Radaru izvietošana tiek asi kritizēta, tie tiek demolēti, iedzīvotāji savas zemes īpašumtiesības izmanto, lai stātos pretī radaru uzstādīšanai, autovadītāji viens otru visādos veidos brīdina par uzstādītajiem radariem. Tādēļ laikraksts Diena mēģinājis rast atbildi uz jautājumu, kāpēc tauta tā nīst fotoradarus.

Autožurnālists Pauls Timrots laikrakstam sacījis, ka nemiera cēloņus saskata tieši radaru ieviešanas procesā: «Valsts attieksme šajā jautājumā ir bijusi sabiedrībai uzspļaujoša, uzstādot radarus dīvainās vietās un līdz galam nepaskaidrojot, kādēļ radaram jābūt tieši tur. Nav brīnums, ka sabiedrība spļauj pretī, piemēram, ja uz man piederošas zemes kāds to radaru gribētu uzstādīt, arī es viņu pasūtītu.»

Arī sociologs Aigars Freimanis norādījis uz necaurskatāmo radaru ieviešanas procesu un komunikācijas kļūmēm, kas radījušas iespaidu, ka policija šajā jautājumā aizstāv privātuzņēmuma, nevis plašākas sabiedrības intereses. Tomēr viņš aicina palūkoties dziļāk, jo pašos pamatos, noslēdzot ar privātfirmu līgumu par radaru ieviešanu, tajā esot iekļauts «ētiski kropls» pieņēmums, kas daudzos radījis dziļa aizvainojuma sajūtu. «Absurdi ir ielikt līgumā ideju, ka firma dzīvo no tā, ka ir pārkāpēji. Tas nozīmē, ka firma nemaz nevar būt ieinteresēta tajā, lai autovadītāji būtu godīgāki, jo tādā gadījumā firma būtu pagalam, un policija, kam būtu jābūt godīguma balstam, noslēdzot šo līgumu, ir pateikusi, ka firmu atbalsta,» viņš skaidrojis.

Iekšlietu ministrija plāno uz ceļiem izvietot vēl simts jaunus fotoradarus. Fotoradarus uzstādīs Iekšlietu ministrijas izraudzīts privāts partneris, taču, pēc kādiem kritēijiem to izvēlēsies, Iekšlietu ministrija slēpj.

LTV raidījums De Facto centies noskaidrot, kāpēc ir šāda slepenība.

«Pie mums tikai retais autovadītājs ievēro atļauto ātruma ierobežojumu, tāpēc iespējas uz Latvijas ceļiem uzstādīt simts fotoradarus kādam uzņēmējam sola fantastiskas biznesa iespējas, jo ienākumi šeit varētu būt mērāmi miljonos latu. Nenoliedzami, ka ļoti gards kumoss. Tikai dīvaini, ka valdība ļoti lielā slepenībā lemj, kurš pie šī gardā kumosa tiks,» secinājis De Facto.

Ministru kabinets ziņojumu par plānoto fotoradaru iepirkumu uzklausīja septembra beigās valdības sēdes slēgtajā daļā. Pie radariem plāno tikt, izmantojot privāto, publisko partnerību. Un aptuveni tas varētu notikt šādi: valsts izaugās kādu uzņēmēju, kurš uz Latvijas ceļiem uzstāda simts fotoradarus, radaru izmaksas sedz partneris, ne valsts. Uzņēmēja izdevīgums rodas soda naudās, proti, tajās valsts un uzņēmējs dalās. Taču pagaidām nekas konkrētāks nav zināms, jo par radaru iegādi atbildīgās amatpersonas Iekšlietu ministrijā un arī Valsts policijā interviju De Facto vairākkārt atteikušas.

Šodien darba grupai, kurai bija jāizstrādā principi turpmākai fotoradaru ieviešanai, tie jāiesniedz valdībā. Šķiet, šoreiz teikt, ka valsts no savām kļūdām nemācās, būtu nevietā - kā saprotams no darba grupā iesaistīto amatpersonu teiktā, ar šiem principiem tiks novērstas teju visas nepilnības, kuru dēļ iepriekšējo radaru ieviešanas mēģinājumu firmas Vitronic izpildījumā nemitīgi vajāja aizdomas un neapmierinātība, raksta laikraksts Diena.

Kad valsts nākamreiz ķersies pie radaru ieviešanas, tai tiks noņemts slepenības plīvurs, pirmos ieviesīs tieši stacionāros, nevis pārvietojamos radarus, un nekādi procenti no iekasētajām soda naudām privātiem komersantiem vairs nepienāksies, skaidro laikraksts.

