Informācijas un komunikācijas tehnoloģiju (IKT) nozares dinamiskā attīstība apliecina, ka digitalizācijas process reiz pārņems visas tautsaimniecības nozares – šī progresa iedīgļus redzam jau tagad.
Šīs tendences jau ir mainījušas speciālistu pieprasījumu darba tirgū – ne vien uzņēmumu IKT nodaļās, bet kopumā - dažādas digitālās prasmes tiek norādītas pie vēlamajām darbinieku kompetencēm arī citu jomu profesijās. Plaši tiek apspriests ekonomiskais izrāviens, ko amatpersonas norāda valsts attīstības vīzijās, taču nākotnē tas būs grūti panākams bez e-prasmēs kompetentiem darbiniekiem. Kā vienu no soļiem IKT speciālistu trūkuma problēmas risināšanā valstsvīri izskata darbaspēka piesaisti no ārvalstīm, taču, manuprāt, pirmkārt būtu jāmeklē risinājumi, kā izskolot darba tirgus pieprasījumam atbilstošus jauniešus tepat Latvijā un kā jaunizceptos speciālistus šeit noturēt.
Lai veicinātu ārzemju darbaspēka piesaisti, ir sagatavoti grozījumi Imigrācijas likumā. Ar tiem paredzēts atvieglot ieceļošanas valstī nosacījumus augsti kvalificētiem speciālistiem, kā arī nodarbinātajiem profesijās, kurās prognozēts būtisks darbaspēka trūkums. Nav strīdu par to, vai šie grozījumi būtu aktuāli – speciālistu trūkums to uzskatāmi parāda, taču, ja reiz esam lēmuši izmantot arī šādu risinājumu, tam, manuprāt, būtu jābūt plānam B. Pirmkārt būtu nepieciešams investēt vietējā darbaspēka attīstībā – algoritmiskās domāšanas attīstīšanā jauniešos jau, sākot no skolas sola, kvalitatīvu un motivējošu IKT studiju programmu sagatavošanā, visbeidzot ieguldīt arī pedagogu motivācijā strādāt, jo talantīgs un aizrautīgs pedagogs mācēs audzēkņus ieinteresēt un motivēt apgūt eksaktās zinātnes. Pozitīvi vērtēju tos soļus, kas šai sakarā jau sperti, piemēram, datorikas priekšmeta pilotprojektu, kas jau pašlaik tiek īstenots skolās.
Vēl viena problēma, kam arvien nespējam rast vieglu risinājumu, - talantīgu speciālistu noturēšana valstī. Ne mazums profesionāļu vienu vai otru iemeslu dēļ devušies karjeru attīstīt ārvalstīs, jo saņēmuši motivējošākus darba piedāvājumus. Pats ikdienā varu novērot, cik ļoti darbaspēka piesaistē palīdz dažādas motivējošas programmas. Esmu novērojis, ka viens no priekšnoteikumiem darbinieku labsajūtai un darba spara saglabāšanai ir projektu rotācija. Cilvēki ir dažādi, līdz ar to, izvēloties projektu, vienam vajag dinamisku, citam vajag, lai nav rutīnas, bet vēl kādam – projektu ar ļoti konkrētu redzējumu, lai būtu skaidrs, kas tiks darīts visa projekta laikā. Šai kontekstā gan uzmanība jāpievērš jomas, kurā strādā darbinieks, specifikai. Pastāv gan programmizstrādes, gan sistēmu uzturēšanas jomas, kas pēc nepieciešamajām prasmēm ir ļoti atšķirīgas.
Piekopjot projektu rotāciju, varam palīdzēt saviem darbiniekiem izrauties no rutīnas un apgūt ko jaunu, piemēram, programmēšanas valodu. Šādi pie viena arī paplašinām darbinieka redzesloku, prasmes un stiprinām darba spējas. Un darbiniekam ir svarīgi just to, ka darba devējs ir ieinteresēts viņa labsajūtā un izaugsmē. Ne velti tik plaši pieminēts ir uzņēmēja Ričarda Brensona teiktais par to, ka darba devējam jāparūpējas par saviem darbiniekiem, kuri, savukārt, parūpēsies par klientiem.
Vēl viens būtisks faktors ir kopējā atmosfēra darbā jeb uzņēmuma mikroklimats. Darbs ir vieta, kurā pavadām lielāko savas ikdienas daļu, tāpēc ir būtiski radīt patīkamu atmosfēru. Te svarīga ir kopējā darba vide, mūsdienīga, ērta darba infrastruktūra un rīki, kompetenti kolēģi blakus. Trešais aspekts, protams, ir piedāvātais atalgojums – tam ir jābūt darbinieka kompetencei atbilstošam, lai viņš spētu apmierināt gan savas, gan ģimenes vajadzības.
Būtiski arī norādīt, ka sarunas par IKT nozares profesijām kā perspektīvām un labi apmaksātām ir atradušas dzirdīgas ausis – par to liecina aizvadītās ēnu dienas, kurās par populārāko profesiju, kurai sekot līdzi, kļuva tieši programmētājs. Objektīvi raugoties, šis lielais pieprasījums nav pārsteigums – pēdējos gados IKT un inženierzinātņu nozaru amati publiskā telpā un dažādos ar nākotnes izglītību saistītos pasākumos izcelti kā perspektīvākie. Šo uzdevumu – informēt jauniešus par nākotnes profesijām - nu varam uzskatīt par izpildītu, bet vēl daudz kas paveicams praktiskās izglītības jomā. Pirmie soļi ir sperti, atliek izvēlēties pareizās prioritātes un turpināt šo attīstības ceļu.