Latvijā vidējā bruto darba samaksa jeb darba samaksa pirms nodokļiem par pilnas slodzes darbu šogad otrajā ceturksnī bija 1671 eiro, kas ir par 9,6% jeb 146 eiro vairāk nekā 2023.gada attiecīgajā periodā, liecina Centrālās statistikas pārvaldes dati.

Tostarp privātajā sektorā vidējā bruto darba samaksa 2024.gada otrajā ceturksnī augusi par 8,3%, sasniedzot 1644 eiro, bet sabiedriskajā sektorā vidējā bruto darba samaksa palielinājusies par 12,4%, sasniedzot 1743 eiro.

Vispārējās valdības sektorā, kurā ietilpst valsts un pašvaldību iestādes, Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūra, kā arī valsts un pašvaldību kontrolētas un finansētas kapitālsabiedrības, vidējā bruto darba samaksa šogad otrajā ceturksni bija 1684 eiro, kas ir pieaugums par 12,9% salīdzinājumā ar 2023.gada otro ceturksni.

Savukārt salīdzinājumā ar iepriekšējo ceturksni - 2024.gada pirmo ceturksni - mēneša vidējā bruto darba samaksa pieaugusi par 2,9%. Tostarp vidējā darba samaksa privātajā sektorā pieaugusi par 1,8%, sabiedriskajā sektorā - par 5,2%, bet vispārējās valdības sektorā - par 4,8%.

Šī gada 3. ceturksnī algas Latvijā pieauga par 9,9%, un šāds algu kāpums turpina pārsniegt gaidas. Vidējā bruto alga jūlijā - septembrī sasniedza 1703 eiro, bet vidējā neto alga: 1231 eiro.

Protams, vienmēr jāpieļauj iespēja, ka notiek ēnu ekonomikas īpatsvara samazināšanās, publicētie dati ietver legāli izmaksātās algas. Taču šis efekts nevar būt tik liels, lai datos redzamais reālo algu kāpums būtu ilūzija apstākļos, kad inflācijas 3. ceturksnī gandrīz nebija. Statistiķu aprēķinātais reālo algu kāpums 3.ceturksnī bija 8,3%, bet vidēji pēdējā gada laikā (no 2023. gada oktobra) tas bija 8,7%. Tātad notiek gaidītā reālo algu kāpuma bremzēšanās, bet ļoti pakāpeniski. Šobrīd diemžēl vairs nevar teikt, ka inflācijas “gandrīz” nav, tāpēc reālo algu kāpums bremzēsies, bet joprojām būs pozitīvs skaitlis arī turpmāk. Nākamgad reālo algu pieaugums varētu būt 3-5% robežās.

Latvijā ēnu ekonomikas īpatsvars pagājušajā gadā samazinājās par 3,6 procentpunktiem - līdz 22,9% no iekšzemes kopprodukta (IKP), trešdien ēnu ekonomikai Latvijā veltītā konferencē pavēstīja Rīgas Ekonomikas augstskolas Ilgtspējas biznesa centra direktors Arnis Sauka.

Neliels ēnu ekonomikas samazinājums 2023.gadā ir vērojams arī Igaunijā - no 18% no IKP 2022.gadā līdz 17,9% no IKP šogad. Savukārt Lietuvā 2023.gadā ēnu ekonomikas īpatsvars salīdzinājumā ar 2022.gada rādītājiem ir pieaugusi par 0,6 procentpunktiem un sasniedzis 26,4% no IKP.

Ēnu ekonomikas indeksa aprēķini Baltijas valstīs tiek veikti kopš 2009.gada. Atbilstoši jaunākajiem datiem 2023.gadā Lietuvā ir sasniegts augstākais ēnu ekonomikas īpatsvars kopš ir sākti ēnu ekonomikas mērījumi. Šī ir arī pirmā reize kopš 2009.gada, kad ēnu ekonomikas īpatsvars Lietuvā ir lielāks nekā Latvijā, uzsvēra Sauka.