Speciāli izveidotā Satiksmes un Iekšlietu ministrijas darba grupa ar sava darba rezultātu iesniegšanu vadībā gan varētu aizkavēties par dažām dienām, bet vēlākais nākamās nedēļas sākumā tiem jākļūst publiski pieejamiem. Kā Dienai atzinusi darba grupas vadītāja Iekšlietu ministrijas valsts sekretāre Ilze Pētersone-Godmane, galvenie principi ir skaidri jau tagad.

Ņemot vērā iepirkuma specifiku, fotoradaru iegādei izvēlēts slēgtā konkursa mehānisms. Savukārt pašu radaru uzstādīšanu finansēs konkursā uzvarējušais komersants, kurš atlīdzību par to saņems no iekasētajām soda naudām.

Šodien Valsts sekretāru sanāksmē izskatīšanai iesniegti grozījumi likumā, kas noteiks fotoradaru iegādes principu. Jau vēstīts, ka Iekšlietu ministrija iecerējusi projektu finansēt no iekasētajām soda naudām. « No valsts viedokļa, tas ir efektīvs problēmas risinājumu, jo tai nav jāiegulda liela apjoma investīcijas tehniskajā aprīkojumā un tā atjaunošanā, netiek tērēti valsts stingri ierobežotie resursi tehniskā aprīkojuma uzturēšanā un darbības nodrošināšanā. Tāpat ar komersantu noslēgtā līguma darbības laikā valsts neuzņemas finanšu risku gadījumā, ja faktiskie ieņēmumi no naudas sodiem ir mazāki par plānotajiem,» skaidro ministrijā.

Cīņa pret fotoradariem Latvijā nav beigusies un turpinās, palielinot apgriezienus. Nevis pret personām, kas izstrādāja un parakstīja tādus radaru ieviešanas un apkalpošanas noteikumus, ka to uzstādīšanas beigu datumu joprojām grūti nojaust, bet gan pret pašām iekārtām.

Par apgriezienu pieņemšanos spēkā šajā jomā liecina kaut vai fakts, ka Satversmes tiesa ir apņēmusies vai likuma normas, kas paredz, ka par braukšanas ātruma pārsniegšanu sodīts tiek automašīnas īpašnieks, nevis faktiskais pārkāpējs, atbilst pamatlikumam. Protams, tikai pašas Satversmes tiesas ziņā ir tās pieņemtie lēmumi, un, lai ko tā arī nolemtu, to nāksies respektēt. Tomēr jāņem vērā, ka situācija šajā jomā var izveidoties visnotaļ interesanta.

Pieņemsim, ka tiek noteikts - radaram fiksējot, ka automašīna X kustas ar ātrumu, kas pārsniedz attiecīgajā vietā atļauto, policijas darbiniekiem jānoskaidro, vai braucamajam pie stūres tiešām ir bijis tās oficiālais īpašnieks, un gadījumā, ja nu tomēr nav, jāatrod cilvēks, kurš konkrētajā brīdī bijis pie stūres, un jāpierāda viņa vaina. Nenoliedzami nākas piekrist tiesībsargam Jurim Jansonam, kurš ir attiecīgās sūdzības autors, ka iespējams tas ir. Lai noskaidrotu, vai veiktā pārkāpuma brīdī pie auto stūres ir bijis pats tā īpašnieks, katrā konkrētajā gadījumā policijas darbiniekam ir jāgūst viņa piekrišana, ja tādas nav - jādodas pie potenciālā vainīgā, uz ko norāda īpašnieks, un jāzīlē, ko darīt tālāk, ja norādītā persona neatzīstas, ka vispār kādreiz būtu vadījusi attiecīgo automašīnu.

Karšu izdevniecība Jāņa sēta ir laidusi klajā jaunu iPhone lietotnes BalticMaps 1,1 versiju, kurā norādītas policijas radaru atrašanās vietas Latvijā, Lietuvā un Igaunijā, Db informē karšu izdevniecības Jāņa sēta projektu vadītājs Visvaldis Gercāns.

Policijas radaru atrašanās vietas Latvijas kartē norādītas atbilstoši Valsts policijas sniegtajai informācijai par 82 iespējamajām 15 pārvietojamo radaru izvietošanas vietām. Kartē norādīta 21 stacionārā radara atrašanās vieta Igaunijā un 138 stacionāro radaru izvietojums Lietuvā.

Karšu izdevniecība Jāņa sēta gatavo un 2012. gada sākumā plāno izlaist lietojumprogrammas BalticMaps versiju telefoniem un iekārtām, kas darbojas uz Android operētājsistēmas bāzes. Tālāk nākotnē tiks turpināts darbs pie programmatūras funkcionalitātes attīstības, paplašināta kartes informācija un ieviestas jaunas iespējas satiksmes informācijas izmantošanā. Bezmaksas versijā BalticMaps lietotājiem būs iespēja brīdināt citus lietotājus par satiksmes sarežģījumiem.

