Parīzes klimata pārmaiņu konferences rezultātā Eiropas Savienības (ES) dalībvalstis, tostarp Latvija, aktīvi cīnīsies par oglekļa dioksīda (CO2) izmešu apjoma samazināšanos līdz 2030 gadam. Instruments cīņā pret CO2 ir princips «piesārņotājs maksā», kas praksē nozīmē noteiktu cenu par katru piesārņojuma emisiju tonnu. Nav noslēpums, ka Eiropas Savienības (CO2) emisijas kvotu tirdzniecības sistēma nav devusi gaidīto rezultātu. Zemās emisijas kvotu cenas nav motivējošas industrijai samazināt kaitīgo CO2 izmešu nonākšanu atmosfērā. Nepieciešamība šo situāciju mainīt novedusi pie sistēmas reformām, kas stāsies spēkā 2019. gadā. Reformu rezultātā pieaugs CO2 izmešu cena, kas praktiski ietekmēs visus ES iedzīvotājus un uzņēmumus, jo notiks fosilās elektroenerģijas cenu kāpums. Tādēļ gudras valstis, rūpējoties par elektroenerģijas gala patērētājiem, jau savlaicīgi domā par atjaunojamo energoresursu (AER) efektīvu un iespējami plašu izmantošanu. Diemžēl Latvija nav to vidū.
Kas jāzina par kvotu sistēmu un CO2 Eiropas Savienībā?
Emisijas kvota ir atļauja emitēt 1 tonnu CO2 izmešu. ES emisijas kvotu tirdzniecības sistēmas jeb ETS mērķis ir samazināt CO2 izmešu nonākšanu zemes atmosfērā. Šis ķīmiskais elements ir viena no siltumnīcefekta gāzēm (SEG), kas turpina izraisīt postošas klimata pārmaiņas uz mūsu planētas.
Sistēma darbojas vienkārši – tiem uzņēmumiem, kuri ražošanas procesā nevar izvairīties no oglekļa dioksīda emisijas vai ar tehnoloģiju palīdzību nespēj samazināt atmosfērā nonākušā CO2 izmešu daudzumu, ir jāiegādājas emisijas kvotas no komersantiem, kas to spēj. Katru gadu samazinot ražotājiem pieejamo kvotu apjomu, samazinās atmosfērā nonākušo CO2 izmešu apjoms. No 2013. līdz 2020. gadam maksimālais kvotu apjoms ik gadu tiek samazināts par 1,74%, bet no 2021. gada – jau par 2,2%. Pakāpeniski tiks sasniegts 2030. gadam izvirzītais ES mērķis – par 40% mazāk oglekļa dioksīda izmešu nekā 1990. gadā.
Vai kvotu sistēma ir pareizais risinājums siltumnīcefekta mazināšanai?
ETS sistēmas piekritēji pauž viedokli, ka kvotu sistēma ir uz tirgus principiem balstīta iespēja uzņēmumiem pirkt un pārdot CO2 emisijas kvotas. Tas ļauj ar iespējami mazākiem izdevumiem sasniegt Kioto protokolā fiksēto emisiju samazinājumu. Ja ETS sistēma nebūtu ieviesta, būtu nepieciešami citi, dārgāki, pasākumi. Piemēram, CO2 emisiju nodoklis.
Kur tad slēpjas problēma? Veidojot ETS sistēmu, pamatoti tika cerēts, ka uzņēmumi tiks motivēti ieguldīt tehnoloģijās, kas samazina CO2 izmešus. Tomēr jau daudzus gadus kvotu cenas ir zemas, tāpēc uzņēmumiem ir izdevīgāk iegādāties emisijas kvotas, nekā investēt tehnoloģijās. Statistika liecina, ka kopš 2008. gada emisijas cena ir sarukusi aptuveni par 80%. Šobrīd emisijas atļauju cena svārstās aptuveni 4-6 eiro robežās par tonnu CO2. Galvenais iemesls zemajai cenai ir pieprasījuma būtiska samazināšanās, kas lielā mērā tiek sasaistīta ar ogļu patēriņa straujāku kritumu un ekonomikas lēno izaugsmi reģionā.
Vai zema CO2 cena ir problēma?
Zemas CO2 emisijas kvotu cenas neveicina piesārņotājus domāt par izmešu samazināšanu. Piesārņojuma kaitējumu spiesti apmaksāt nodokļu maksātāji, finansējot dārgāku veselības aprūpes sistēmu, vides piesārņojuma novēršanu, zemāku darbaspēka produktivitāti.
Privātais sektors nav motivēts investēt jaunās tehnoloģijās un zaudē reģionālā un globālā konkurētspējā. Kanādas valdība 3.oktobrī nolēmusi noteikt 10 dolāru CO2 kvotas cenas minimumu no 2018 gada un 50 dolāru no 2022 gada ar mērķi stimulēt investīcijas izpētē un jaunās tehnoloģijās, tādējādi radot jaunas nozares un ceļot Kanādas nākotnes konkurētspēju.
