Pēdējā laikā samērā bieži ir publicēti viedokļi un komentāri saistībā ar vairākām likumu izmaiņām, kas palielina valdes locekļu atbildību. Taču daudzo izmaiņu jūklī pienācīga uzmanība nav pievērsta jaunajam Maksātnespējas likuma 721.pantam, kas maksātnespējas gadījumā paredz valdes locekļu pilnu personīgu atbildību par visiem uzņēmuma pamatparādiem tikai tāpēc, ka maksātnespējas administratoram pietiekamā apmērā un formā nav nodoti grāmatvedības dokumenti.
Pārfrāzējot zināmo teicienu, pieņemtos grozījumus varētu raksturot kā šaušanu ar atombumbu pa zvirbuļiem. To spēkā stāšanās ir atlikta līdz 1.martam, taču jāceļ nopietna trauksme, jo šāda regulējuma ieviešanai būs būtiski negatīva ietekme uz biznesa vidi Latvijā un par jaunās normas negodprātīgas vai nekompetentas piemērošanas upuriem var krist godīgi biznesa vadītāji. Turpretī krāpnieki, kuru apkarošana ir šo likuma izmaiņu mērķis, tāpat atradīs veidus, kā no reālas atbildības izvairīties. Tāpēc jābrīdina godprātīgus valdes locekļus, kādiem riskiem turpmāk var tikt pakļauta visa viņu privātā manta.
Jaunās normas būtība un galvenie riski
Īsumā jauno Maksātnespējas likuma normu var raksturot šādi – valdes locekļu personīgā atbildība iestājas, ja administratoram nav nodoti grāmatvedības dokumenti tādā kārtībā, lai varētu gūt skaidru priekšstatu par uzņēmuma darījumiem un mantas stāvokli pēdējos trijos gados pirms maksātnespējas pasludināšanas.
Tas, kādā „stāvoklī” dokumentiem jābūt, lai varētu gūt „skaidru” priekšstatu, protams, nav precīzi noteikts. Tāpat atbildības apmēram nav nekāda sakara ar nenodoto dokumentu ietekmi uz uzņēmuma nespēju nokārtot parādus. Vienkāršojot var teikt, ja visi dokumenti pilnīgā kārtībā netiek nodoti administratoram, valdes locekļi personīgi atbild par visiem uzņēmuma parādiem.
Papildus tam atbildība iestājas neatkarīgi no tā, vai valdes loceklis personīgi vispār ir bijis iesaistīts grāmatvedības dokumentu kārtošanā. Tādējādi valdes locekļi atbild arī par citām personām, kuras ir vainojamas pie dokumentu nepienācīgas noformēšanas vai nodošanas, piemēram, grāmatvežiem, juristiem, ārpakalpojumu uzņēmumiem vai citiem valdes locekļiem. Šādā gadījumā var vienīgi cerēt, ka tiesa samazinās atbildības apmēru, ja tiesvedības gaitā izdosies valdes locekļa nevainīgumu pierādīt.
Prasību tiesā var celt administrators, kā arī jārēķinās, ka administratori ir atbrīvoti no tiesvedības nodevām. Bet iespējas no administratora atgūt izdevumus par nepamatotām tiesvedībām, piemēram, advokātiem samaksātos honorārus vai zaudējumus, kas saistīti ar naudas līdzekļu un mantas apķīlājumiem tiesvedības laikā, praktiski līdzinās nullei. Savukārt, ja prasību nav cēlis administrators, vēl gadu pēc maksātnespējas procesa pabeigšanas pret valdes locekļiem personīgi var vērsties jebkurš kreditors, tādējādi ieraujot valdes locekļus neskaitāmās tiesvedībās uz vairākiem gadiem. Pie šādiem apstākļiem jaunās normas kļūst par pamatīgu šantāžas ieroci negodprātīgu administratoru un kreditoru rokās.