«Pašlaik Rīgā un tuvākajos pagastos ik dienu dežūrē 34 pārvietojamie radari. Policijas mājaslapā atrodamā «radaru izvietojuma karte» atspoguļo tikai iespējamību, nevis reālo situāciju,» raksta izdevums Ir.

Uz lūgumu iepazīstināt, kur tieši atrodas katrs radars, tas saņēmis kategorisku atteikumu. «Tā ir policijas iekšējā informācija. Neviens nevar iejaukties policijas darbā,» sacījis Valsts policijas prevencijas pārvaldes priekšnieks Edmunds Zivtiņš.

Kad izdevums iebildis, ka tādējādi nevar objektīvi salīdzināt, vai radari izvietoti pilsētas bīstamākajās vietās, vai arī tur, kur vieglāk iekasēt sodu, Zivtiņš ieteicis «uzticēties».

Balstoties uz analītiskā dienesta vērtējumu, Zivtiņš izvēlas, kur stāvēs radari, un Vitronic Baltica tos tur arī novietojot. Radaru izvietojums varot mainīties reizi nedēļā, bet dažos gadījumos - vēl retāk.

Pasaulē ir zināmas dažādas atkarības, kuras vairāk vai mazāk sekmīgi ar medicīniskām metodēm tiek mēģināts ārstēt - no alkohola, no tabakas, no narkotiskajām vielām utt. Latvijas iekšlietu sistēmas gadījumā faktiski ir izdevies atklāt jaunu atkarības formu - no līdzšinējā fotoradaru uzstādītāja un apsaimniekotāja neatkarīgi no tā nosaukuma - Vitronic vai pašreizējā versijā V-Traffic.

Domājams, jebkuram ir skaidrs, ka šī kompānija daudzu mēnešu laikā ir pierādījusi savu nespēju strādāt ar fotoradariem.

Vispirms stacionāro radaru vietā tika atvesti pārvietojamie, tad tos nekādi nesanāca savlaicīgi uzstādīt un liela daļa tā arī nav ieraudzījusi dienas gaismu, un visbeidzot izrādījās, ka daļa no šīm tehnoloģisko ierīču būvēm nav nodotas ekspluatācijā, kas automātiski nozīmējot, ka sodu piemērošana par to fiksētajiem ātruma pārkāpumiem nav leģitīma. Citiem vārdiem sakot, laba ideja, kuras sekmīga realizācija ļautu ierobežot karstgalvju ālēšanos uz ceļiem, ir izbojāta tik lielā mērā, cik vien iespējams. To visu ņemot vērā, tikai loģisks ir lēmums pārtraukt līgumu ar Vitronic/ V-Traffic un noteikt, ka turpmāk visos etapos ar radariem būs jāstrādā valsts institūcijām.

Radaru darbības nepārtrauktība būtu labākais variants, bet kā tas tiks risināts – šobrīd vēl ir grūti pateikt. Būtu labs variants, ja radaru apsaimniekošanu uzņemtos Satiksmes ministrija, sarunā ar laikrakstu Dienas Bizness sacīja Valsts policijas priekšnieks Ints Ķuzis.

Uz jautājumu, vai radaru darbības nodrošināšanu varētu nodarboties pati Valsts policija, viņš norādīja, ka policijas uzdevums ir nodrošināt sabiedrisko kārtību un apkarot noziedzību.

«Mūsu kompetencē ietilpst radaru dislokācijas noteikšana, protokolu izsūtīšana, pārsūdzēto sodu izskatīšana un tamlīdzīgas lietas, bet mēs neesam saimnieciskā darba veicēji,» sacīja I. Ķuzis.

Valsts policijas priekšnieks uzsvēra, ka, ja radarus apsaimniekotu Satiksmes ministrija, nepastāvētu problēmas ar to, ka radaru apsaimniekotājs nepakļaujas policijas vadības prasībām.

I. Ķuzis norādīja, ka līdzšinējā sadarbība starp valsti un privāto sektoru fotoradaru uzstādīšanas un apsaimniekošanas jomā neesot attaisnojusies un turpmāk ar to būtu jānodarbojas valsts struktūrai.

