Lai ierobežotu inflācijas kāpumu, iedzīvotāja ienākumu nodokļa likme netiks samazināta. To intervijā Db atzīst finanšu ministrs Oskars Spurdziņš.
Kādas jūs redzat nākamā gada valsts budžeta galvenās prioritātes?
Faktiski prioritāte ir viena - sabalansēts budžets un pēc iespējas lielāks tā pārpalikums. Sevišķi izteiktu citu prioritāšu nav - ir pietiekami liela iepriekšējā bāze, ir iepriekš pieņemtie likumi, kas ir jāizpilda. Saglabājās visas vecās prioritātes. Respektīvi, ir jāsabalansē visu ministriju vēlmes, bet katrai no tām ir vēlme attīstīties. Ir jau uzrādīti pietiekami lieli apjomi, kam ir vajadzīgi finanšu resursi, sākot ar ugunsdzēsēju automašīnām un beidzot ar iespējamo pensiju indeksāciju. Katrai ministrijai ir savas iekšējās prioritātes, kas ir to stratēģiskajos plānos. Katrā ziņā nekāda liela un jauna prioritāšu bloka nav.
Jūs esat norādījis, ka šobrīd ministrijas pieprasa aptuveni 300 miljonus latu vairāk nekā ir budžeta bāze. Uz kā rēķina jūs redzat iespēju samazināt šo summu?
Samazināt kaut ko var tikai samazinot. Ministriem ir vienkāši jāpārvērtē savas priritātes, ko droši vien ir iespējams izdarīt tikai uz iepriekšējās bāzes pārskatīšanas rēķina. Ir jāizvērtē, vai no jauna izvirzītās prioritātes tiešām ir svarīgākas par vecajām, vai daudzi iesāktie darbi nav jāpārkārto par labu jaunajām prioritātēm. Parasti jau ir tā, ka rodas kaut kas jauns, bet viss vecais tiek saglabāts. Tāpēc ir jāpārskata, vai visas esošās programmas strādā efektīvi.
Protams, budžets mums pildās ar uzviju, un tas nozīmē, ka ieņēmumu daļa arī palielinās. Taču tā nepalielinās tik strauji, kā nepieciešamības. Tas nozīmē, ka, piemēram, algu pielikums skolotājiem, ko sāk realizēt ar šā gada septembri, turpināsies arī visu nākamo gadu.
Ir paredzēts, ka nākamā gada budžets būs ar 0,2 % pārpalikumu. Kad un kā ir paredzēts izlietot šos līdzekļus?
Šos līdzekļus nekā nav paredzēts izlietot - tas ir vienkārši uzkrājums. Mēs taču visu laiku runājam par to, ka šobrīd mums ir strauja attīstība, un ir jāveido kaut kādi uzkrājumi, lai nākotnē, kad ekonomikai varbūt klāsies sliktāk, mums būtu papildu resursi.
Nākamā gada valsts sociālajā budžetā ir paredzēts pārpalikums. Cik liels?
Šobrīd es nevaru pateikt konkrēto ciparu, jo tas ir izstrādes stadijā un vēl tiks precizēts. Šajā sakarā ir jāvieš neliela skaidrība saistībā ar izskanējušajām spekulācijām, ka bezdeficīta budžets tikšot veidots uz sociālā budžeta rēķina. Jau no 2001. gada, kad tika iedibināts 2. līmenis pensiju sistēmā, valstij ir jāveido zināms uzkrājums, lai piedalītos šajā līmenī no savas puses. Tas nozīmē, ka mums gadiem ilgi ir jāveido šis uzkrājums, to neiztērējot. Piemēram, pusgadā šis uzkrājums bija aptuveni 300 miljonus latu liels, un pagaidām ir grūti pateikt, kāds tas būs nākamgad, jo vēl līdz šā gada beigām palielināsies sociālās iemaksas. Tajā pašā laikā valsts konsolidētaj�� budžetā no minētā 2001. gada ir bijis un arī nākamajā gadā diemžēl būs tā, ka soci��lajā budžetā ir pārpalikums, bet pamatbudžetā - deficīts. Man nav īsti izprotama izskanējusī politiskā retorika šajā sakarā, ka valdība kaut ko dara uz pensionāru rēķinā, ņemot vērā, ka šāda situācija, kā es nupat raksturoju, bija iepriekšējo, tajā skaitā arī Repšes kunga valdības laikā. Pašreiz valdība cenšas veidot konsolidēto budžetu bez deficīta.
