Eiropas Komisija vilcinās ar ASV brīvās tirdzniecības līguma publiskošanu. Ja tas tiešām abām pusēm ir tik izdevīgs, kāpēc tāda slepenība?

Kad Eiropas Komisijas pārstāvjiem uzdod jautājumus par ilgi slīpēto un spodrināto transatlantisko tirdzniecības un investīciju partnerības līgumu, kam jānodrošina brīva preču plūsma starp ASV, Kanādu un ES, slavinājumi plūst kā no pārpilnības raga. Tas nodrošināšot izaugsmi un labklājību, mazināšot birokrātiju un izdevumus, kā arī radīšot jaunas darba vietas – vismaz 700 tūkstošus Eiropas Savienībā un kādu miljonu ASV. Vairāku ES valstu pilsoņi gan ir skeptiski par šī līguma solītajām piena un medus upēm un turpina regulāri rīkot protesta akcijas, prasot līgumu pārskatīt vai vismaz atklāt tā saturu. Viņiem pievienojas arī atsevišķi politiskie spēki ES dalībvalstīs, kas var radīt nopietnus šķēršļus šī līguma darbībai.

Galvenās bažas šī līguma sakarā no eiropiešu skatupunkta saistās ar trim jomām, kurās ASV pieļauj daudz maigāku regulējumu, nekā tas ir ES. Pirmām kārtām jau pārtikas jomā. Eiropiešiem ir bail no klonētu dzīvnieku gaļas, ģenētiski vai nanotehnoloģiski modificētas pārtikas, gaļas un piena produktiem, kas pilni ar augšanas hormoniem, kā arī hlora peldē dezinficētām vistiņām, kas, pateicoties brīvās tirdzniecības līgumam, bez jebkādām norādēm uz šo pārtikas produktu iepakojuma itin drīz varētu nonākt Eiropas lielveikalu plauktos. Tāpat ir ar kosmētikas līdzekļu sastāvdaļām, no kurām ES ir aizliegtas 1328, bet ASV – tikai 11. Attieksme atšķiras būtiski – pēc ES likumdošanas iespējamie riski ir jānovērš ar preventīvām pārbaudēm, bet ASV produkts tik ilgi skaitās drošs, kamēr nav pierādīts, ka tas kādam ir kaitējis. Kā šādā gadījumā vienoties?

Līdzīgi tas ir arī ar vides standartiem. Konkrēts piemērs ir pēdējo gadu ASV enerģētikas brīnums – slānekļa gāze. Arī Eiropā ar šo energoresursu bagātajām valstīm niez nagi pamēģināt to iegūt un tādējādi samazināt vai pat pilnībā pārtraukt savu atkarību no grūti prognozējamā austrumu kaimiņa. Vienota viedokļa šī vērtīgā energoresursa sakarā Eiropā nav. Ir valstis, piemēram, Vācija, kur slānekļa gāzes ieguve ir kategoriski aizliegta, jo tās ieguvē izmantotās ķimikālijas var piesārņot gruntsūdeņus un izraisīt mākslīgās zemestrīces. Ir valstis, piemēram, Polija, kas jau sākušas konkrētus sadarbības projektus ar ASV kompānijām. Ar slānekļa gāzi ārkārtīgi bagāta ir pašlaik dziļā krīzē nonākusī Ukraina. Ir grūti prognozēt, kā, pastiprinoties ģeopolitiskajam spiedienam, situācija šajā kontekstā attīstīsies. Tāpat transatlantiskā tirdzniecības līguma klupšanas akmens ir eiropiešu un amerikāņu acīmredzami atšķirīgā attieksme pret datu drošības un aizsardzības jautājumiem, kā to uzskatāmi pierāda NSA spiegošanas skandāli. ES uzņēmumiem nav ne mazākās vēlēšanās, lai iestādes bez jebkādas aiztures rakātos pa viņu komercinformāciju, kas ASV faktiski skaitās normāli. Visbeidzot būtisks šķērslis ir arī līgumā it kā paredzētā vienošanās, ka visi ASV uzņēmumu strīdi, kas attiecas uz to darbību ES dalībvalstīs, izskatāmi nevis Eiropā, bet gan ASV šķīrējtiesās. Šeit paveras miljoniem un pat miljardiem vērtu investīciju strīdu iespējas pret ES dalībvalstīm kaut vai tās pašas slānekļa gāzes sakarā. Viss, kas vajadzīgs, ir pietiekami veikli juristi, jo ASV šķīrējtiesas lēmums jau šā kā tā būs nepārsūdzams.

Pašreizējais darbības plāns paredz, ka transatlantiskais tirdzniecības līgums stāsies spēkā nākamā gada vidū. Žana Kloda Junkera vadītajai jaunajai Eiropas Komisijai uzreiz pēc tās apstiprināšanas būs jāķeras šiem jautājumiem klāt un jau potenciālo komisāru iztaujāšanā Eiropas Parlamentā tieši jautājumi par šo līgumu vienam otram kandidātam radīja pamatīgas grūtības. Lai nu kā, atšķirīgā ASV un Eiropas izpratne, pretrunas, bet jo īpaši lielā slepenība būtiski indē partnerību, ko ar šo līgumu iecerēts stiprināt. Ne tikai Latvijas politiski ekonomiskajā vidē pārlieka slepenība tikai audzē ažiotāžu un pretdarbību. Teiciens «kas vainīgs, tas bailīgs» darbojas arī plašākā mērogā un raisa sabiedrībā visai pamatotu satraukumu par to, kādu «dāvaniņu» aiz slēgtām durvīm saviem pilsoņiem šoreiz ir sagatavojusi Eiropas Komisija?