Jēdziens «fotoradars» Latvijā drīz vien būs kļuvis par lamuvārdu. Ne tikai tāpēc, ka daudzi ar saviem spēkratiem tagad vairs bez maksas nevar pārvietoties tik lielā ātrumā, kā varbūt gribētos, par ko vispār uztraukuma nekāda, bet arī tādēļ, ka mūsu iekšlietu sistēmas darboņi ar fotoradaru uzstādītājiem acīm redzami ir noslēguši tādu līgumu, ka visu vajadzīgo stacionāro radaru nav joprojām, bet ar to uzstādītājuzņēmumu Vitronic Baltica notiek auklēšanās kā mammai ar jaundzimušu bērnu - pasarg die's, ka tikai kaut kas nenotiek.

Jāatgādina, ka stacionāro radaru uzstādīšanai Latvijā vajadzēja sākties jau pagājušā gada oktobrī, bet to vietā parādījās tikai kaudze ar pārvietojamajiem fotoradariem. Tātad līgums jau netika izpildīts.

Būdami ļoti pretimnākoši cilvēki pēc savas dabas, mūsu iekšlietu sistēmas darbinieki deva iespēju laboties, 110 stacionāros radarus uzstādot līdz šā gada 20. maijam. Jau pagājušajā nedēļā bija skaidrs, ka visus 110 radarus noteiktajā laikā Vitronic Baltica neuzstādīs gan. Un tad Valsts policijas šefs Ints Ķuzis pat pamanījās apgalvot, ka minētajam uzņēmumam esot objektīvi attaisnojumi, kāpēc darbs nav izpildīts laikā, - piemēram, Latvijas krājbankas krahs… Un tas nekas, ka pirmajiem stacionārajiem fotoradariem vajadzēja sākt strādāt jau pērnā gada oktobrī, bet Krājbankas krahs bija novembrī. Informācijai tiem, kas nav pamanījuši, - oktobris ir pirms novembra. Turklāt pat gadījumā, ja tiešām izrādītos, ka radaru uzstādīšana nav bijusi iespējama tāpēc, ka Vitronic Baltica naudiņa palikusi Krājbankā, tam nevajadzētu būt par pamatīgu traucēkli, lai vismaz vienotos ar zemes īpašniekiem par tiesībām uzstādīt šos radarus, kā arī nokārtot ar būvniecības darbu uzsākšanu saistītās formalitātes, jo tas nekādus lielos līdzekļus neprasa. Taču, kā jau ir plaši izskanējis, tas nav izdarīts, proti, vienā otrā pašvaldībā tā arī nav skaidrības par to, kur tad šos radarus iebetonēt.

Igaunijas Policijas un robežsardzes pārvaldes vadītājs Raivo Kūts (Raivo Küüt) saistībā ar pagājušajā nedēļā uzplaiksnījušo radaru skandālu paziņojis par savu atkāpšanos no amata. Pirms neilga laika atklājies, ka Igaunijas policisti apzināti un nelegāli izrakstījuši ātrumpārkāpuma kvītis saskaņā ar nepareiziem radaru rādījumiem, vēsta Igaunijas mediji.

Skandāla dēļ policija izpelnījusies sabiedrības nopēlumu un kritiku, atzina R. Kūts, paziņojot, ka pametīs savu amatu, lai mazinātu saspīlējumu. Iekšlietu ministrs Kens Marti Vahers (Ken-Marti Vaher) neatbalsta, ka R. Kūts pamestu amatu, jo neticot, ka viņš esot zinājis par šiem pārkāpumiem un centās tos slēpt, ziņo ERR.

Radaru skandāls Igaunijā sākās pagājušajā nedēļā, kad televīzijas ETV pārraide pauda – 2011. gada sešos mēnešos policija piešķīrusi 178 sodus par ātruma pārkāpšanu, pamatojoties uz nepareizi noregulētiem radariem. Pārraide apgalvo, ka, pateicoties iekšējam auditam, policijas vadība ir bijusi informēta par pārkāpumiem un nelegāli uzliktajiem sodiem vismaz astoņu mēnešu garumā, bet neko nedarīja, lai problēmu novērstu un cerēja, ka pārkāpumi nenonāks atklātībā. Savukārt bijušais Policijas satiksmes departamenta vadītājs Alvars Otokars (Alvar Ottokar) teicis policistiem turpināt izmantot bojāto radaru.

Ceturtdien, 12.februārī, Latvijā darba režīmā sāks darboties pirmie stacionārie fotoradari, informē CSDD.

Tas nozīmē, ka informācija par fiksētajiem pārkāpumiem tiks sūtīta Valsts policijai lēmuma pieņemšanai un autovadītāji saņems paziņojumu par fiksēto pārkāpumu. Kā pirmie savu darbību uzsāks radars uz ceļa Rīga – Jelgava pie pagrieziena uz Brankām un uz jaunā Rīga – Koknese ceļa pie satiksmes mezgla ar ceļu Inciems – Sigulda – Ķegums (radaru karte: http://ej.uz/ctsu). Līdz šim radari darbojās testa režīmā un paziņojumi autovadītājiem netika sūtīti.