Viņš skaidroja, ka ēnu ekonomikas īpatsvaru iepriekšējos dažus gadus Latvijā lielā mērā noteica ārējie apstākļi - nenoteiktība, kas bija saistīta ar Covid-19 pandēmiju, Krievijas karu Ukrainā, un citiem apstākļiem.

Turpmākam Eiropas Centrālās bankas (ECB) procentu likmju samazinājumam ir jābūt pakāpeniskam, uzmanīgi sekojot algu kāpuma, ražīguma kāpuma un uzņēmumu peļņas maržu dinamikai, vietnē "Makroekonomika.lv" raksta Latvijas Bankas prezidents, ECB Padomes dalībnieks Mārtiņš Kazāks.

Ceturtdien, 6.jūnijā, ECB Padomē pieņemts lēmums procentu likmes samazināt par 25 bāzes punktiem. Noguldījumu likme centrālajā bankā, kas ietekmē naudas cenu finanšu tirgos un līdz ar to arī kredītu likmes, tiek samazināta no 4% uz 3,75%.

Kazāks skaidro, ka iepriekš straujais procentu likmju kāpums bija nepieciešams, lai bremzētu inflāciju un apturētu tās sāpīgo ietekmi uz iedzīvotāju pirktspēju. Ja pērn maijā eirozonas gada inflācija bija 6,1%, tad šogad tā bija 2,6%. Latvijā patēriņa cenu inflācija bija attiecīgi 12,3% un 0,2%.

Tas pierāda, ka lēmumi par procentu likmju palielināšanu ir bijuši pareizi un inflācijas tempi ir mazinājušies, uzsver Kazāks. Saskaņā ar jaunajām ECB prognozēm 2% inflācijas mērķi eirozona sasniegs nākamā gada otrajā pusē, un tas nozīmē, ka procentu likmes var sākt pakāpeniski samazināt.

Finanšu ministrijas piedāvātās izmaiņas darbaspēka nodokļu likmē un minimālās algas paaugstināšana no nākamā gada ne bez iemesla izpelnījušās ne mazums kritiku.

No vienas puses ir pozitīvi, ka paaugstināsies minimālā alga un valdība domā par risinājumiem darbaspēka nodokļu sloga samazināšanai, bet no otras puses – izvēlētie risinājumi nav vērtējami kā optimālākie, kas tiešām radītu viennozīmīgus ieguvumus visiem darba ņēmējiem, uzlabotu situāciju darba tirgū un palīdzētu arī eksportspējīgajām nozarēm uzlabot savu konkurētspēju.

Jāatgādina, ka septembra sākumā finanšu ministrs Arvils Ašeradens informēja, ka no nākamā gada plānots paaugstināt iedzīvotāju ienākuma nodokļa (IIN) likmi, noteikt fiksētu un lielāku neapliekamo minimumu, paaugstināt minimālo algu un veikt pārdali starp 1. un 2. pensiju fondu. Lai gan teorētiski tas izklausās pozitīvi, ne viss ir tik labi un rožaini, kā sākumā varētu šķist. Patiesībā piedāvātās reformas darbaspēku nodokļos drīzāk vērtējams kā koks ar diviem apdegušiem galiem, kas ar laiku var sāpīgi atspēlēties gan darba ņēmējiem, gan pensionāriem, gan arī Latvijas uzņēmumu konkurētspējas kritumā.

Valdībai vēl būs jālemj par atalgojumu publiskajā sektorā, jo tas vairs nedrīkst augt tādā tempā kā līdz šim, otrdien valdības sēdē sacīja Ministru prezidente Evika Siliņa (JV).

Premjere sacīja, ka ir sadzirdēti gan Latvijas Bankas, gan Latvijas Darba devēju konfederācijas izteiktie brīdinājumi, ka straujais publiskā sektora algu pieaugums izraisa algu kāpumu arī privātajā sektorā, samazinot ekonomikas konkurētspēju.

Siliņa sacīja, ka valdībai būs jāatrod problēmas risinājums, sabalansējot publiskā sektora atalgojuma kāpumu ar privāto sektoru, kā arī ar kopējo budžeta situāciju. "Mēs esam aizskrējuši ar vēlmi palielināt algas un pielīdzināt tās Eiropas līmenim," izteicās Siliņa.

