz iespējamo nodokļu apjomu pēc izstrādātiem daudziem kritērijiem, veidojas potenciālie nodokļu nemaksātāju saraksti dilstošā secībā pēc iespējami nesamaksāto nodokļu apjoma. Kad saraksts ir gatavs, tad vispirms pirmajiem 10 000 EDS tiek nosūtīts automātisks paziņojums, ka ir nokļuvis šajā sarakstā, lai izvērtē. Paiet laiks, VID sastāda pārbaudāmo uzņēmumu plānu, atkal EDS konkrētajam uzņēmumam nonāk informācija, ka viņš joprojām VID ieskatā ir riskants un nu jau ir iekļauts plānā. Pēc abiem šiem paziņojumiem uzņēmums var labot deklarācijas, var skaidrot, likums to pieļauj un par to nav nekādu soda sankciju. Trešā reize, kad tiek pieņemts lēmums par audita veikšanu, par ko paziņo 14 dienas iepriekš, un atkal vēl var labot. Protams, ja arī tagad riski vēl nav novērsti, seko pilna programma. Vai tas nozīmē, ka Latvijas VID neinformē un nedod iespējas riskus novērst?!

Lielais ļaunprātīgas maksātnespējas gadījumu skaits ir būtiska Latvijas uzņēmējdarbības vides problēma, tā intervijā DB, ko publicējām 2016. gada 15. janvārī, teica zvērināts advokāts un maksātnespējas administrators Mārtiņš Bunkus.

Šodien, kad kļuvis zināms, ka M. Bunkus ir noslepkavots, publicējam viņa interviju pilnā apmērā.

Lielais ļaunprātīgas maksātnespējas gadījumu skaits ir būtiska Latvijas uzņēmējdarbības vides problēma.

Vai nesenais Satversmes tiesas spriedums nozīmē, ka maksātnespējas administratori no šā gada būs pielīdzināmi valsts amatpersonām – to intervijā DB skaidro zvērināts advokāts un maksātnespējas administrators Mārtiņš Bunkus.

«Faktiski Satversmes tiesa atzina, ka tie administratori, kas vienlaikus ir arī zvērināti advokāti, nav pielīdzināmi valsts amatpersonām ar šā gada 1. janvāri, savukārt visi pārējie maksātnespējas administratori ir pielīdzināmi valsts amatpersonām,» secina M. Bunkus. Viņš skaidro, ka Satversmes tiesa nosprieda atzīt 2014. gada 25. septembra Grozījumu Maksātnespējas likumā 2. pantu un 2014. gada 30. oktobra Grozījumu likumā «Par interešu konflikta novēršanu valsts amatpersonu darbībā», ciktāl tie nenodrošina maksātnespējas procesa administratoriem, kuri vienlaikus ir arī advokāti, profesionālās darbības garantijas izvēlētās nodarbošanās saglabāšanai, par neatbilstošiem Latvijas Republikas Satversmes 106. panta pirmajam teikumam.

Vieglo auto tirgus jūlijā audzis vien par 7% pret 2020. gada jūliju (1816 vienības pret 1697), taču joprojām būtiski atpaliek no 2019. gada pārdošanas apjomiem (1921 vienības), liecina Latvijas Auto asociācijas apkopotie dati.

Ražotāju problēmas ar komplektējošo daļu trūkumu ar vien būtiskāk ietekmē arī Latvijas auto tirgus pārdošanas apjomus, noliktavas ir praktiski iztukšotas un to papildinājumi būtiski kavējas, turklāt arī ražotāji neņemas prognozēt, kad auto ražošana varētu normalizēties un atgriezties iepriekšējos apjomos, norāda asociācijā.

Pusvadītāju trūkuma dēļ turpinās neziņa par auto piegādēm arī Latvijā  

Globālais pusvadītāju jeb mikroshēmu iztrūkums, kas aizsākās šī gada pavasarī, turpina atsaukties...

Ar 17% tirgus daļu līderpozīciju nostiprinājusi Toyota, kam seko VW ar 13% un Skoda ar 12%. Tiesa, atšķirībā Toyota, kura savu tirgus daļu ir audzējusi par 06 procentpunktiem, VW un Skoda tā ir samazinājusies par attiecīgi 0,3 un 0,2 procentpunktiem.

Jūlijā būtiski sarucis arī elektroauto pārdošanas apjoms, kas, iespējams, saistīts ar izsludināto valsts atbalstu elektroauto iegādei no 2022. gada. Jūlijā pārdoti vien 15 jauni elektroauto, pretstatā jūnijā pārdotajām 36 vienībām. Līderis starp jaunajiem elektroauto ar 4 vienībām ir Porsche Tycan.