Jau tagad varam uzskatīt, ka stacionāro radaru izvietošana ir sevi attaisnojusi, uzsver CSDD. Radaru uzstādīšanas vietās šobrīd ir samazinājies plūsmas ātrums un tiek fiksēts neliels skaits ātruma pārkāpēju. Pirms katras stacionārā fotoradara atrašanās vietas ir izvietotas braukšanas ātrumu ierobežojošas ceļa zīmes ar papildzīmi par fotoradara darbību.

Igaunijā un Lietuvā jau domā par cita veida ātruma pārkāpumu fiksēšanu; Latvijā kontrolēšana varētu sākties janvāra beigās, piektdien raksta laikraksts Dienas Bizness.

Kamēr Latvijā divus gadus pēc neveiksmīgās Vitronic (vēlāk V-Traffic) fotoradaru ieviešanas vēl tikai tiek testēts pirmais stacionārais fotoradars, kaimiņvalstīs jau izskata iespēju, kā sodīt pārkāpējus nevis par ātruma pārkāpšanu konkrētā momentā, bet gan garākā ceļa posmā.

«Šobrīd Gatso tipa radaru uzstādīšana (autoceļa Rīga–Ventspils 22,5. kilometrā pie Varkaļu kanāla) notiek saskaņā ar līgumu, kas noslēgts ar CSDD. Pirmais radars ir uzstādīts pagājušajā gadā un šobrīd darbojas testa režīmā. Vēl seši radari tiks uzstādīti 21. janvārī,» DB norāda fotoradaru uzstādītājas SIA Reck valdes priekšsēdētājs Viesturs Kaģis. Pēc viņa teiktā, visi uzstādītie radari būs verificēti atbilstoši Latvijas likumdošanai. Savukārt pārējie radari tiks uzstādīti tiklīdz Reck saņems radaru uzstādīšanai atbilstoši sagatavotas vietas, kā tas paredzēts līgumā. Par radaru uzstādīšanas vietu nodrošināšanu un sagatavošanu atbilstoši tehniskajām prasībām Reck neatbild. Pirmais fotoradars varētu sākt fiksēt pārkāpumus jau janvāra beigās, pieļauj CSDD pārstāve Agnese Korbe.

Uzņēmumiem, kuri nav spējuši izpildīt Noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un terorisma un proliferācijas finansēšanas novēršanas likuma (NILLTPFN) prasības, aizvien biežāk tiek piemēroti sodi, informē "Lursoft" pārstāve Indra Urtāne.

Pēc Valsts ieņēmumu dienesta sniegtās informācijas, 2019.gada laikā vien VID Nelegāli iegūtu līdzekļu legalizācijas novēršanas pārvalde veikusi 1013 pārbaudes, un 229 gadījumos pieņemts lēmums par sodu piemērošanu.

Kā rāda apkopotā informācija, no teju 300 uzņēmumiem, kas līdz šim saņēmuši sodus, gandrīz visiem ir piemēroti naudas sodi. To diapazons ir ievērojams - sākot no 50 eiro gadījumā, ja nav veikta klienta darījuma uzraudzība un nav pildīts pienākums ziņot Finanšu izlūkošanas dienestam par aizdomīgu darījumu, beidzot ar 10 tūkst. eiro gadījumos, kad nav veikta padziļināta klientu izpēte, noskaidroti patiesie labuma guvēji un politiski nozīmīgās personas, kā arī uzņēmums nav izpildījis prasību uzrādīt visus pieprasītos dokumentus.Kopējais sodu apmērs, kas piemērots, uzņēmumiem, pārsniedz jau 400 tūkst.eiro.

Desmitā daļa (9%) Latvijas ekonomiski aktīvo iedzīvotāju vecumā no 18 līdz 55 gadiem uzskata, ka a/s Vitronic Baltica, kurai saskaņā ar noslēgto līgumu ir jāuzstāda visi stacionārie radari līdz šā gada 20. maijam, to izdarīs līgumā paredzētajā laikā turklāt tikai 1% uzskata, ka uzņēmums «noteikti» paspēs fotoradarus uzstādīt laikus, bet 8% - ka «drīzāk» paspēs uzstādīt laikus.

To atklāj pētījumu aģentūras TNS sadarbībā ar telekompānijas LNT raidījumu 900 sekundes, maijā veiktais pētījums.