Preses konferencē pēc valdības sēdes Siliņa sacīja, ka kopumā valsts pārvaldē tēriņi būs jāpārskata. Sākotnēji tie varētu būt uz kancelejas preču izdevumu un dažādu pakalpojumu izmaksu rēķina, taču ministrijām dots uzdevums pārskatīt savus izdevumus par "nopietnu procentu".

Nespējot atbalstīt Finanšu ministrijas (FM) priekšlikumus nodokļu izmaiņām, Latvijas Brīvo arodbiedrību savienība (LBAS) un Latvijas Darba devēju konfederācija (LDDK) ir izstrādājušas savu piedāvājumu, kura pamatā ir pāreja uz fiksētu neapliekamo minimumu jau no 2025.gada, kā arī grafiks minimālās mēneša darba algas un neapliekamā minimuma celšanai, informēja LBAS.

Sociālie partneri piedāvā nākamgad minimālo mēneša darba algu celt par 40 eiro jeb līdz 740 eiro, bet fiksēto neapliekamo minimumu noteikt 500 eiro, paredzot, ka turpmākajos gados tas pieaugs, sasniedzot 80% no attiecīgā gada minimālās mēnešalgas.

Arodbiedrību savienība norāda, ka pēdējo divu nedēļu laikā valdība un sociālie partneri ir intensīvi strādājuši pie nodokļu politikas reformām, balstoties uz FM 20.augustā prezentēto darbaspēka nodokļu scenāriju. FM piedāvājums tika uzņemts ar kritisku reakciju gan no LBAS, gan darba devēju organizāciju puses, kā rezultātā LBAS un LDDK divpusējās pārrunās ir izstrādājušas savu piedāvājumu.

Darba devēju organizācijas iepriekšējās sarunās ar valdību kā potenciālu darbaspēka nodokļu reformas kompensējošo mehānismu ir rosinājušas palielināt pievienotās vērtības nodokli (PVN) par 1%. LBAS PVN palielināšanu neatbalsta, uzsverot, ka lielākais slogs PVN paaugstināšanas gadījumā gulsies uz mazo algu saņēmējiem, tajā pašā laikā ietekmējot visus darbiniekus neatkarīgi no darba algas līmeņa.

Ņemot vērā slikto situāciju valsts budžetā, Igaunijas skolotāji vēlas solidarizēties ar pārējo sabiedrību un saistībā ar algu iesaldēšanu nākamgad, paziņoja Izglītības darbinieku arodbiedrības (EHL) vadītājs Rēmo Voltri.

Viņš teica, ka 24.septembrī notikušas pēdējās EHL sarunas ar izglītības ministri Kristīnu Kallasu. Tajās apstiprināts, ka skolotāju algas nākamgad netiks celtas, tādējādi tās salīdzinājumā ar vidējo algu valstī kļūs mazākas.

Neskatoties uz to, skolotāji nestreikos, lai gan sarunu sākumā šomēnes Voltri solīja, ka skolotāji varētu streikot.

"Pašlaik, ņemot vērā valsts budžeta stāvokli, kas lielā mērā radies, jo Igaunijai ir jāiegulda valsts aizsardzībā, skolotāji vēlas izrādīt solidaritāti ar pārējo sabiedrību," viņš klāstīja.

"Ar nosacījumu, ka mēs saņemsim garantijas turpmākajiem gadiem, lai būtu skaidrs, ka skolotāja profesijas vērtība nav tikai runas, bet gan patiesi atspoguļota uz papīra ar konkrētiem soļiem turpmākajos gados," piebilda Voltri.

Kā rāda 2024.gada kreditēšanas indekss, vidējās darba algas pieaugums pērn ir veicinājis Latvijas iedzīvotāju spēju aizņemties, tomēr augstās bāzes likmes un pieaugošie tēriņi daudziem likuši būt piesardzīgiem, informē Finanšu nozares asociācija.