Turklāt tā nauda, kas rodas kā sociālā budžeta pārpalikums, nestāv finanšu ministram vai (labklājības ministrei) Staķes kundzei seifā - tā ir apritē. Valsts Kase par to maksā 6 % gadā.
Ideāla situācija, protams, būtu, ka arī pamatbudžets mums būtu sabalansēts, un es pieļauju, ka tā tas varētu būt 2010. vai 2011. gadā, ņemot vērā, ka pie konsolidētā bezdeficīta budžeta mēs esam nonākuši tikai šogad, protams, ja Saeima to apstiprinās.
Plašas debates burtiski nesen izraisīja jautājums par to, ir vai nav valstī jābūt obligātajai veselības apdrošināšanai…
Obligtā veselības apdrošināšana, manuprāt, ir laba lieta, bet šajā brīdī šāds solis kardināli mainītu situāciju ar iemaksām budžetā un izmaksām no tā. Tā ir diezgan sarežģīta sistēma, un tāpēc es domāju, ka nevar tā vienkārši paziņot - mēs dibinam obligāto veselības apdrošināšanu. Principā jau obligātā apdrošināšana šajā jomā darbojas jau pašlaik, bet pilnīga veselības apdrošināšana prasa papildu izdevumus no valsts budžeta, turklāt tad būtu jāpārskata šī sistēma kopumā. Domāju, ka šāds ceļš būtu ejams, bet tas ir diezgan sarežģīts process.
Tātad vismaz nākamajā gadā šāda sistēma vēl netiks ieviesta?
Domāju, ka nē - nākamajā gadā tas nebūs.
Pērn tika solīts, ka ar 2008. gadu beidzot tiks samazināta iedzīvotāju ienākumu nodokļa likme no 25 līdz 15 %. Vai šis solījums paliek spēkā?
Uz nākamo gadu nav šāda apņemšanās. Šajā situācijā, kad mums jau tāpat ir ļoti augsts patēriņš, mēs esam valdībā vienojušies, ka iedzīvotāja ienākumu nodokļa likmi mēs nesamazināsim.
Cik lielu inflācijas kāpumu prognozējat 2008. gadā?
Tas ir diezgan sarežģīts jautājums. Pašreiz mēs paliekam pie ieriekšējās inflācijas prognozes 6 līdz 7 % robežās, attiecinot to uz nākamo gadu. Taču pilnīgi precīzi es šo prognozi pateikt šodien nevaru.
Par nepieciešamību ar nākamo gadu būtiski celt energoresursu tarifus ir izteikusies gan Latvijas Gāzes, gan arī Latvenergo vadība. Kā šis faktors, jūsuprāt, ļas iekļauties jūsu minētajās 6 līdz 7 % robežās?
Šis faktors, protams, palielinā inflāciju - tas ir neizbēgami. Mēs jau skatāmies uz citiem faktoriem, kas varētu sabalansēt šo palielinājumu, to izlīdzinot, nepieļaujot tik lielu. Turklāt regulators uzrāda, ka uz inflacijas kāpumu šiem tarifu pieaugumiem ir ietekme no viena līdz diviem procentpunktam. Protams, uz visa parējā fona arī šis viena procentpunkta pieaugums ir pietiekami liels. Tajā pašā laikā es sagaidu, ka nākamajā gadā inflācijas apkarošanas plāns sāks darboties arī citās sadaļās, ne tikai finanšu sektorā, un tādējādi būtu faktori, kas ne tikai palielinātu, bet arī samazinātu inflāciju.