Savukārt absolūtais vairākums (79%) Latvijas ekonomiski aktīvo iedzīvotāju vecumā no 18 līdz 55 gadiem uzskata, ka a/s Vitronic Baltica neuzstādīs visus stacionāros radarus līdz 20. maijam. 46% uzskata, ka uzņēmums ātruma mērīšanas ierīces noteikti neuzstādīs laikus, bet 33% - drīzāk neuzstādīs fotoradarus līdz 20. maijam.

12% aptaujāto nav konkrēta viedokļa šajā jautājumā.

Puse (52%) aptaujāto Latvijas iedzīvotāju uzskata, ka, ja stacionāro radaru uzstādīšana netiks veikta līgumā noteiktajā laikā, par to būtu jāparedz lieli sodi.

Jau vairākas dienas publiskajā telpā nerimst diskusija par fotoradaru izvietošanas principiem. Jāatzīst, ka arī mēs ar paziņām ik pa brīdim spriedelējam, kur tie radari atrodas, kas ir tie stacionārie un kas pārvietojamie, kur tā īstā un solītā radaru karte un kad galu galā tos radarus beidzot uzstādīs? Respektīvi, daudz jautājumu, tikpat daudz atbilžu, skaidrības nekādas, bet nav jau arī būtiski, tas tik tā - papļāpāšanas pēc.

Bet ja tēmā tomēr iedziļinās, tad šādi tādi vērā ņemami secinājumi veidojas. Pirmkārt, pasākums ir tā kā nedaudz ieildzis. Konkursa uzvarētājs tika noskaidrots teju pirms gada – 2011. gada martā. Kā noprotams no amatpersonu paziņojumiem, tad pašlaik autovadītājiem ir «pieejami» tikai pārvietojamie radari. Tātad tie, kurus var atpazīt pēc blakus stāvošiem bulku vāģiem. Stacionārie vēl tikai būšot, uzstādītāja firma nekur nesteidzas, ignorē līguma nosacījumus, jo sods par to neesot būtisks. Policija sūdzas, ka kļuvusi par situācijas ķīlnieci, jo konkursu rīkoja Iekšlietu ministrija, pati atbildīgā ministre tagad strādā kādā privātā izdevniecībā, visi gali ūdenī.

Fotoradaru licenču piegādātājs, radaru ražotāja "Sensys Gatso Group" pārstāvis Latvijā SIA "Burde B.V." pārmet Ceļu satiksmes drošība direkcijai (CSDD) jauna līguma nenoslēgšanu par ātruma kontroles licenču piegādi, kā rezultātā kopš 2023.gada 30.jūlija izrakstītie sodi esot nelikumīgi un atceļami, savukārt CSDD ir pārliecināta, ka ātruma kontrole ar stacionārajiem fotoradariem norit tiesiski, jo visas iekārtas ir verificētas, līdz ar to sodu anulēšanai nav nekāda tiesiska pamata.

"Burde B.V." pārstāvji klāstīja, ka CSDD iepriekšējos gados vairākkārtīgi iegādājās licences. Beidzoties to kārtējam termiņam, CSDD tikusi informēta, ka ātruma kontroles licence lietotājam dod tiesības izmantot fotoradarus ātruma fiksēšanai, ja tiek samaksāta ikgadēja licences maksa.

"Burde B.V." uzskata, ka, turpinot fotoradaru darbu bez licences pagarinājuma iegādes, esot "notikusi "Gatso RT4" radaru sistēmas programmatūras uzlaušana, visi 100 stacionārie radari no 2023.gada 30.jūlija strādā bez licences un to darbība ir neleģitīma".

Uzņēmums pret CSDD vērsies arī ar iesniegumu prokuratūrā.

Savukārt CSDD pauda pozīciju, ka fotoradari un to programmatūra ir CSDD īpašums, kas iegādāts publiskā iepirkuma rezultātā, līdz ar to nevar būt runa par programmatūras uzlaušanu.

Patlaban par smagiem finanšu noziegumiem piemērotie sodi ir neadekvāti un kļūst arvien maigāki, šodien žurnālistiem sacīja Valsts ieņēmumu dienesta (VID) ģenerāldirektore Ināra Pētersone.

«Likumos paredzētie sodi ir adekvāti nodarījuma smagumam, bet piemērotie sodi - nē,» sacīja Pētersone.

Valsts ieņēmumu dienesta (VID) Finanšu policija no 2010.gada līdz 2013.gadam nosūtījusi kriminālvajāšanai 271 kriminālprocesu, šodien žurnālistiem sacīja VID Finanšu policijas pārvaldes direktors Kaspars Podiņš.

No šiem procesiem 189 ir nosūtīti tiesai, 61 kriminālprocess ir pabeigts prokuratūrā, bet 21 apvienots citā kriminālprocesā.

