Ja valsts amatpersonas stāsta, ka restorāni var strādāt, bet visiem cilvēkiem jābūt mājās līdz pulksten 20.00 ik dienu, tad tas ir tāpat, kā stāstīt cilvēkam, ka viņš var elpot Alpu gaisu, taču ar galvā uzmauktu matētu celofāna maisu.
To intervijā Dienas Biznesam atzīst Latvijas Restorānu biedrības viceprezidents, restorāna 36. līnija īpašnieks un šefpavārs Lauris Aleksejevs. Viņš norāda, ka apzinīgākie restorānu saimnieki pavasarī, kad tuvojās ārkārtējās situācijas gala termiņš, domāja un rīkojās, lai varētu strādāt, kaut arī faktiski visu vasaru tomēr spēkā palika dažādi ierobežojumi un iekštelpās darbu varēja atsākt tikai septembrī, bet izsludinātais “lokdauns” uz nepilnu mēnesi ir kā sitiens zem jostasvietas.
Fragments no intervijas
Kāda ir situācija nozarē?
Sarežģīta. Zinot to, ka Covid-19 nekur nav izgaisis, bet tieši pretēji – rodas jaunas tā modifikācijas, un ka jau no vasaras sākuma bija uzstādījums – darbiniekiem, kuriem ir saskarsme ar klientiem, jābūt ar sadarbspējīgu Covid-19 sertifikātu, restorānā 36. līnija (un tieši tāpat arī daudzos citos restorānos) tika īstenota visu strādājošo vakcinācija. Bez šādas vakcinācijas tālākā darbība nebūtu iespējama. Rezultātā 99% restorāna 36. līnija darbinieku ir vakcinēti, un nebija pamata satraukumam par restorāna darbības būtisku ierobežošanu vai vēl vairāk – piespiedu dīkstāvi jeb slēgšanu.
Cerējām, ka viesus varēsim apkalpot tā dēvētajā zaļajā režīmā, kur ir definēts, ko un kā drīkst darīt. Šādam risinājumam bijām gatavi – faktiski pabeigta darbinieku vakcinācija, iepirkti jauni trauki, uz kuriem pasniegt ēdienu, nopirktas un uzstādītas starpsienas u. tml. Tieši tāpēc pašreizējie ierobežojumi gan restorānam 36. līnija, gan pārējiem nozarē strādājošajiem bija teju kā sniegs uz galvas augustā.
Tagad restorāni ir atgriezušies pie ēdienu izsniegšanas vienreiz lietojamajos traukos līdznešanai, kas faktiski nozīmē saimnieciskās darbības būtisku ierobežošanu ar visām no tā izrietošajām sekām. Savulaik man sāpēja sirds par to, ka ļoti daudz lietojam trauku mazgājamo līdzekli, mazgājot šķīvjus, taču no šodienas skatupunkta tas bija sīkums salīdzinājumā ar to, kas tiek mests miskastē šodien – vienreiz lietojamās karotes, naži, dakšiņas, krūzītes, glāzītes, šķīvji, visāda veida iepakojums.
Strādājam ar tā dēvētajiem papīra traukiem, kuri ražoti aprites ekonomikā – no otrreiz izmantotās makulatūras, taču, lai arī plastmasas trauki ir it kā aizliegti, tomēr neviena kartona krūzīte vai zupas bļoda saturu nevar turēt, ja tās iekšpuse nav pārklāta ar mikroplastmasu. Salīdzinājumam – īstā, skaistā šķīvī, kas maksā 20 eiro, var pasniegt vairāk nekā 1000 porciju, bet vienreiz lietojamā šķīvī var pasniegt tikai vienu porciju vienam pircējam. Un, pat par 20 eiro iegādājoties vienreiz lietojamos šķīvjus, tajos nevar pasniegt 1000 porciju, turklāt tie beigsies jau pirmās dienas pēcpusdienā. Te ir gan sirdi sāpinošā, gan izmaksu sadaļa, jo klients, kurš iegādājas ēdienu līdznešanai, vēlas saņemt atlaidi par pirkumu, tāpēc ka viņš nevar paēst restorānā.
Visu interviju lasiet 9.novembra žurnālā Dienas Bizness!
ABONĒJIET, lasiet elektroniski vai meklējiet preses tirdzniecības vietās!