Sistēmas uzlabošana un kā to panākt
Saprotot, ka sistēma nav efektīva, ES gadu gaitā vairākkārt to reformējusi. Pašlaik rit trešais ETS periods (2013. - 2020. g.). Pirmajā periodā (2005. - 2007. g.) kvotas tika piešķirtas bez maksas, radot iespaidīgu kvotu pārpalikumu, ko vēlāk nācās anulēt. Otrajā periodā (2008. - 2012. g.) kvotas piešķīra bez maksas, tomēr bija maza rezerve, ko EK pārdeva vairāksolīšanā. Arī arī trešajā periodā daļu kvotu piešķir bez maksas, daļa nonāk izsolēs – tās, galvenokārt, pienākas enerģētikas uzņēmumiem.
Lai kvotu sistēma attīstītos, nepieciešams atrisināt zemās kvotas cenas problēmu. Viena no atbildēm ir minimālās cenas noteikšana par vienu kvotu. Pirmais praktiskais solis šajā virzienā jau ir sperts – Francija1 paziņojusi, ka gada beigās tās valdība balsos par minimālās oglekļa kvotas cenas apstiprināšanu 30 eiro par tonnu apmērā. Francijas mērķis esot veikt spiedienu uz pārējām ES valstīm, lai paaugstinātu CO2 kvotas cenu un padarītu kvotu tirgu efektīvāku. Jāpiezīmē, ka šajā valstī 73% elektroenerģijas tiek saražots elektrostacijās, kas neemitē SEG, galvenokārt, atomelektrostacijās. Francijas priekšlikums ieviest minimālo kvotas cenu nav radis citu valstu atbalstu, jo īpaši to, kuras elektrības ražošanai izmanto plaši ogles. Tā, piemēram, Vācija paudusi viedokli, ka dod priekšroku stingrākiem nosacījumiem emisijas kvotu tirdzniecībā, nevis cenas slieksnim vai koridoram. Līdzīgs viedoklis ir izskanējis no EK ierēdņu puses2. Turklāt no 2019. gada sākšot darboties tirgus stabilitātes rezerve, kuras mērķis ir regulēt brīvo tirgu, kā arī ir veikti citi priekšdarbi tirgus nelīdzsvarotības mazināšanai3. Piemēram, emisijas kvotas 900 tonnu apmērā pakāpeniska iesaldēšana tuvāko trīs gadu laikā.
Ko Latvija?
Diskusijas par Latvijas lomu jaunajā, globālajā zemo izmešu ekonomikas modelī nav. Gaidīsim un komentēsim Igaunijas uzdrīkstēšanos, lai vēlāk mēģinātu ielēkt vilcienā, kurš jau ir sācis kustēties.
Praktiski emisijas kvotu cenu pieaugums veicinās arī elektroenerģijas cenu kāpumu. Tiek lēsts, ka kvotas cenas pieaugums par 1 eiro izraisīs 0,5-1 eiro pieaugumu elektroenerģijas cenai par vienu 1 MWh. Tas padara daudz perspektīvākas investīcijas atjaunojamajos energoresursos. Diemžēl Latvijā šis jautājums ir atstāts novārtā un nesakārtotās investīciju vides dēļ jauni projekti netiek realizēti.
Tā vietā, lai attīstītu enerģijas iegūšanu no vietējiem AER, Latvija pērn iegādājās 2 TWh ārvalstīs no AER saražotas elektroenerģijas, no Latvijas ekonomikas izņemot 83 miljonus eiro. Nākotnē par šo pirkumu nāksies maksāt vēl dārgāk, turpinot finansēt kaimiņvalstu tehnoloģisko progresu.
Par Latvijas progresu rūpējas EK. Gada nogalē spēkā stāsies direktīva, kas paredz paaugstināt AER īpatsvaru ES saražotās elektroenerģijas bilancē no 20% 2020. gadā līdz pat 27% 2030. gadā. Latvijai būs jāveic investīcijas šo mērķu sasniegšanā un pašlaik vislielākais potenciāls ir vēja enerģijai, kas ir lētākais elektroenerģijas ražošanas veids arī citviet pasaulē. Sakārtojot investīciju klimatu, realizējot iecerētos AER projektus, Latvijai nākotnē ir iespēja kļūt enerģētiski neatkarīgākai un parūpēties par savas elektroenerģijas cenas kritumu un pat eksportu uz citām valstīm. Tādējādi veicot arī zināšanu un tehnoloģiju pārnesi uz Latviju. Pretējā gadījumā mūsu vietā to izdarīs mūsu kaimiņi un mēs nebūsim izmantojuši iespēju parūpēties par Latvijas ilgtspējīgu attīstību. Un turpināsim, kā līdz šim, apspriest kaimiņu panākumus.