Lēmumos, ar kuriem kriminālprocesi nosūtīti kriminālvajāšanas sākšanai, VID prasījumu kopējā summa ir 31,438 miljoni eiro.

Spēkā stājušos tiesu spriedumos norādītās piedzenamās summas valsts labā ir 9,163 miljonu eiro apmērā.

Nākamā gada otro pusi satiksmes drošības pārraugi autovadītājiem sola īpaši bargu — uz ceļiem parādīsies 100 fotoradaru, bet tos, kuri brauks dzērumā, iespējams, sodīs pat ar 5 000 latu lieliem sodiem. Tajā pašā laikā Iekšlietu ministrija (IeM), plānojot savu nākamā gada budžetu, cer aizlāpīt caurumus ar lielākiem ieņēmumiem no ceļu policistu sodiem, raksta Diena.

Satiksmes drošības uzraugi gan kategoriski noraida, ka minētie pasākumi saistīti ar IeM budžeta caurumu lāpīšanu.

Ideju par 10 reizes bargāku sodu dzērājšoferiem pirms nedēļas Ceļu satiksmes drošības padomes sēdē izteica satiksmes ministrs Ainārs Šlesers. Pašlaik bargākais sods par sēšanos pie stūres alkohola reibumā nepārsniedz 500 latu. "Apmēram 5% smago ceļu satiksmes negadījumu notiek dzērājšoferu dēļ. Domāju, ka sodus vajag vēl agresīvākus. Pietiek auklēties! Esam jau vairāk nekā desmit gadu mēģinājuši viņus audzināt. Vairs nevar pieļaut, ka apkārt braukā potenciālie slepkavas," sacījis ceļu policijas priekšnieks Edmunds Zivtiņš.

Latvijā, Baltijā, Eiropā un visā pasaulē bankas kontrolē aizvien stingrāk, un sodus tās izpelnās regulāri, neraugoties uz to, ka aizvien vairāk investē īpašu speciālistu apmācībā un atalgojumā. Kas soda, kā veidojas summas un kādēļ sodītāji ir dažādu valstu uzrauginstitūcijas, Dienas Bizness apkopoja dažādos medijos iepriekš publicēto, kā arī izvaicāja Latvijas Bankas ekspertus.

Vispirms, lai izprastu banku sodus, jo sevišķi, ja runa ir par naudas atmazgāšanas aizdomām, man ir pavisam vienkāršs piemērs no paša sadzīves, kas parāda problēmas būtību pēc līdzības. Visi zina par busiņiem, kas vadāja paciņas uz Lielbritāniju un atpakaļ, ņemot no klienta nelielu atlīdzību. Reiz Doveras ostā gadījās redzēt, kā šādu busiņu aiztur, un sapratu, ka tas nonāks zem preses, proti, par sodu, ka pārvadāta kontrabanda, busiņu iznīcinās. Bija iespēja painteresēties, par ko tik barga attieksme. Esot atrasts Krievijas marķējuma cigarešu bloks. Viens! Parunāju arī ar busiņa šoferi. “Nu nevaru es pārbaudīt katru paciņu! Saku, lai neliek, bet redzi, kāds ielika. Pat nezinu, kurš, jo konfiscēts ir viss!” tā šoferis.

Nosēdēju Ceļu satiksmes drošības padomes sēdē, klausoties daudzu gudru vīru runās un novērojumos. Braucot ar mašīnām, 2018. gadā Latvijā nositušies par 12 cilvēkiem vairāk nekā pirms gada. Smagi cietuši arī vairāk.

Pieaugums ir brīdī, kad uz Latvijas autoceļiem uzstādīti visi 100 ieplānotie fotoradari, kad policijai ir netrafatrētas automašīnas, kad pielikti sodi un sola tos pielikt vēl. Kamera pie katra krustojuma, sods uz katra stūra!

Man nepatīk šī tendence, kad, piegriežot skrūves, panāk pretēju rezultātu. Tas atgādina impēriju sabrukumu, kad tirāni pātago padotos, sit, kar un dedzina zemniekus, bet nekas vairs nelīdz. Tauta kļūst traka no sodiem. Kādu laiciņu padzīvoju Lielbritānijā. Briti mazliet pārkāpj visus noteikumus, bet tik traki kā latvieši nesitas. Viņi nebrauc virsū cits citam milzīgā ātrumā, un policija viņus aptur vien tad, ja nav izieta tehniskā apskate vai arī nav nomaksāts ceļu nodoklis. Dzenas no Londonas uz Bristoli briti tāpat kā latvieši no Rīgas uz Liepāju. Vienīgi ceļš viņiem ir ar divām joslām katrā virzienā un ar sadalošo joslu. Īsāk sakot, viņi visi ir normāli – visi ir briti. Starp citu, sodi britiem tiešām ir astronomiski, bet policisti apzinās, ka vienā paņēmienā var iznīcināt cilvēka dzīvi.

