Pasaulē ir zināmas dažādas atkarības, kuras vairāk vai mazāk sekmīgi ar medicīniskām metodēm tiek mēģināts ārstēt - no alkohola, no tabakas, no narkotiskajām vielām utt. Latvijas iekšlietu sistēmas gadījumā faktiski ir izdevies atklāt jaunu atkarības formu - no līdzšinējā fotoradaru uzstādītāja un apsaimniekotāja neatkarīgi no tā nosaukuma - Vitronic vai pašreizējā versijā V-Traffic.
Domājams, jebkuram ir skaidrs, ka šī kompānija daudzu mēnešu laikā ir pierādījusi savu nespēju strādāt ar fotoradariem.
Vispirms stacionāro radaru vietā tika atvesti pārvietojamie, tad tos nekādi nesanāca savlaicīgi uzstādīt un liela daļa tā arī nav ieraudzījusi dienas gaismu, un visbeidzot izrādījās, ka daļa no šīm tehnoloģisko ierīču būvēm nav nodotas ekspluatācijā, kas automātiski nozīmējot, ka sodu piemērošana par to fiksētajiem ātruma pārkāpumiem nav leģitīma. Citiem vārdiem sakot, laba ideja, kuras sekmīga realizācija ļautu ierobežot karstgalvju ālēšanos uz ceļiem, ir izbojāta tik lielā mērā, cik vien iespējams. To visu ņemot vērā, tikai loģisks ir lēmums pārtraukt līgumu ar Vitronic/ V-Traffic un noteikt, ka turpmāk visos etapos ar radariem būs jāstrādā valsts institūcijām.
Tomēr jau nākamais solis nevar nepārsteigt. Proti, šobrīd norisinās sarunas par iespēju noslēgt pagaidu vienošanos ar jau minēto komersantu, lai ātruma kontrole uz Latvijas ceļiem pārejas periodā, līdz šo procesu pārņem valsts struktūras, tiktu nodrošināta tādā pašā līmenī kā līdz šim. Ko nozīmē «tādā pašā līmenī kā līdz šim»?! Jāatgādina Valsts policijas Prevencijas pārvaldes priekšnieka Edmunda Zivtiņa intervijā žurnālam Lietišķā Diena šopavasar atzītais, ka līdzšinējam apsaimniekotājam pat uzdevumus par pārvietojamo radaru atrašanās laikiem bijis grūti dot, jo tas nepakļaujas policijas darbinieku rīkojumam. Līdz ar to šāda atkarība no minētās kompānijas nekādi nav skaidra, turklāt liek domāt par to, ka radaru darījuma sakarā ir kādi zemūdens akmeņi, kuru eksistenci un patieso būtību noteiktas amatpersonas par visām varītēm cenšas no sabiedrības noslēpt. Šaubu nav par to, ka fotoradarus uz Latvijas ceļiem vajag, tomēr tā nav tehnikas vienība, bez kuras zināmu laika posmu valsts nevarētu iztikt. Radari nav, piemēram, luksofori, bez kuriem uz gana daudziem ceļiem un ielām tiešām būtu haoss jau pirmo pāris stundu laikā. Tādējādi valstij radaru ieviešana principā būtu jāsāk no jauna, beidzot atkratoties no partnera, ar kuru sadarbība ir radījusi vienas vienīgas ķibeles.
Tāpat nav skaidrs, kāpēc, lemjot par radaru turpmāko likteni, netiek izskatīta iespēja to apsaimniekošanu nodot CSDD rokās. Tā tomēr ir struktūra, kas daudzu gadu laikā ir spējusi pierādīt, ka spēj saimnieciski strādāt, tiekot galā ar daudzām komplicētām tehnoloģiskajām iekārtām un gūstot peļņu no to ekspluatācijas. Šeit runa ir gan par automašīnām, kas tiek izmantotas autovadītāju eksāmenu kārtošanai, gan arī par iekārtām auto tehniskās apskates veikšanai visas valsts teritorijā.