Visbiežāk jaunu mājokli ar kredīta palīdzību iegādājas 31-35 gadus veci Latvijas iedzīvotāji, kuru mājsaimniecības kopējie ienākumi pārsniedz 2500 eiro mēnesī. Viņi aizņemas vidēji 90 000 eiro, kas ir par 5% vairāk nekā 2022.gadā.

Vērtējot mājokļu cenu pieaugumu pērn, vidējās kredīta summas jauno mājokļu segmentā ir augušas par aptuveni 13%, sasniedzot 120 000 eiro. Tomēr 2023.gadā izvēle par 3% biežāk kritusi uz mājokļiem otrreizējā tirgū, kuru cenas mazāk ietekmēja būvmateriālu cenu kāpums.

No jauna izsniegto kredītu apjoms pērn samazinājies par aptuveni 15%. Joprojām dominē pieprasījums pēc kredītiem Rīgā un Pierīgā. Aptuveni 76% no izsniegtajiem mājokļu kredītiem ir galvaspilsētā un tās tuvējā apkārtnē, savukārt pārējie 24% ir Latvijas reģionos un reģionālajās pilsētās.

Latvijā vidējā bruto darba samaksa jeb darba samaksa pirms nodokļiem par pilnas slodzes darbu šogad pirmajā ceturksnī bija 1623 eiro, kas ir par 11% jeb 162 eiro vairāk nekā 2023.gada attiecīgajā periodā, liecina Centrālās statistikas pārvaldes dati.

Tostarp privātajā sektorā vidējā bruto darba samaksa 2024.gada pirmajā ceturksnī augusi par 8,9%, sasniedzot 1614 eiro, bet sabiedriskajā sektorā vidējā bruto darba samaksa palielinājusies par 16,3%, sasniedzot 1657 eiro.

Vispārējās valdības sektorā, kurā ietilpst valsts un pašvaldību iestādes, Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūra, kā arī valsts un pašvaldību kontrolētas un finansētas kapitālsabiedrības, vidējā bruto darba samaksa šogad pirmajos trijos mēnešos bija 1606 eiro, kas ir pieaugums par 17,6% salīdzinājumā ar 2023.gada pirmo ceturksni.

Savukārt salīdzinājumā ar iepriekšējo ceturksni - 2023.gada ceturto ceturksni - mēneša vidējā bruto darba samaksa pieaugusi par 0,8%. Tostarp vidējā darba samaksa sabiedriskajā sektorā attiecīgajā periodā samazinājusies par 0,7%, vispārējās valdības sektorā - par 1,6%, bet privātajā sektorā bija pieaugums par 1,8%.

Minimālā alga Lietuvā nākamgad varētu pārsniegt 1000 eiro mēnesī, ceturtdien pieļāva finanšu ministre Gintare Skaiste.

Kā viņa teica intervijā radiostacijai "Žiniu radijas", Trīspusējā sadarbības padome, ko veido arodorganizāciju, darba devēju un valdības pārstāvji, jau ir sākusi diskusijas par minimālās algas celšanu.

"Lietuvas Banka ir piedāvājusi aplēses, kā izskatītos minimālā alga mēnesī, ja mēs saglabājam formulu, uz kuru sarunas tika balstītas iepriekšējos periodos. Domājams, ka nākamgad minimālā mēnešalga pārsniegs vienu tūkstoti eiro, taču ir jāsaprot, ka situācija nav viennozīmīga un visur nav vienāda," klāstīja ministre.

"Daļēji minimālā alga, tāpat kā atalgojuma kāpums kopumā, veicina ekonomikas stimulāciju, palielina cilvēku pirktspēju, tomēr tajā pašā laikā ir nozares, kurās situācija nav tik rožaina kā citās, kurās aug produktivitāte," Skaiste paskaidroja.

Lai gan pagājušais gads kopumā mežu nozarei bijis sarežģīts, atsevišķu apakšnozaru vai veiksmīgu uzņēmumu dēļ pozitīvi izcēlušies trīs novadi: Ventspils, Kuldīgas un Ropažu novadi, liecina Luminor bankas novadu un nozaru pētījums.