Salīdzinoši labāk sokas vieglā komerctransporta segmentam. Tajā fiksēts 29% pieaugums pret pērnā gada jūliju. Arī smagais komerctransports jau 10 mēnesi pēc kārtas uzrāda lielu pieaugumu - 230% pret 2020. gada jūliju un 184% pret 2020. gada šo pašu periodu kopumā.

Taču arī šo segmentu arvien vairāk satrauc bažas par iespējamajiem piegāžu kavējumiem un attiecīgi iespējamo pārdošanas apjomu kritumu tuvākajā nākotnē.

Tāpat arī turpinās autobusu piegādes saistībā ar jauno Autotransporta direkcijas pasažieru pārvadājumu iepirkumu. Jūlijā piegādāti 11 jauni autobusi, kas ir 450% pieaugums pret 2020. gada jūliju.

Deficīts jauno auto segmentā ietekmē arī lietoto auto piedāvājumu. Arī lietoto auto jūlijā tirgus pieaudzis vien par 9%, lai gan gada perioda pieaugums pret šo pašu periodu 2020. gadā ir 23%.

Neskatoties uz kopējo pieauguma kritumu, rekordrādītājus uzrāda lietoto elektroauto imports. 63 vienības mēnesī ir absolūti lielākais rādītājs Latvijas vēsturē, turklāt 30 no tiem ir BMW i3, otrajā vietā ar 8 vienībām Tesla Model 3.

"Neziņa turpinās. Ja iepriekšējo gadu pavadījām pandēmijas izraisītā neziņā par ierobežojumiem, tad šobrīd šī neziņa ir par to, vai un kad piegādes atjaunosies normālā režīmā. Lielākās problēmas saistītas ar biedru dalību dažādos apjomīgos iepirkumos, kuri uzliek piegāžu saistības, taču šobrīd neviens ražotājs tās neuzņemas garantēt,” komentē asociācijas vadītājs Andris Kulbergs.

Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis ceturtdienas rītā videouzrunā "Telegram" kanālā atzīmēja, ka ir pagājis mēnesis, kopš Ukrainas valsts un tauta varonīgi pretojas Krievijas iebrukumam.

"24.martā [aprit] mūsu pretošanās mēnesis. Ukrainas valsts, ukraiņu tautas varonīgās pretošanās Krievijas Federācijas nežēlīgam iebrukumam. Jau mēnesis mūsu aizstāvībai pret mēģinājumu mūs iznīcināt, noslaucīt no zemes virsas," sacīja prezidents.

Viņš uzsvēra, ka Krievijas karaspēka sākotnējā iecere izjuka jau pirmajās iebrukuma dienās.

"Viņi domāja, ka ukraiņi nobīsies. Viņi domāja, ka mēs, ukraiņi, necīnīsimies. Viņi kļūdījās. Viņi neko nezina par mums, par ukraiņiem. Vispār neko nezina par brīvību. Par to, cik tā ir vērtīga. Viņi nezina, kā brīvība bagātina dzīvi, dod dzīvei jēgu," sacīja prezidents.

Viņš gan konstatēja, ka okupantu Ukrainā "vēl aizvien ir ļoti daudz".

Patēriņa cenu pieaugums Latvijā pēdējos mēnešos ir bijis viens no straujākajiem pēdējo 20 gadu laikā, un inflācijas dinamika šobrīd jau līdzinās 2007. - 2008. gadā pieredzētajam, norāda banku analītiķi.

Kā liecina Centrālās statistikas pārvaldes publicētā informācija, novembrī patēriņa cenas Latvijā palielinājās par 7,5 % salīdzinājumā ar 2020. gada novembri, savukārt tikai kopš šī gada augusta patēriņa cenas Latvijā ir augušas par 3,7 %. Lai arī patēriņa cenu kāpums šobrīd līdzinās 2006. – 2008. gada periodam, inflācijas iemesli šoreiz ir citi. Šobrīd Latvijas ekonomikā nav vērojamas būtiskas ekonomikas nesabalansētības vai pārmērības, un inflāciju pamatā ir izraisījuši ārējie faktori.

Patēriņa cenas Latvijā šobrīd visvairāk ietekmē naftas cenu kāpums un enerģētikas krīze Eiropā, kas ir izveidojusies dažādu ekonomisku un politisku faktoru, kā arī laikapstākļu rezultātā, norāda bankas Citadele ekonomists Mārtiņš Āboliņš.