Nav noliedzams fakts, ka Latvijā ēnu ekonomika pastāv, taču problēmas risinājums ir atkarīgs no politiskā pasūtījuma
Ēnu ekonomika šobrīd ir daudzu ekspertu un politiķu jājamzirdziņš. Aplēses par to, cik liela īsti ir mūsu valsts ēnu ekonomika, ir dažādas, un pārsvarā tiek pieņemts, ka tā ir 20 – 40% robežās. Problēma nenoliedzama, taču jautājums ir par iemesliem un to, kā šo situāciju novērst.
Viens iemesls ir skaidras naudas aprite, kas ļauj dažādus ienākumus un izdevumus neuzskaitīt. Protams, var jau futūristiski sapņot par pilnīgu skaidras naudas izskaušanu, tomēr pašreizējā realitāte ir tāda, ka jau aptuveni 100 kilometru rādiusā ap Rīgu daudzviet savu bankas karti var mierīgi apēst, jo citu ēdienu par to nopirkt nevar. Tas ir saprotami, jo norēķini ar karti nav par brīvu, bet valstij nav tādu resursu, lai šīs izmaksas paņemtu uz saviem pleciem. Cits iemesls: nodokļu aprēķināšanas un grāmatvedības sistēma ir pārāk sarežģīta un birokrātiska. Mazais uzņēmējs tajā drīzāk var nolauzt kaklu nekā sakārtot grāmatvedību atbilstoši visām prasībām. Trešā šķira ir apzināti nodokļu nemaksāšanas shēmu veidotāji, kur jau runa vairs nav par dažiem simtiem vai tūkstošiem. Tā nenoliedzami ir visnopietnākā problēma, pie kuras risināšanas valstij ļoti nopietni jāstrādā.
Jautājums ir par to, ar kuru no šiem nodokļu nemaksāšanas posmiem valsts visintensīvāk nodarbojas. Pēdējā laika ir dzirdēts par Valsts ieņēmumu dienesta (VID) reidiem autoservisos, kas beidzās ar vairāk nekā 700 autoservisu slēgšanu. Ir izskanējis, ka ar līdzīgiem reidiem var rēķināties arī citas profesijas, piemēram, frizieri. Šādas kampaņas ir līdzvērtīgas lielgabala bliezienam pa zvirbuļiem. Pirms pāris gadiem Eiropas Komisija nāca klajā ar ziņojumu, kurā bija teikts, ka Latvija PVN ieņēmumos vien nav iekasējusi teju miljardu. Tā bija viena no augstākajām proporcijām Eiropas Savienībā, jo šis miljards ir vairāk nekā puse no kopējā PVN budžeta. Un tikai nevajag teikt, ka šo neieņemto miljardu veido mazie autoservisi, taksometru šoferi un frizieri. Protams, lieki te bārties uz VID, kas principā ir instruments politiskā pasūtījuma izpildē. Taču šis pasūtījums var būt ļoti dažāds – vai nu «ņemt pie dziesmas» pēc iespējas lielāku cilvēku skaitu, vai arī rungas vietā motivēt nodokļus maksāt ar kliņģeri. Tāds unikāls piemērs, starp citu, pasaulē ir – Japāna. Tur, pateicoties radošai nodokļu ieņēmumu palielināšanas politikai, nodokļu maksāšana teju kļuvusi par kolektīvu brīvā laika izklaides iespēju. Tā kā Japānā var izvēlēties, kurā pašvaldībā maksāt nodokļus, pašvaldības savā starpā konkurē ar dāvanām nodokļu maksātājiem. Šīs dāvanas ir dažādas – no atlaidēm iekārotās atpūtas vietās, līdz dārza šķērēm. Bet sevišķi dāsniem nodokļu maksātājiem ir iespēja redzēt savu vārdu izšautu gaisā salūta veidā pilsētas svētku laikā. Tā ka idejas ir, vajadzīga tikai politiķu vēlme tās realizēt.