Vairākkārt ir uzsvērt, ka būtisks dzinulis inflācijas kāpumam ir lielo būvniecības projektu realizācijai. Runa ir par Latvijas Nacionālo bibliotēku, P. Stradiņa slimnīcu, kā arī tiek apspriesta iecere būvēt jaunas ēkas VID un KNAB. Vai pieļaujat, ka varrētu tikt pārskatīta šo objektu realizācija?
Šobrīd faktiski jau ir runa par Nacionālās bibliotēkas projektu, kas jau ir ierēķināts naudas plūsmā - tas nav nekas jauns. Arī attiecībā uz slimnīcu bija skaidrs, ka būs šī būvniecība. Tādējādi saistībā ar šiem projektiem naudas plūsmas ir sabalansētas. Slikti būtu tad, ja parādītos kaut kas tāds, kas nav paredzēts šajās naudas plūsmās. Man šķiet, ka minētie projekti nevarētu izraisīt papildu inflacijas kāpumu. Protams, ir jāskatās, kas notiks būvniecības sektorā nākotnē. Ne velti mūsu pretinflācijas plānā ir iekļauts, ka Ekonomikas ministrijai būtu jāseko līdzi tam, kā lielie būvniecības projekti iekļaujas kopējā naudas plūsmā - varbūt kads lielāks projekts ir jāatliek uz vēlāku laiku un jāpabeidz tie, kas jau ir iesākti. Turklāt šajā jomā ir jāskatās ne tikai uz valsts, bet arī pašvaldību realizētajiem projektiem. Runa ir par vairākiem olimpiskajiem centriem, kas būtu jāpabeidz - Liepājā. Daugavpilī u.c. Mums ir arī dažādas skolu piebūves, to renovācijas miljonu latu vērtībā. Tas viss būtu jāsabalansē šajā naudas plūsmā.
Kura valsts būvniecības projekta realizāciju, jūsuprat, varētu atlikt uz vēlāku laiku?
Nu īsti jau neviena tāda nav. Faktiski jau realizēts tiks bbliotēkas projekts. Protams, vēl var runāt par VID, kā arī radio un televīzijas ēku, bet tas viss vēl ir projektu stadijā. Principā valstij šobrīd nav tādu zemju platību, lai šos objektus varētu būvēt uz valsti piederošas zemes. Tajā pašā laikā konkurss par zemi, kas saistījās ar piedāvājumu par VID ēkas būvniecību, valdība netika akceptēts, un šajā jomā ir jāstrādā tālāk. Bet tas jau nenozīmē, ka uzreiz notiks arī būvniecība - katrā ziņā nākamgad šādi darbi nav plānoti.
Ir paredzēts turpināt virzīt ieceri par jaunas VID ēkas būvniecību Mežaparkā?
Tur ir vairāki nosacījumi.Pirmām kārtām jārunā par sabiedrībā izskanējušo argumentu, ka attiecīgais zemes gabals ir (VID Muitas kriminālpārvaldes priekšnieka) V. Vaškeviča sievas kādreizējais īpašums, kurš ticis pārdots, un pēc tam atkal pārdots… Latvija nav liela valsts, un, manuprāt, jebkuram zemes gabalam mēs varētu atrast kādu saistību ar kādu personu. Tajā pašā laikā (a/s Valsts nekustamie īpašumi valdes priekšsēdētājs) Kaijaka kungs man norādīja, ka konkurss ir noticis korekti, ka iepriekš nav zināts, kam šīs zemes pieder, turklāt šobrīd īpašnieks tām ir pavisam cits. Jā, vēl ir ar drošības jautājumiem šajā projektā saistīti iebildumi. Ja šis arguments valdībā tiek uzskatīts par pietiekami svarīgu, mēs, protams, meklējam citas iespējas, citus partnerus. Taču ir skaidrs, ka VID nav īsti vietas Finanšu ministrijas ēkā Vecrīgā - šis dienests jau ir izkaisīts pa ļoti daudzām vietām. Turklāt Vecrīgā nav laba, un tā tur nav arī attīstāma. Līdzīgi risinājumi nākotnē varētu būt arī par pašu Finanšu ministriju. Taču šobrīd mēs neredzam turpmākās virzības iespējas VID ēkas celtniecībai, kamēr nav jauna konkrēta piedāvājuma - domāju, ka līdz 2010. gadam šis jautājums diez vai tiks strauji risināts.
