Nevienam nav noslēpums, ka dzelzceļa kravu apjoms Latvijā šogad ir krities par teju 20%, kas skaidrojams gan ar nelabvēlīgām tendencēm izejvielu cenās, ogļu pieprasījuma kritumu Rietumos, gan Krievijas politisku lēmumu novirzīt lielāku daļu kravu uz savām Baltijas jūras ostām.
Pēdējā laikā arvien vairāk novērojam, ka Krievijas vārdi pārvēršas darbos – valsts uzņēmumiem pavēlēts kravas virzīt caur savām ostām, apejot Latviju. Šādam lēmumam ir ne tikai politisks motīvs, bet arī ekonomisks – ir jāatpelna milzīgās investīcijas Sanktpēterburgā, Ustjlugā un Primorskā. Šajā brīdī paziņot par vairāku simtu miljonu eiro investīcijām Latvijas dzelzceļa infrastruktūrā varētu šķist kā likt naudu kabatās nelaiķim, kurš tiek guldīts zemes klēpī, tomēr situācija nav tik viennozīmīga kā sākotnēji izskatās.
Viens no iemesliem, kāpēc dzelzceļa elektrifikācija ir nepieciešama, ir tendences mūsdienu dzelzceļa infrastruktūrā. Kā agrākos laikos esam atteikušies no tvaika lokomotīvēm, tā šobrīd dīzeļlokomotīves jau ir pagātne. Tās ir neefektīvākas par elektrolokomotīvēm, prasa biežākas apkopes, piesārņo vidi ar kaitīgajiem izmešiem. Elektromagnētiskās levitācijas paklāji, pa kuriem varētu sūtīt kastītes ar kravām un pasažieriem vēl ir tāla nākotnes vīzija, tāpēc nākas samierināties ar daudz piezemētākām tehnoloģijām. Tāpat jāņem vērā, ka pašreizējā Latvijas dzelzceļa lokomotīvju flotē ir eksemplāri, kuru vieta drīzāk būtu muzejā nevis un maģistrālajiem sliežu ceļiem, to apkopes un remonti prasa lielus ieguldījumus, turklāt būtiska dīzeļlokomotīvju flotes daļas nomaiņa būs jāveic neatkarīgi no tā vai tiek veikta dzelzceļa elektrifikācija vai nē. Novecojušas ir arī esošās dzelzceļa elektrolīnijas, kas tuvākajā laikā būs jāmaina.
Otrkārt, ja paraugāmies uz to, ko dara kaimiņvalstis, tad Baltkrievija ar ķīniešu finansējumu pakāpeniski palielina elektrificēto dzelzceļa tīklu īpatsvaru, tai skaitā arī Lietuvas virzienā. Arī lietuvieši ir apņēmušies elektrificēt dzelzceļu posmā no Klaipēdas līdz Baltkrievijas robežai. Tas rada bažas, ka Latvija varētu jau tuvākajos gados zaudēt konkurētspēju kā tranzīta koridors, un arvien vairāk kravu tiktu vestas uz Klaipēdas ostu, jo tā būtu tuvāk, ērtāk un lētāk, it sevišķi kravām no Baltkrievijas. Tieši Baltkrievijas un nevis Ķīnas vai Tālo Austrumu kravas varētu būt reālāks Krievijas kravu aizstājējs nākotnē, tāpēc Latvijai ir kritiski neatpalikt no saviem tiešajiem konkurentiem tranzīta nozarē. Patiesības labad arī jāteic, ka pat ja Krievija to vēlētos, visas savas ienākošās un izejošās kravas tā efektīvi nespētu apkalpot no savām ostām, gan tāpēc, ka šajās ostās ir kapacitātes ierobežojumi, gan tāpēc, ka kopējie kravu apjomi nākotnē turpinās palielināties.
Tiek lēsts, ka 38% no elektrifikācijas projekta investīcijām varētu palikt Latvijā, taču ticu, ka šo skaitli var palielināt līdz vismaz 60%, jo Latvijā ir uzņēmumi gan metālapstrādes, gan elektronikas nozarēs, kas spētu nodrošināt piegādes projektam vajadzīgajā apjomā un kvalitātē. Vislielāko pozitīvo ietekmi uz tautsaimniecību un nodarbinātību elektrifikācija dotu Latgales reģionam. Tādā veidā projektam būtu arī labvēlīga ģeopolitiskā nozīme. Projekta būvniecības laikā tiktu radītas arī papildus darba vietas arī būvdarbu norises vietu tuvumā (viesnīcas, kafejnīcas, utt.). Tāpat vērts izpētīt arī sinerģijas iespējas ar Latvenergo koncernu un infrastruktūras izmantošanu abu uzņēmumu vajadzībām.
