Nespējam savu valsti reformēt, bet atspērušies velkam kuģi kaut pa smiltīm uz priekšu
Turpinot sabiedrībā iesakņojušos drūmo domu teju par striķi, ziepēm un tabureti, arvien grūtāk būs atrast vietu labu ideju radīšanai. Skumjākais ir tas, ka nespējam savu valsti reformēt, bet atspērušies velkam kuģi kaut pa smiltīm uz priekšu. Pasažieri lec pār bortu, bet mēs tik velkam un stumjam, jo nespējam saskatīt, ka jaunie apstākļi prasa citu pārvietošanās līdzekli. Kāda, aizverot acis, īsti rādās vīzija par Latvijas nākotni? Tukši ciemi reģionos, slēgtas skolas un slimnīcas, apklusušas rūpnīcas vai tomēr kādas iedvesmojošākas ainas?
Nevis tāpēc, lai kultivētu bezcerīgumu, bet gan ar domu rosināt diskusiju decembra beigās DB rakstīju par Latvijas un Krievijas vienlīdz švako izaugsmi, vērtējot IKP uz vienu iedzīvotāju pēc pirktspējas paritātes. Tomēr noprotu, ka daudzi lasītāji neļāvās uzvedināties uz pārdomām par to, kādu iemeslu dēļ mūsu valsts savā ekonomiskās attīstības ceļā brīžam atgādina lielo demokrātijas cirku aiz Latvijas un ES austrumu robežas, nevis radniecīgajās valstis tepat Baltijā. Komentāru naski pārkopēja virkne krieviski rakstošu mediju, pasniedzot to savā mērcē. Neierakstīšanās gaidītajos izaugsmes tempos ir neraža valsts tautsaimniecībai, bet (precizēšu Latvijas un Krievijas IKP salīdzinājuma kontekstā) ne valstij kā nacionālai idejai.
Valsts pārvaldei jāmācās ieturēt zināmu distanci, pārlieku neuzbāžoties ar savu klātbūtni uzņēmumu ikdienā un apzinoties, ka uzņēmējs ir valsts klients, nevis perams bērns. Lai nebūtu kā pērn, kad lēmumi kā vecu pulksteņu pendeles zvārojās te uz vienu, te otru pusi, tā vēl vairāk vairojot iedzīvotāju un uzņēmēju neticību valsts pārvaldītāju darbībām. Komplektā ar visos stūros uzkrājušos pesimismu par Latvijas nākotni caur demogrāfisko, ekonomisko un ģeopolitisko izaicinājumu prizmu. Ņemot vērā to, ka lielā mērā ekonomiku Latvijā silda tieši nelielie uzņēmumi, tuvāko gadu attīstību nekādi nevajadzētu balstīt uz centieniem sasiet viņiem rokas. Pagaidām neviens nav gribējis apdedzināt pirkstus – kā DB jau vairākkārt rakstījis – lielo nodokļu parādnieku cietumos nav. Viņi pat netiek īpaši izcelti – atcerēsimies, kā VID pēkšņi gada nogalē pārtrauca publicēt lielāko nodokļu parādnieku sarakstu. Šis žests kopā ar nelielā biznesa raustīšanas nodokļu izmaiņu epopeju nevairo pārliecību par to, ka mācības ir gūtas un turpmāk netiks šauts pa zvirbuļiem vien. Jādod iespēja strādāt tiem, kas strādā, bet jāgrābj pie rīkles ēnu ekonomikas «labumus» mīlošie lielie darboņi, necenšoties uzlasīt putraimus, ja ir iespēja piepūlēties un tikt pie putras katla.
Ekonomikas ekspertu prognozes jaunajam gadam izskan amplitūdā no valsts agoniju vēstošām līdz piesardzīgi optimistiskām. Patiesība droši vien jāurķē laukā kaut kur pa vidu. Pārsteigties ar karotes nolikšanu gan nevajadzētu. Nodrāztā, bet patiesā prātula par to, ka pastāvēs tas, kas mainīsies, savā ziņā ir nākamgad gaidāmās Latvijas simtgades zemteksts.