Pēdējos gados samazinoties banku depozītu procentu likmēm, pieaugot svārstībām akciju tirgos, krītoties nekustamo īpašumu cenām, kā arī palielinoties ASV un eirozonas valstu ārējiem parādiem, aizvien populārāki kļūst alternatīvie uzkrājumu veidi – tajā skaitā arī investīcijas dārgmetālos, kā rezultātā kopš gada sākuma zelta cena pasaulē pieaugusi vairāk par 35%. Izņēmums nav arī Latvija, kur pieprasījums pēc investīciju zelta un sudraba turpina strauji pieaugt.
Diemžēl patreizējā nodokļu politika dārgmetālu investīciju jomā ir ļoti pretrunīga. Saskaņā ar 1988. gada 12. oktobra Eiropas Savienības direktīvām 98/80/EK un Latvijas Republikas likumu „Par pievienotās vērtības nodokli”, investīciju zelts netiek aplikts ar pievienotās vērtības nodokli (PVN) Latvijas un citu Eiropas Savienības dalībvalstu teritorijās. Tomēr, patlaban ar pievienotās vērtības nodokli (PVN) netiek aplikts zelts stieņos un platēs dārgmetālu tirgū atzītā svarā – proti, kura raudze ir vismaz 995 tūkstošdaļas, kā arī tāds dārgmetālu investīciju veids kā zelta monētas, kuras atbilst investīciju zelta monētu kritērijiem, t.i. zelta provei ir jābūt vienādai ar 900 vai lielākai, tām ir jābūt emitētām pēc 1800. gada un kuras ir vai ir bijušas likumīgs maksāšanas līdzeklis savā izcelsmes zemē.
Tomēr nav saprotams, kādēļ citas zelta monētas, kas pēc saviem parametriem arī atbilst investīciju zelta monētu kategorijai, tiek apliktas ar PVN. Piemēram, par Latvijas Bankas (LB) jubilejas vai piemiņas monētām, kuras pērk LB kasē vai pie izplatītājiem, ir jāmaksā ne tikai uzcenojums par zelta saturu tajā, bet arī PVN. Taču, ja šo pašu monētu iztērē veikalā, veicot pirkumu, jo tā ir likumīgs maksāšanas līdzeklis, tad to pieņem tikai par nominālu, kas ir ievērojami mazāks par monētas zelta vērtību, un PVN netiek piemērots. Turklāt, šīs monētas raudze nav mazāka par 900 (bieži vien tā ir pat 999) un ir likumīgs maksāšanas līdzeklis, kas laists apgrozībā pēdējo desmitu gadu laikā. Tātad, šīs monētas pilnībā atbilst investīciju statusam.
Protams, LB kā emitents, var pati regulēt monētu statusu un noteikt, ka piemiņas un jubilejas monētām netiek piemēroti investīciju monētu noteikumi, un mazās tirāžas dēļ tās vairāk uzskatāmas par kolekcionāru vai numismātu preci. Taču loģiskāk būtu, ka šo PVN varētu atcelt vai piemērot, tikai laižot monētas pirmreizējā apgrozībā, t.i., pārdodot no LB kases. Tālākā apgrozībā šīs monētas varētu netikt apliktas ar PVN, vēl jo vairāk tāpēc, ka otrreizējā tirgū tirgotāji atrod iespēju PVN apiet.
Vēl bēdīgāka situācija ir ar citiem dārgmetāliem – piemēram, sudrabu, platīnu un pallādiju. Sudrabu, tā pieejamās cenas dēļ, bieži vien sauc par „nabagu zeltu”, un ieguldījumi sudrabā ir pieejami plašām tautas masām. Taču jebkuri ieguldījumi sudraba monētās vai lietņos (arī platīna un pallādija) tiek aplikti ar PVN. Rodas situācija, ka šajos metālos ieguldīt vienkārši nav izdevīgi.