Mežu nozare jeb mežsaimniecība un kokapstrāde tradicionāli ir viena no Latvijai nozīmīgākajām nozarēm – tā veido ievērojamu daļu no reģionu eksporta un ir izkliedēta vienmērīgi pa visu valsti.

“Pagājušais gads pasaules tirgus notikumu dēļ nebija labākais laiks Latvijas preču eksporta nozarēm, jo īpaši mežu nozarei – galvenokārt tādēļ, ka pasaules mājokļu tirgus pārgāja no ļoti straujas attīstības uz atdzišanu. Jo īpaši šīs grūtības iespaidojušas Vidzemi, kur ir ļoti attīstīta būvgaldniecība jeb māju detaļu ražošana un pašu māju ražošana – pēc ļoti veiksmīga 2020.-2021. gada pagājušajā gadā šajās apakšnozarēs redzams gan pārdošanas apjomu kritums, gan algu fonda stagnācija,” analizē pētījuma autors, Luminor bankas ekonomists Pēteris Strautiņš.

Latvijas iedzīvotāju finansiāla noslāņošanās gan reģionāli, gan pēc profesiju grupām, gan citādos aspektos ir viena no būtiskākajām valsts attīstības problēmām, kas drīzāk ir citu problēmu sekas un iznākums, liecina gada garumā veiktais Dienas Biznesa pētījums Paēdusi sabiedrība – stabila valsts.

Šis raksts apkopo 11 dažādu publikāciju secinājumus, lai veidotu kopainu un sniegtu pētījuma secinājumus sabiedrībai, likumdevējam un biznesa videi.

Apvērstā kohēzija

Lai arī Latvija kā Eiropas Savienības dalībvalsts ik gadu investē aizvien lielākus līdzekļus kohēzijas politikas realizēšanā, rezultāts ir pretējs. Latvijas depopulācija notiek straujā tempā, un no Rīgas un Pierīgas attālinātie reģioni iedzīvotājus zaudē strauji, bet atlikušie saņem krietni mazāku atalgojumu nekā galvaspilsētas apkaimē, zaudē mobilitātes iespējas, jo sabiedriskā transporta plūsmas intensitāte tiek samazināta tieši proporcionāli attālumam no lielajām pilsētām. Papildu problēmas atklāj Latvijas Pašvaldību savienības dati un konsultantu secinājumi, kur viens no nozīmīgākajiem ir iedzīvotāju ienākumu nodokļa ieņēmumu kritums, kas pamatīgi iespaido pašvaldību spēju ieguldīt attīstības projektos, turklāt administratīvi teritoriālās reformas kritika jau ir pāraugusi pašvaldību līmeni, un tās rezultāti tiek vērtēti drīzāk negatīvi, nekā pozitīvi, ja raugāmies uz nomaļu problēmu kā uz noslāņošanās cēloni reģionālā līmenī. Faktiski Latvijas kohēzijas politiku var dēvēt par apvērsto kohēziju, kad, neraugoties uz investīcijām, lai kaut ko mainītu un reģionu iedzīvotāju dzīves līmeni tuvinātu Rīgai, notiek pretējais. Proti, iedzīvotāji reģionus vienkārši pamet, un apgalvojums, ka vidējās algas tuvojas Rīgas līmenim, neiztur kritiku, jo šī tuvošanās ir uz izbraukušo rēķina. Vidējo algu rēķina vien no atlikušo iedzīvotāju ieņēmumiem.

Lietuvas Sociālās aizsardzības un darba lietu ministrija ierosinājusi valdībai 2025.gadā minimālās mēneša algas likmi paaugstināt par 114 eiro jeb 12% līdz 1038 eiro.

Ierosinājums paredz, ka minimālā stundas alga palielināsies līdz 6,35 eiro no pašreizējiem 5,65 eiro.

Kā norāda ministrija, lēmums ir kompromiss, kas balstīts uz Trīspusējās sadarbības padomē paustajiem viedokļiem, Lietuvas Bankas priekšlikumiem un atjauninātajām ekonomikas prognozēm.