Šī projekta ietvaros Latvijai ir iespējas apgūt 347 miljonus eiro Eiropas Savienības līdzekļu, kas paredzēti vides projektiem. Nerealizējot elektrifikāciju, tādā apjoma līdzekļus citos projektos apgūt būtu nereāli. Protams, mums nav jāpērk Mercedes tikai tāpēc, ka pusi cenas apmaksā kāds cits, ja galu galā izrādās, ka nav naudas par ko liet bākā degvielu. Tā kā elektrifikācijas projekts dažādos forumos un kuluāros tiek apspriests jau vismaz 10 gadus, rodas pārliecība, ka ieguvumi, izmaksas, riski un iespējamie izpildes varianti ir pietiekami izpētīti, lai neteiktu, ka projekts ir pārāk zaļš un tapis pēdējā brīdī, lai apgūtu ES līdzekļus, turklāt šī gada dzelzceļa kravu samazinājuma dēļ nebūtu jānoliek kādā tālā atvilktnē.
Jautājumi varētu rasties par izvēlētajiem elektrifikācijas maršrutiem un to ieviešanas secību. Visticamāk, elektrolīnijas nepieciešamas līdz abām lielajām ostu pilsētām Rīgā un Ventspilī, kas savukārt šo projektu padara ļoti dārgu. Atstāt kādu no šīm ostām ārpus spēles varētu būt bīstami no konkurētspējas viedokļa. It sevišķi tas attiecas uz Ventspili, kas garāka sliežu ceļa mērošanas dēļ jau tagad zaudē Rīgai. Ja elektrifikāciju sāk ar Ventspils virzienu, kā to piedāvā Latvijas Dzelzceļš, svarīgi ir nenostādīt Rīgu ilglaicīgā pabērna lomā un saglabāt esošo kravu pārvadājumu proporciju starp Rīgas un Ventspils ostām. Ceteris paribus lielāka ieguvēja no projekta ir Ventspils, jo samazinās kravas vešanas izmaksas papildus nepieciešamajā posmā līdz Ventspilij.
Atklāts paliek arī jautājums par kravu apjomiem. Pirmajos 9 mēnešos dzelzceļa pārvadāto kravu kritums ir 20% pret iepriekšējo gadu, savukārt jau oktobrī, pēc LDz valdes priekšsēdētāja Edvīna Bērziņa teiktā, kravu apjoms ir lielāks par iepriekšējā gada attiecīgo periodu. Par krituma tendences apstāšanos gan vēl pāragri runāt, jo oktobra rezultātu var būt ietekmējis gan pagājušā gada bāzes efekts, gan kādi vienreizēji darījumi, taču šī gada kopapjoms varētu būt ap 45 milj. tonnu. Latvijas Dzelzceļa plānotais 1 eiro ietaupījums uz pārvadāto tonnu ir aprēķināts balstoties uz 50 milj. tonnu kravu apjomu gadā. Šāds apjoms nav utopisks, ja ņem vērā, ka no pēdējiem 15 gadiem 10 gados pārvadāts lielāks apjoms, taču nav arī garantijas, ka nākotnē kravu apjomi saglabāsies vismaz esošajā apmērā. Ir skaidrs, ka pie kāda noteikta kravu apjoma krituma elektrifikācijas infrastruktūras uzturēšanas izmaksas kļūst par pārāk lielu slogu Latvijas Dzelzceļam, kas vai nu jāpārliek uz pārvadātājiem tarifa veidā vai jāsubsidē no valsts budžeta. Diemžēl plašākai sabiedrībai nav pieejama jutīguma analīze, balstoties uz kravu apjomu kā mainīgo parametru. Sajūtu līmenī šķiet, ka elektrifikācijas projektā ir vairāk ekonomiskā pamatojuma kā dažā labā jau realizētā vai vēl plānotā projektā, taču, lai sajūtas pārvērstu arī spēcīgā argumentā, būtu jāredz detalizēti aprēķini.
Realizējot šādu infrastruktūras projektu, viennozīmīgi pastāv dažādi riski, taču pēc iespējas tos minimizējot, šādā projektā saskatu vairāk ieguvumu nekā potenciālo zaudējumu. Savlaicīgi nerīkojoties, zaudēsim globālo konkurētspēju nozarē, kas izsenis bijis viens no Latvijas gan kā valsts, gan teritorijas mugurkauliem. Bieži vien mūsu problēma ir bijusi nespēja laicīgi pieņemt lēmumus, ļaujot konkurentiem aizsteigties priekšā. Arī valstiskā līmenī brīžiem ir jāuzņemas pārdomāti riski – mazāki tie ir nozarē, kas gadu simtiem ir bijusi mūsu konkurētspējas priekšrocība.
