Jau vairākas dienas publiskajā telpā nerimst diskusija par fotoradaru izvietošanas principiem. Jāatzīst, ka arī mēs ar paziņām ik pa brīdim spriedelējam, kur tie radari atrodas, kas ir tie stacionārie un kas pārvietojamie, kur tā īstā un solītā radaru karte un kad galu galā tos radarus beidzot uzstādīs? Respektīvi, daudz jautājumu, tikpat daudz atbilžu, skaidrības nekādas, bet nav jau arī būtiski, tas tik tā - papļāpāšanas pēc.
Bet ja tēmā tomēr iedziļinās, tad šādi tādi vērā ņemami secinājumi veidojas. Pirmkārt, pasākums ir tā kā nedaudz ieildzis. Konkursa uzvarētājs tika noskaidrots teju pirms gada – 2011. gada martā. Kā noprotams no amatpersonu paziņojumiem, tad pašlaik autovadītājiem ir «pieejami» tikai pārvietojamie radari. Tātad tie, kurus var atpazīt pēc blakus stāvošiem bulku vāģiem. Stacionārie vēl tikai būšot, uzstādītāja firma nekur nesteidzas, ignorē līguma nosacījumus, jo sods par to neesot būtisks. Policija sūdzas, ka kļuvusi par situācijas ķīlnieci, jo konkursu rīkoja Iekšlietu ministrija, pati atbildīgā ministre tagad strādā kādā privātā izdevniecībā, visi gali ūdenī.
Otrkārt, fenomens pats par sevi ir dzīvs cilvēks (+ automašīna), kas pieskata robotu. Kur tad ietaupījums? Darbinieka atalgojums ir vislielākais izmaksu postenis jebkuras organizācijas izdevumos. Tikpat labi tad varēja pieņemt darbā vēl jaunus ceļu policistus un štancēt protokolus uz vietas. Alternatīva un nemaz ne peļama ideja nesen izskanēja sociālajos tīklos – radaru uzraugi varētu pārdot reklāmas laukumus uz saviem bulku vāģiem. Būtu vēl papildus naudiņa.
Treškārt, grūti piekrist no amatpersonu mutēm izskanējušajai tēzei «nepārsniedziet atļauto ātrumu un jums būs vienalga kur un kā tie radari izvietoti». Cilvēkiem ir dabiska interese par lietām, kas ir jaunievedums valsts mērogā – vai tie ir radari, vai jauni pasažieru vilcieni, vai ID kartes. Par šīm tēmām masu saziņas līdzekļi runā vai ikdienas un, gribot negribot, to redz, dzird un lasa ne tikai autovadītāji, bet arī kājāmgājēji. Radaru izvietošana nav tikai nervozu un kriminālu autovadītāju – likumpārkāpēju problēma, bet gan raksturo valsts pieeju un attieksmi pret saviem iedzīvotājiem. Ja reiz mērķis ir pārkāpumu samazināšana tā saucamajos melnajos punktos, tad arī sirmai vecmāmiņai būs grūti tam noticēt, ja „Panorāma” ziņos, ka radars atrodas taisnā un labi pārskatāmā ceļa posmā kur avārijas nekad nav bijušas.
Fotoradaru (kā arī pašas policijas) galvenais uzdevums ir profilakse un prevencija, nevis tikai sodīšana un naudas iekasēšana. Valsts iedzīvotājiem ir jārada sajūta par soda neizbēgamību, ka ļaunprātīgais (agresīvais, regulārais) pārkāpējs tiks pamanīts, identificēts un nepaliks nesodīts. Un tas nav viens un tas pats, kas uzlikt sodu ikvienam, kurš pārkāpis noteikumus vienu reizi nejaušības vai neuzmanības dēļ. Policija un tās rīcībā esošās tehnoloģijas ir jāizmanto cilvēku drošības sajūtas vairošanai. Tai jābūt cilvēku palīgam un padomdevējam, nevis tikai soģim un vagaram. Policija ir tāda pati servisa institūcija kā jebkura cita valsts pārvaldes iestāde ko mēs uzturam ar saviem nodokļu maksājumiem.
Visbeidzot, fotoradari varēja (un, būtībā, joprojām var) kļūt par instrumentu valsts reputācijas uzlabošanai savu iedzīvotāju acīs. Jo šis nav tikai Zivtiņa projekts, bet visas valsts pasākums. Pati fotoradaru ideja ir ļoti laba, pasaulē pārbaudīta utt. Ja vien pareizi un profesionāli tiktu realizētas šī projekta sabiedriskās attiecības.
Fotoradarus būtu jāpadara redzamus un ikvienam pieejamus. Nu piemēram, radari varētu kļūt par vides dizaina objektu – instalāciju. Tie būtu nevis jāslēpj Renault kulbās, bet gan jāizceļ un jādemonstrē, jārīko pasākumi un ekskursijas, kolektīvās fotosesijas utt. ujpr. Ir daudz iespējas kā defektu padarīt par efektu.