Minimālā mēnešalga Lietuvā pašlaik ir 924 eiro, un tā veido 43% no vidējās bruto algas. Pašlaik minimālā alga Lietuvā ir par 44% lielāka nekā 2021.gadā, kad tā bija 642 eiro. Tas ir straujākais minimālās mēnešalgas pieaugums starp Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas (OECD) valstīm, norāda Sociālās aizsardzības un darba lietu ministrijā.

Ministrija vēlas izvairīties no pārāk straujas tās paaugstināšanas, jo pārāk augsta minimālā mēnešalga nozīmētu, ka eksportējošo uzņēmumu konkurētspēja pasliktinātos.

Vidējā mājsaimniecība Latvijā – tālu no vidusslāņa līmeņa.

Kad Latvijas vidējā mājsaimniecība ir iegādājusies preces un pakalpojumus par visu naudu, tā teorētiski ir iztērējusi 2783,2 eiro un nodokļos (PVN, sociālās iemaksas un iedzīvotāju ienākuma nodoklis) samaksājusi 2048,76 eiro. Ja preces un pakalpojumus, kas pieklājas visiem, vienkāršoti saucam par maizes klaipu, iznāk, ka vairāk nekā 2/5 no tā apēd valsts – lai visiem būtu liela drošība, laba kārtība, lieliska veselība un izcila izglītība.

Vidējā ģimene valstī mūsu izpratnē ir divi strādājošie – vecāki, kas saņem vidējo algu pēc CSP 2023. gada datiem, divi pensionāri (vecvecāki), kas saņem vidējo pensiju pēc tā paša gada statistikas, un divi bērni, kas tiek skaitīti kā apgādājamās personas. Mēs vērā ņemam tikai lielākos nodokļus – PVN, IIN un valsts sociālās apdrošināšanas obligātās iemaksas (VSAOI). Nekādi citi nodokļi vai nodevas netiek ņemti vērā. Vienkāršības labad vērā netiek ņemti arī cita veida atvieglojumi vai pabalsti, piemēram, māmiņalgas, pieņemot, ka atvieglojumi un pabalsti savstarpēji izlīdzinās ar neievērotiem nodokļiem un nodevām. Valsts pamatā ir ģimene, un mūsu mērķis ir skaidri parādīt ģimenes budžetu un saikni ar valsti. Proti, ir vērts saprast, cik katra ģimene maksā par savu valsti un cik paliek pašiem, jo stipra valsts ir stipriem pilsoņiem.

Ir noteikti kritēriji minimālās algas noteikšanai, tādējādi nodrošinot lielāku prognozējamību attiecībā uz turpmāku minimālās mēneša darba algas paaugstināšanu, informē Labklājības ministrija.

Noteikumi paredz turpmāk pie minimālās mēneša darba algas noteikšanas ņemt vērā atsauces vērtību 46 procentu apmērā no Centrālās statistikas pārvaldes aprēķinātās vidējās bruto darba samaksas par pēdējiem pieejamiem 12 mēnešiem.

Tas noteikts Ministru kabineta noteikumos "Minimālās mēneša darba algas noteikšanas un pārskatīšanas kārtība", kas otrdien, 19. novembrī, pieņemti valdības sēdē.

Noteikumos ir iestrādāts arī minimālās algas pārskatīšanas ikgadējais grafiks un papildus rādītāji, kas jāņem vērā, ikgadēji pārskatot jautājumu par minimālās algas izmaiņām, proti, Finanšu ministrijas un Ekonomikas ministrijas sagatavotās makroekonomiskās prognozes, Centrālās statistikas pārvaldes dati par vidējām algām, inflāciju, ienākumu līmeni un nabadzības rādītājiem, Nodarbinātības valsts aģentūras dati par bezdarbnieku skaitu u.c. informācija.

Ir daudz avotu, kur pieejama informācija par atalgojumu - Latvijā vislielākā atalgojuma datubāze ir publicēta Valsts ieņēmuma dienesta (VID) vietnē, vēl informācija tiek publicēta darba sludinājumos un, protams, allaž aktuāls informācijas avots ir “kaimiņš teica”.

