Eiropas Savienības (ES) degpunktā, pašai to negribot, pārāk ilgu laiku ir atradies Brexit, kas, pēc ietekmīgā laikraksta The Guardian domām, nav pati lielākā ES problēma.

Laikraksts raksta: «ES lielākā problēma ir tā, ka tās ekonomiskais modelis noveco līdz ar iedzīvotājiem. Eiropā ir daudz pasaules klases uzņēmumu, bet pretēji ASV neviens no tiem nav radies pēdējo 25 gadu laikā. Eiropas zelta gados Volkswagen bija sāncensis Ford un Siemens varēja spēkoties ar General Electric. Bet pašlaik nav nedz Eiropas Google, nedz Facebook vai Amazon, un jauno tehnoloģiju ceturtajā industriālajā revolūcijā Eiropas vienkārši nav.»

Ja raugāmies uz veiksmīgākajiem un pelnošākajiem pasaules jaunuzņēmumiem, tad saraksta augšgalā eiropiešu nav. 5G tehnoloģiju jomā ķīniešu Huawei ir apmēram gadu priekšā Nokia un Ericsson. Ja raugās uz visinovatīvākajām valstīm pēc izsniegto patentu daudzuma uz vienu iedzīvotāju pēdējos piecos gados, tad pirmajā pieciniekā nav nevienas ES valsts, toties ir tādas nelielas valstis kā Izraēla un Dienvidkoreja. Tas liecina par to, ka Eiropa tiešām ir sagurusi, tajā nav jūtams uzrāviens. To visu vēl pastiprina Eiropas dienvidvalstu lielais parādu slogs un kopējā ekonomikas palēnināšanās. Viens no lielajiem Eiropas izaicinājumiem, kuru, atļaušos apgalvot, atrisināt ir daudz grūtāk, nekā tikt galā ar Brexit, ir eirozonas pārvaldība.

Proti, tajā ir pārāk dažādas valstis, turklāt katra no tām atrodas savā ekonomiskās attīstības ciklā. Ja dienvidniekiem vajadzīgs monetārs stimuls izaugsmei, tad Vācija baidās no inflācijas. Pašlaik noteikumi visiem ir vienādi. Taču tas, kas ir atbilstošs Vācijai, neder Itālijai un Grieķijai. Taču vienota valūta tās tur kopā vienā ciešā saitē. Iespējamie risinājumi ir visai atšķirīgi. Francijas prezidents Emanuels Makrons iestājas par ciešāku integrāciju un vienotu eirozonas finanšu ministru, kas atbildētu par nodokļiem un tēriņiem. Taču tam iebilst Vācija, kas baidās, ka būs jāsponsorē eirozonas vājākās valstis. Tomēr ekonomiskās atšķirības starp eirozonas dalībvalstīm liecina, ka, visdrīzāk, piekopt strausa politiku un rullēt tikai uz priekšu Māstrihtas kritēriju aizsegā ilgtermiņā neizdosies. Līdztekus eirozonas pārvaldības modelim ES ir jāsaprot, ko tā darīs ar Kopējo lauksaimniecības politiku, kas «apēd» neproporcionāli daudz resursu, pretī dodot zemu pievienoto vērtību, turklāt ir nevienlīdzīga, taču par kuru stāv un krīt Francija.

Visas minētās problēmas vēl pastiprina pieaugošais populisma vilnis, kurā ieskanas pavisam separātiskas notis. Un ar šādu nastu uz vājās muguras Eiropai jāmēģina konkurēt ar ASV, Ķīnu un nu jau arī Indiju. Kādreiz slavenais Džeremijs Rifkins rakstīja, ka Amerikas sapni ir aizstājis Eiropas sapnis, jo vecais kontinents ir daudz labklājīgāks. Pašlaik izskatās, ka sapnis gaist un kādreizējā godība sāk izplēnēt. Eiropa, protams, vēl joprojām ir labklājības citadele, taču cik ilgi? Vienīgā izeja ir nevis visiem spēkiem saglabāt zemas debesis, aiz kurām aizbāzt putras karotes, bet atrast sevī dullā Daukas garu, kas vēlas iet aiz horizonta.