Eirozonas krīze nav nedz beigusies, nedz mazinājusies, gluži otrādi – pēdējā laikā situācija ir pasliktinājusies. Galvenās problēmas joprojām ir neatrisinātas, proti, aiza starp kreditoriem un valstīm debitoriem turpina paplašināties - eirozonas krīze ir iegājusi mazāk svārstīgā, bet daudz bīstamākā fāzē.
Tā pašreizējo situāciju Eiropā savā komentārā izdevumam Financial Times raksturo ASV miljardieris un investors Džordžs Soross.
Viņš vērš uzmanību uz to, ka Eiropas Centrālā banka (ECB) stimulēja kredītu tirgu, veicot ilgtermiņa refinansēšanas pasākumus, un šāds solis veicināja finanšu tirgu atgūšanos, aizsedzot pamatproblēmas pasliktināšanos. Un šāds risinājums, visticamāk, nebūs ilgtspējīgs.
Soross norāda - ja sākoties krīzei, eirozonas sabrukums bija neiedomājams, jo valstu bloka aktīvi un saistības, kas dominē eiro valūtā, bija tā sajaukušies, ka notiktu nekontrolējams eirozonas sabrukums, tad, krīzei progresējot, eirozona pārorientējusies vairāk nacionālās robežās.
Ilgtermiņa refinansēšanas pasākumi, kas ļāva Spānijas un Itālijas bankām iesaistīties ļoti rentablos un zema riska darījumos, kas saistās ar šo pašu valstu obligāciju iegādi, un ECB rīcībā attiecībā uz Grieķijas obligācijām, atturēs citus investorus iegādāties suverēnās parādzīmes, prognozē Soross, skaidrojot, ka, šādai situācijai turpinoties vēl dažus gadus, eirozonas sašķelšanās būtu iespējama bez nekontrolēta sabrukuma. Tiesa, arī šādā situācijā kreditoru valstu centrālās bankas paliktu ar ievērojamiem parāda prasījumiem, kas būtu grūti izpildāmi pret debitoru valstu centrālajām bankām.
Soross norāda, ka Vācijas Centrālā banka ir apzinājusies iespējamās briesmas. Patlaban tā cīnās pret naudas piedāvājuma palielināšanu nenoteiktā apjomā, kā arī strādā pie tā, lai eirozonas sašķelšanās gadījumā tās zaudējumi būtu mazāki. Taču tiklīdz Vācijas Centrālā banka sāks acīmredzami aizsargāties pret iespējamu eirozonas sašķelšanos, visiem citiem nāksies darīt to pašu, turklāt tirgi jau tagad šādas tendences atspoguļo.
Vācijas Centrālā banka arī uzsākusi stingrāku kredītu tirgus pārraudzību vietējā mērogā. Tā būtu pareizā politika, ja Vācija nebūtu eirozonā, jo pašreizējā situācijā bloka valstīm, kas ieslīgušas parādu jūgā, ļoti nepieciešams lielāks pieprasījums no Vācijas, lai izvairītos no lejupslīdes. Bez pieprasījuma no Vācijas puses eirozonas fiskālās disciplīnas apņemšanās nevar piepildīties. Lielos parādos esošās valstis nespēs īstenot prasītos pasākumus, bet, ja tas tiks darīts, tās nespēs pildīt savas apņemšanās. Jebkurā gadījumā parāda attiecības augs un konkurētspējas plaisa ar Vāciju palielināsies, paredz Soross.
Neskatoties uz to, vai eiro izdzīvos vai nē, Eiropu sagaida ilgs ekonomiskās stagnācijas periods, ja ne pat lejupslīde, norāda Soross.
Soross uzskata, ka vienīgais veids, kā izbēgt no problēmām, ir atzīt, ka pašreizējā politika ir neproduktīva, un «mainīt kursu». «Es nevaru piedāvāt gatavu plānu – vien atsevišķas norādes. Pirmkārt, noteikumi, kas reglamentē eirozonu, ir izgāzušies - ir nepieciešams tos radikāli pārskatīt. Aizstāvot kaut ko, kas nedarbojas, lietas kļūs tikai sliktākas. Otrkārt, pašreizējā situācija ir ārkārtīgi anomāla, tāpēc nepieciešami ārkārtēji pasākumi, lai visu saliktu pa plauktiņiem. Visbeidzot, jaunajiem noteikumiem jāpieļauj finanšu tirgiem raksturīgās nestabilitātes,» tā Soross.