Viens no lielākajiem pārmetumiem iecerei būvēt VID ēku Mežeparkā, bija attiecībā uz vietas izvēli, ņemot vērā, ka runa ir par vienu no tiem pilsētas rajoniem, kur nekustamais īpašums ir visdārgākais…
Tas ir jautājums Kaijaka kungam - no manas puses nav bijušas norādes par konkrētām teritorijām. Mēs zinām, ka arī KNAB interesējas par jaunas ēkas celtniecību Ķīpsalā. Mums visiem šķiet, ka zemes Rīgā ir ļoti daudz, bet tas nav valsts īpašums, tāpēc tiek rīkoti konkursi un izvēlēts labākais piedāvājums. Man ir svarīgi tas, lai konkursi būtu objektīvi, bet nosacījumi tādi, kas ir izdevīgi valstij. Skaidrs ir tas, ka no paša Rīgas centra šīs iestādes būtu jāpārvieto uz daudz saprātīgākām vietām. Jāpiebilst gan, ka fiziski iespējams šīs iestādes izvietot nav arī dzīvojamos mikrorajonos. Ideālais variants būtu būvēt tādu kā valsts iestāžu pilsētiņu, kur tad arī ietilptu VID, KNAB, muita, Valsts kontrole, Finanšu policija u.c.
Jūs pieminējāt arī Finanšu ministriju. Vai arī šai iestādei ir iecere būvēt jaunu ēku?
Pieļauju, ka tas nenotiks tuvāko trīs gadu laikā, bet katrā ziņā agri vai vēlu tas notiks.
Vairākkārt ir uzsvērts, ka šobrīd budžets tiek gatavots ne tikai 2008., bet arī 2009. un 2010. gadam. Vai nepastāv risks, ka pārējos divos gados tas kļūs neaktuāls, ņemot vērā straujo inflācijas kāpumu valstī?
Uz katru nākamo gadu budžets tiks aktualizēts. No Finanšu ministrijas viedokļa skatoties, protams, būtu ideāla situācija, ja mēs šobrīd varētu jau uz 2010. gadu pieņemts ciparus, kas netiktu laika gaitā grozīti. Taču, ņemot vērā straujo ekonomikas augšanu, kā arī pietiekami lielo inflāciju, tas ir diezgan nereāli. Tāpēc uz 2009. un 2010. gadu tiks noteikti kontrolskaitļi, kuri bbūs jāņem par pamatu, taču gan nākamgad, gan aiznākamgad uz katru nākamo gadu būs korekcijas.
Šogad tika apstiprināts jūsu vadītās darba grupas inflācijas apkarošanas plāns. Cik tas, jūsuprāt, ir veiksmīgs?
Domāju, ka plāns ir labs un pietiekoši aptverošs. Ne velti dažs labs eksperts to ir nosaucis par ekonomikas stabilizācijas plānu, un principā uz to mēs arī gājām. Ne jau velti to izstrādājām kopā ar sociālajiem partneriem, banku sektoru, ar centrālo banku un dažādiem citiem ekspertiem. Tas darbs, kas bija jāveic Finanšu ministrijai kopā ar banku sektoru, tas patiešām ir izdarīts pietiekoši strauji. Taču, kas attiecas uz citu ministriju darbu, uz pārējām sadaļām, tad tur es vēlētos daudz ātrākus, konkrētākus risinājumus. Protams, šie termiņi nevar būt īpaši strauji - tie ir vidēja un ilgtermiņa pasākumi.
Kuras tad ir tās sadaļas, kas, jūsuprāt, šobrīd bremzē inflācijas ierobežošanu?
Straujāk noteikti būtu jārisina konkurences pastiprināšanas sadaļa. Būtu jārisinajautājums par darba resursiem, kā arī, protams, ātrāk jātiek skaidrībā par ilgtermiņa sabiedriski regulējamām cenām. Te runa ir nevis tikai par nākošo cenu kāpumu, bet gan šo palielinājumu tuvākajos trīs gados.
