Iekšlietu ministrija plāno uz ceļiem izvietot vēl simts jaunus fotoradarus. Fotoradarus uzstādīs Iekšlietu ministrijas izraudzīts privāts partneris, taču, pēc kādiem kritēijiem to izvēlēsies, Iekšlietu ministrija slēpj.
LTV raidījums De Facto centies noskaidrot, kāpēc ir šāda slepenība.
«Pie mums tikai retais autovadītājs ievēro atļauto ātruma ierobežojumu, tāpēc iespējas uz Latvijas ceļiem uzstādīt simts fotoradarus kādam uzņēmējam sola fantastiskas biznesa iespējas, jo ienākumi šeit varētu būt mērāmi miljonos latu. Nenoliedzami, ka ļoti gards kumoss. Tikai dīvaini, ka valdība ļoti lielā slepenībā lemj, kurš pie šī gardā kumosa tiks,» secinājis De Facto.
Ministru kabinets ziņojumu par plānoto fotoradaru iepirkumu uzklausīja septembra beigās valdības sēdes slēgtajā daļā. Pie radariem plāno tikt, izmantojot privāto, publisko partnerību. Un aptuveni tas varētu notikt šādi: valsts izaugās kādu uzņēmēju, kurš uz Latvijas ceļiem uzstāda simts fotoradarus, radaru izmaksas sedz partneris, ne valsts. Uzņēmēja izdevīgums rodas soda naudās, proti, tajās valsts un uzņēmējs dalās. Taču pagaidām nekas konkrētāks nav zināms, jo par radaru iegādi atbildīgās amatpersonas Iekšlietu ministrijā un arī Valsts policijā interviju De Facto vairākkārt atteikušas.
Pēc vairāk nekā gadu ilgas spriešanas joprojām neesot skaidrs, kādi būs radaru iegādes nosacījumi.
Iekšlietu ministre Linda Mūrniece (JL) stāstījusi: «Konceptuālais lēmums paredz, ka šie radari būs. Pateikt precīzi - kad, nevaru, un arī precīzi, kādi tie risinājumi būs, šobīd nevaram.»
Uz jautājumu: «Kāds varētu būt sadarbības modelis?» L. Mūrniece atbildējusi: «Es nezinu. Mēs neesam tādā stadijā, lai slēgtu jebkādu līgumu. Par to jautājumu vēl ir tik daudz. Mēs gribam izdarīt visu pēc iespējas labāk, pareizāk un tā, lai nav nekādu ne tehnisku problēmu, ne finansiālu poblēmu pēc tam. Man liekas tā labā ziņa ir tā, ka valsts neieguldīs absolūti nevienu santīmu. Tajā pašā laikā būs nodrošināta satiksmes drošība un arī ieņēmumi no soda naudām paliek valsts kasē.»
Atbildīgais par radaru projektu ir Iekšlietu ministrijas valsts sekretāra vietnieks Viktors Elksnis. Viņš interviju De Facto atteicis, aizbildinoties, ka viss vēl tikai esot procesā. Ar līdzīgu atrunu interviju atteicis arī bijušais Ceļu policijas priekšnieks Edmunds Zivtiņš, kurš no policijas puses vadījis sarunas.
Patnerības nosacījumiem vajadzētu būt pilnībā atklātiem - kaut vai tam, cik lielu soda naudu daļu iegūs privātais partneris, cik valsts, akcentē raidījums. Tā aprēķini rāda, ka radaru uzstādītājam ienākumi varētu būt sešciparu un pat lielāki. Ja pieņem, ka jaunie simts radari būs tikpat ražīgi kā pašreiz Latvijā esošie, tad soda naudas var sasniegt gandrīz deviņus miljonus latu. Ja partnerim tiek kaut vai tikai desmitā daļa, tas jau ir pirmais miljons uzņēmuma kabatā, secinājis De Facto.
Uz jautājumu, kāpēc par radaru iepirkšanu jālemj valdības slēgtajā sēdē, L. Mūrniece atbildējusi: «Tāpēc, ka, loģiski, mēs negribam izstāstīt visai valstij tehniskās nianses, kur kāds radars atradīsies, kādi ir apakšā vēl atzinumi par to, kādi dati tiek izmantoti. Es nemāku to komentēt. Nu slēgts materiāls.» Ministre minējusi, ka slepenība saistīta ar procesā iesaistītajām citām drošības struktūrām, piemēram, Drošības policiju. Tā esot viena no šī stāsta dīvainībām - kāda interese radaros varētu būt slepenajām drošības iestādēm? Otra dīvainība esot saistīta ar pašu iepirkuma procedūru - partneri Iekšlietu ministrija bija plānojusi sameklēt pati, uzrunājot konkrētus radaru ražotājus. Iekšlietu sistēmā runājot, ka ir atrasts gan ražotājs, gan uzņēmējs, kurš radarus Latvijā būtu gatavs uzturēt, taču pēc mediju intereses partneri uzdots meklēt konkursā. Konkurss būs, nevis atklāts, bet slēgts - tas nozīmē, ka pieteikties varēs visi gribētāji, bet ministrija sarunas tik un tā turpinās ar pašu nolūkotu kandidātu. To varēs darīt bez īpaša pamatojuma un joprojām slepeni.