Cīņa pret fotoradariem Latvijā nav beigusies un turpinās, palielinot apgriezienus. Nevis pret personām, kas izstrādāja un parakstīja tādus radaru ieviešanas un apkalpošanas noteikumus, ka to uzstādīšanas beigu datumu joprojām grūti nojaust, bet gan pret pašām iekārtām.
Par apgriezienu pieņemšanos spēkā šajā jomā liecina kaut vai fakts, ka Satversmes tiesa ir apņēmusies vai likuma normas, kas paredz, ka par braukšanas ātruma pārsniegšanu sodīts tiek automašīnas īpašnieks, nevis faktiskais pārkāpējs, atbilst pamatlikumam. Protams, tikai pašas Satversmes tiesas ziņā ir tās pieņemtie lēmumi, un, lai ko tā arī nolemtu, to nāksies respektēt. Tomēr jāņem vērā, ka situācija šajā jomā var izveidoties visnotaļ interesanta.
Pieņemsim, ka tiek noteikts - radaram fiksējot, ka automašīna X kustas ar ātrumu, kas pārsniedz attiecīgajā vietā atļauto, policijas darbiniekiem jānoskaidro, vai braucamajam pie stūres tiešām ir bijis tās oficiālais īpašnieks, un gadījumā, ja nu tomēr nav, jāatrod cilvēks, kurš konkrētajā brīdī bijis pie stūres, un jāpierāda viņa vaina. Nenoliedzami nākas piekrist tiesībsargam Jurim Jansonam, kurš ir attiecīgās sūdzības autors, ka iespējams tas ir. Lai noskaidrotu, vai veiktā pārkāpuma brīdī pie auto stūres ir bijis pats tā īpašnieks, katrā konkrētajā gadījumā policijas darbiniekam ir jāgūst viņa piekrišana, ja tādas nav - jādodas pie potenciālā vainīgā, uz ko norāda īpašnieks, un jāzīlē, ko darīt tālāk, ja norādītā persona neatzīstas, ka vispār kādreiz būtu vadījusi attiecīgo automašīnu.
Pat grūti iedomāties, cik policijas darbinieku tam būtu nepieciešams un cik daudz naudas tas prasītu no nodokļu maksātāju kabatām. Visdrīzāk, nepieciešamās summas būtu tik lielas, ka tiktu nolemts radaru ieviešanas projektu Latvijā «norakt», sarīkojot prieka brīžus tiem autovadītājiem, kuri pirms fotoradaru uzstādīšanas apdzīvotās vietās līdz 50 km/h lielam ātrumam mēdza «nolaisties», tikai izbraucot 90 grādu līkumu. Tuklāt, pieļaujot šādu nonsensu, būtu tikai godīgi pārskatīt vēl vienu otru normatīvo dokumentu, piemēram, nosakot, ka par karoga neizkāršanu pie daudzdzīvokļu mājas Rīgā dienās, kad ciemos ir ieradies Turcijas prezidents, soda nauda jāiekasē nevis no ēkas saimnieka, bet gan no katra reālā iedzīvotāja - lai jau policisti apstaigā visus dzīvokļus, no katra iekasējot pa latam...
Citiem vārdiem sakot, nekādi nešķiet loģiska vēlme atcelt pašreizējo sistēmu, kas principā paredz vien to, ka katram auto īpašniekam ir jādomā, kam viņš uztic savu spēkratu. Un, tā vietā, lai tiktu tērēti valsts resursi, cenšoties likvidēt principu, kas daudzās valstīs jau veiksmīgi darbojas, bet vēl viena daļa to cenšas ieviest, beidzot būtu jātiek skaidrībā ar šo pašu radaru iepirkuma konkursu - šajā jomā valsts gan ir padarīta par apsmieklu vismaz pāris iemeslu dēļ. Pirmkārt, radaru uzrādītājfirma naturāli vazā valsti aiz deguna, tos kaut cik laikā neuzstādot. Otrkārt, policijas vadībai pat nav tiesību dot pavēles firmai, kas ir atbildīga par radaru uzstādīšanu.