Kā gan mēs varētu ietekmēt šīs sabiedriski regulējamās cenas, ņemot vērā, ka galveno energoresursu cenas faktiski netiek noteiktas Latvijā?
Protams, mēs varam ietekmēt - regulators var vienkārši necelt šos tarifus.
Tiešām var?
Protams, tāpēc jau attiecīgajiem uzņēmumiem ir jāpierāda, kāpēc tie vēlas celt cenas. Jautājums ir par to, kā šie tarifu kāpumi ir sabalansējami. Varbūt vajag pašreizējā brīdī tos celt straujāk, bet vēlāk - lēnāk, bet varbūt vajag rīkoties gluži pretēji. Galvenais tagad būtu zināt, kāds būs nākamais solis kaut vai no tās pašas Latvijas Gāzes puses. Pirmām kārtām tam ir ietekme uz sociālo budžetu, bet otrkart - tas sadārdzinās valsts izdevumus.
Pieminējāt jēdzienu "darbaspēka resursi". Vai ar to ir domāta darbaspēka piesaistīšana no trešajām valstīm?
Tas ir ļoti komplekss, kura ietvaros ir jāskata vairāki jautājumi. Vispirms jau jātiek skaidrībā ar nodarbinātību kā tādu, ar mūsu bezdarba sistēmu, ar strādājošo pensionāru jautājumu. Protams, jāpieņem lēmums par to, kas notiek ar daudzajām vakancēm. Un šis jautājums ir jāskata kontekstā ar profesionālās izglītības sistēmu. Realitāte ir tāda, ka katru gadu 20 -30% izglītības iestāžu absolventu uzreiz kļūst par bezdarbniekiem, un diez vai tas ir saprātīgi apstākļos, kad mums trūkst darbaspēka. Tādējādi jautājums nav tikai par to - ielaidīsim mēs baltkrievu strādniekus vai neielaidīsim. Jēga tam ir tikai tad, ja mēs uz šo problēmu skatāmies kompleksi - pretējā gadījumā sanāk vienkārša politiska polemika. Arī pašiem uzņēmējiem ir jāzina, ko viņi pieprasīs no izglītības sektora. Ne visi uzņēmēji ir analizējuši, kas viņiem nākotnē būs nepieciešami.
Jautājums ir arī par budžeta vietām augstākās izglītības iestādēs. Manuprāt, absurda situācija bija tā, ka līdz šim gadam Rīgas Tehniskajā universitātē, sagatavojot jaunos muitniekus, neparedzot nevienu budžeta vietu, kaut gan runa ir par valsts interesēm.
Vai, jūsuprāt, var uzskatīt, ka inflācijas apkarošanas plāns ir labs, ņemot vērā, ka jūlijā inflācijas līmenis valstī sasniedza savu rekordlīmeni - 9,5 %?
Šis plāns tikai no jūlija ir sācis strādāt. Es pieļauju, ka tas īsti inflācijas apkarošanas plāna efektu mēs varēsm novērtēt tikai nākošgad. Šobrīd pateikt, ka tas plāns darbojas veiksmīgi, es nevarētu, jo tikai tagad ir sācis darboties - par rezultātiem spriest vēl ir pāragri.
Pietiekami bieži pēdējo mēnešu laikā tiek apspriests lata devalvācijas jautājums…
Manā skatījumā tā ir tēma, kas ir ļoti interesanta medijiem, bet es domāju, ka Latvijas Banka ir pietiekami spēcīga, lai ar šo problēmu tiktu galā. Šobrīd nav lata devalvācijas riska. Mēs ar (Latvijas Bankas prezdentu) Rimševica kungu vismaz reizi nedēļā tiekamies vai sazvanāmies, un nevienu brīdi darba kārtībā nav bijis lata devalvācijas jautājums, un tāds arī nebūs. Spekulācijas, kas ir ap šo lietu, izveidojās, ņemot vēra tos riskus, kas pastāv, attīstoties mūsu ekonomikai. Turklāt arī ekspertu viedokļi šajā jautājuma irļoti dažādi. Šeit ir pamats spekulācijām, bet nav pamata uztraukumiem.