Konkurences uzraudzībā nepieciešama ciešāka sadarbība ar tirgus dalībniekiem, kā arī skaidrāki un progresīvāki administratīvie regulējumi sodu politikā

Šādus secinājumus izdara zvērinātu advokātu biroja PricewaterhouseCoopers Legal vadošais jurists Māris Butāns pēc biroja veiktā pētījuma PwC Competition watch 2019 par konkurences uzraudzību Latvijā no 2002. gada līdz 2008. gadam. Pats pētījums ir vairāk skaitļu un procentvērtību uzskaitījums, tādēļ Dienas Bizness aicināja M. Butānu skaidrot pētījumu kopsakarībās ar patlaban notiekošo un nākotnes perspektīvām.

Fragments no intervijas

Kāpēc nolēmāt, ka šāds pētījums ir vajadzīgs?

Man personīgi ir tuvas konkurences tiesības. Esmu vienmēr centies ne tikai pats gūt skaidrību, bet arī, lai skaidrību par tām varētu gūt plašāka sabiedrība. Viens no apsvērumiem ir veicināt izpratni un kliedēt dažādus mītus par konkurences uzraudzību Latvijā. Bieži vien cilvēkiem, runājot par tēmu, pietrūkst tieši skaitļu, lai konkrēti argumentētu un pieņemtu uz informāciju balstītus lēmumus. Ceru, ka veiktais pētījums sasniegs mērķus.

Gandrīz jebkurš Latvijas iedzīvotājs ir saņēmis nevēlamu reklāmas piedāvājumu e-pastā, bukleta veidā vai pa telefonu. Ko uzņēmējs darīt drīkst, bet no kā labāk atturēties, stāsta Patērētāju tiesību aizsardzības centra (PTAC) vadītāja Baiba Vītoliņa un Datu Valsts inspekcijas (DVI) direktore Signe Plūmiņa.

B.V. Tas ir aktuāli, bet nevaru teikt, ka PTAC ir saņēmis ļoti daudz šādu patērētāju sūdzību.

S.P. Tas tā notiek, bet nav tā, ka tieši 2009. un 2010. gads saistībā ar ekonomisko situāciju būtu īpašs. Tas bija aktuāli arī piecus gadus atpakaļ.

Par ko visbiežāk klienti sūdzas? Par zvaniem, īsziņām, e-pastiem vai bukletiem?

S.P. Vismaz puse sūdzību DVI ir par e-pastiem, tam seko īsziņas, bet par zvaniem sūdzas retāk. Šajā aspektā vairāk skatāmies nevis no komercprakses viedokļa, bet vairāk – no kurienes uzzināts telefona numurs. Tāpat arī nevēlama komerciāla paziņojuma (spama) saņemšanas gadījumā pētām, kā sūtītājs ir ieguvis kontaktinformāciju.

Trīs bērnudārzi, skola, veco ļaužu pansionāts un slimnīca – tās ir iestādes, kas atrodas aptuveni 600 metru garajā Hipokrāta ielas ceļa posmā, kurā noteikts 30 km/h ātruma ierobežojums. Taču, neskatoties uz šiem apstākļiem, vadītāji šeit traukušies pat ar ātrumu 92 km/h, informē policija.

Jau vairāk nekā mēnesi ar mainīgu intensitāti un darba laiku Hipokrāta ielā, strādā viens no Valsts policijas četriem pārvietojamiem radariem. Policija informē, ka vidēji vienā dienā Hipokrāta ielā pie nama numur seši esošais fotoradars fiksē 300 līdz 350 pārkāpumus un šis skaits, laikam ejot, nav sarucis.

Absolūtais ātruma rekords šajā vietā fiksēts 11. janvārī, kad kāds vadītājs traucies ar ātrumu 92 km/h. Pāris dienas vēlāk fiksēts ātrums 75 km/h.

Policija joprojām turpina darbu pastiprinātā režīmā – ātruma pārkāpēji tiek kontrolēti gan ar ceļu policijas ekipāžu, gan rokas radaru, gan līdzšinējo četru policijas pārvietojamo radaru palīdzību, kas turpina fiksēt ātruma pārkāpumus visā valsts teritorijā – gan Rīgas reģionā, gan ārpus tā. VP atgādina, ka atļautais braukšanas ātrums nav mainījies.