Sagaidāmā ietekme uz komercdarbības vidi
Ar jauno grozījumu ieviešanu dzīve neapstāsies; bizness Latvijā ir norūdīts ātri pielāgoties neprognozējamai un mainīgai tiesiskajai videi. Tomēr, vai tas patiešām ir likumdevēja mērķis? Lūk, dažas prognozes, kā jaunās Maksātnespējas likuma normas varētu ietekmēt Latvijas biznesa korporatīvās pārvaldības vidi:
• valdes amatus turpmāk bieži ieņems nominālas personas, kurām nav personīgās mantas, bet patiesie biznesa vadītāji tiks algoti kā direktori vai ārpakalpojuma konsultanti;
• jebkuram profesionālam menedžerim turpmāk gluži loģiski būtu pieprasīt, lai valdes amatu ieņem uzņēmuma īpašnieks pats vai vismaz galvenais grāmatvedis, ja jau valdes locekļa atbildība būs atkarīga tikai un vienīgi no grāmatvedības dokumentu stāvokļa;
• ja normas piemērošanas gaitā noskaidrosies, ka atbildīgs ir tikai tas valdes loceklis, kas amatā ir maksātnespējas pasludināšanas brīdī, tad īsi pirms maksātnespējas pieteikšanas valdēs tiks iecelti bezpajumtnieki. Rezultātā norma zaudēs jebkādu jēgu, bet par tās upuriem varēs krist tikai godprātīgi valdes locekļi, kuri nebūs veikuši šādas „piesardzības” darbības;
• tādi biznesi, kas sava statusa dēļ nevarēs veikt augstāk aprakstītās manipulācijas, var pārcelt savu juridisko adresi uz citu ES valsti, piemēram, Igauniju vai Lietuvu, un darbību Latvijā turpināt filiāles vai pastāvīgās pārstāvniecības statusā, kas nebūtu pakļauta maksātnespējas procesam Latvijā;
• nopietnas uzņēmumu grupas var patieso uzņēmumu vadību realizēt no mātes uzņēmumiem ārpus Latvijas, noslēdzot koncernu līgumus. Šādās situācijās Latvija neizbēgami zaudēs daļu no nodokļu ieņēmumiem, bet profesionāli biznesa vadītāji – darba vietas;
• var pārvilkt svītru vairāku gadu pūlēm, kas tika veltītas izmaiņu veikšanai nodokļu likumos, lai Latviju padarītu pievilcīgu holdinga sabiedrību veidošanai. Maz ticams, ka jebkurš nopietns bizness pie šāda valdes locekļu atbildības regulējuma Latvijai dos priekšroku salīdzinājumā ar citām konkurējošām jurisdikcijām, tādām kā, piemēram, Kipra, Holande u.c.;
• jaunās normas var nopietni sarežģīt un sadārdzināt uzņēmumu pirkšanas-pārdošanas procesus, radot šķēršļus investīciju ieplūšanai, ja izrādīsies, ka atbildība jānes arī par iepriekšējo valdes locekļu vai īpašnieku nolaidību dokumentu kārtošanā. Tāpat grūti iedomājama uzņēmumu pārdošana, ja valdes locekļi, kuri atstāj amatu, var būt personīgi atbildīgi par to, ka viņu pēcteči amatā nenodotu dokumentus maksātnespējas administratoram.
Vai jaunā norma varētu nest arī kādu pozitīvu efektu? Domājams, profesionālajiem uzņēmumu vadītajiem ar šā gada 1.martu ir pilns pamats prasīt no īpašniekiem nopietnu atlīdzības palielinājumu sakarā ar personisko risku pieaugumu. Tāpat auditoriem un juristiem, visticamāk, turpmāk darba būs vairāk. Latvijā varētu attīstīties arī jauna biznesa nozare – nominālo direktoru pakalpojumu piedāvāšana, tajā skaitā direktoru imports no citām valstīm. Bet visiem valdes locekļiem jānovēl sekmes biznesā un galvenais – nekad nenonākt maksātnespējas procesā Latvijā, jo tas var izvērsies visļaunākajā murgā.