Kam ir jānotiek Latvijas ekonomikā, lai lata devalvācija kļūtu par nepieciešamību?
Nemāku jums atbildēt, jo šis jautājums nav dienas kārtībā. Es aicinātu cilvēkus gudrāk izvērtēt šo lietu un nepaļauties panikai. Ja mēs ticam kaut kādām īsziņām, bet neticam Latvijas Bankas prezidentam, tad varam skriet un mainīt naudu, lai pēc tam būtu neapmierināti, ka mūsu rīcība ir bijusi nepareiza. Mūsu valūta ir pietiekami stabila, bet Latvijas Bankas rezerves - pietiekami lielas.
Drīzāk pamats satraukumam ir par to, vai mēs protam taupīt naudu, vai arī tikai tērējam - mēs gribam dzīvot pēc iespējas labāk uzreiz, nedomājot par uzkrājumu veidošanu. Neveicot uzkrājumus, mēs paši veicinam spiedienu uz pieprasījumu, inflācijas kāpumu - mēs ieejam "spirālē", no kuras vēlāk ir ļoti grūti izkļūt. Tajā pašā laikā banku sektors ir sācis piedāvāt jaunus pakalpojumus tieši līdzekļu uzkrāšanas ziņā, kas, manuprāt, ir ļoti pareizi.
Vai, jūsuprāt, rezdot, cik liels joprojām ir inflācijas kāpums, veikt jūsu pieminēto uzkrāšanu nav pārāk neizdevīgi?
Jā, bet tikai aizraujoties ar tērēšanu, mēs paši veicinam to, ka inflācija aug.
Bet, uzkrājot naudu bankās, tā faktiski tiek zaudēta…
Vienā brīdī tas ir jāpārdomā, jo, ja es paziņoju, ka man ir vairak naudas, noteikti liks tirgotājam sarosīties uz lielākas cenas noteikšanu - tas iz neizbēgami. Savukārt, man pasakot, ka es savu naudu tērēšu vēlāk, spiests padomāt būs arī tirgotājs. Naudas apjoms un pieprasījums ir milzīgs, un arī cenu spiediens ir liels. Jā, varbūt mans aicinājums uzkrāt naudu izklausās mazliet naivi, bet tikai tdā veidā mēs varam sevi nodrošināt pret to, ka šī inflācija nav tik liela. Faktiski jau arī pašai valstij būtu jāveic vēl lielāka uzkrāšana.
Cik efektīvi, jūsuprāt, ir aicināt iedzīvotājus uzkrāt līdzekļus, tajā pašā laikā pašai valstij kāpinot savus izdevumus?
No tiem tēriņiem, kas ir iekļauti šā gada budžeta grozījumos, tikai divi atstāj ietekmi uz iflāciju - skolotāju algas un māmiņu pabalsti, kuru apjomu nācās palielināt, jo vairāk nekā paredzēts bija jauno māmiņu. Ko gan es varu teikt šajā sakarā - valdībai savi solījumi ir jāpilda, jo citādi mums bīūs problēmas ar šo jautājumu sociālo pusi.
Jāizlīdzinās ar Eiropas līmeni ir ne tikai cenām, bet arī algām?
Protams! Atsevišķos sektoros algas ir bijušas ļoti zemas. Tiesa, algu izlīdzināšanās procesam ir jānotiek saprātīgi. Turklāt es vienmēr esmu uzsvēris, ka ir jāaug ne tikai algām, bet arī darba ražīgumam. Uzskatu, ka algu kāpumam ir jābūt 1 % zem ražīguma kāpuma - tieši šādu principu ievēroja Slovēnija pirms eiro ieviešanas.
Jau ilgstoši tiek runāts par iespējamajām izmaiņām valdības sastāvā. Cik reāla ir iespēja, ka atsevišķi ministri varētu tikt nomainīti?
Koleģiālās attiecības valdībā mums ir ļoti labas, un šāds jautājums nav apspriests.