Nereti informācija šajos avotos ir ļoti atšķirīga, tāpēc darba meklētāji var viegli apjukt. Kāpēc pastāv šādas atšķirības un kā izvērtēt katrā avotā pieejamo informāciju?

Domājot par informācijas meklēšanu par atalgojumu, joprojām atceros personāla vadības kursa uzdevumu, ko pildīju 2008. gadā, studējot Rīgas Ekonomikas augstskolā – bija jānoskaidro, kādu atalgojumu varētu saņemt amatā, kuru vēlies ieņemt pēc studiju beigšanas. Toreiz šajā uzdevumā saņēmu nesekmīgu vērtējumu un daudz mulsinošus komentārus no pasniedzējas, kura bija atbraukusi no ASV. Mierinājumam gan jāsaka, ka nebiju vienīgā, kura netika galā ar uzdevumu – informācija par atalgojumu pirms 16 gadiem Latvijā tika uzskatīta par komercnoslēpumu. Darbinieki ne tikai nerunāja par savu algu, bet bieži arī darba līgumos bija iekļauts punkts, ka par savu atalgojumu ir aizliegts runāt - darba algas netika publicētas sludinājumos un interneta rīki, kur dalīties ar savu atalgojumu, vēl neeksistēja. Šobrīd, 2024. gadā, atrast informāciju par atalgojumu ir vieglāk kā jebkad. Vadītājiem aizvien biežāk nākas skaidrot darbiniekiem, kā tiek noteikts atalgojums un atspēkot informāciju par algām, kas nāk no dažādiem avotiem. Šo iemeslu dēļ izveidoju apkopojumu par šobrīd tirgū pieejamajiem informācijas avotiem, kur var atrast informāciju par atalgojumu un kā šo informāciju izvērtēt.

Pieaugošs pieprasījums pēc kvalificētiem un motivētiem darbiniekiem, kā arī izmaiņas darba samaksas regulējumā Eiropas līmenī daudziem darba devējiem liek pārskatīt atalgojuma politiku, panākot, ka tiek izskausta dzimumu un cita veida diskriminācija, kā arī atalgojuma sistēma ir caurspīdīga un taisnīga.

Tieši pēc diviem gadiem, 2026. gada jūnijā, spēkā stāsies jaunā Eiropas Savienības direktīva par vienlīdzīgu atalgojumu*, kas paredz pilnīgu šī mājasdarba izpildīšanu gan privātajā, gan publiskajā sektorā. Esmu pārliecināta, ka ieguvēji būs gan darbinieki, gan darba devēji, jo šī ir arī iespēja stiprināt darbinieku lojalitāti un piesaistīt jaunos talantus, veicinot vienlīdzīgu un atklātu organizācijas kultūru.

Konkrētā direktīva prasa vienlīdzīgu attieksmi pret vīriešiem un sievietēm, nosakot darba samaksu par līdzīgas vērtības darbu, kā arī prasa darba devējiem panākt caurspīdīgumu, lai darbinieki zinātu, kāda ir samaksa attiecīgajā amata kategorijā. Uzņēmējiem būs jāmēra un vēlāk arī jāpublisko dati par darba samaksu un atšķirībām sieviešu un vīriešu atalgojumā. Atalgojuma politika nav ātri un viegli izmaināma, īpaši lielākās organizācijās, tāpēc daudzi darba devēji minētās prasības pamazām ievieš jau tagad.

Vadot sekmīgi augošu uzņēmumu, ne reizi vien esmu sastapies ar jautājumu par mūsu attīstības plāniem ārpus Latvijas. Mūsu pieredze krāsu ražošanā un tirdzniecība ir veidojusies jau teju 25 gadu garumā, un mums, protams, ir idejas par to, kuros tirgos un kā uzņēmums varētu konkurēt.

Tomēr ierobežojošs faktors ir finansējuma pieejamība, kur ļoti sagaidām labvēlīgākus, elastīgākus risinājumus attiecībā pret sevi pierādījušiem uzņēmumiem ar stabilu biznesa modeli un attīstības redzējumu.

Banku finansējums ir uzņēmējiem vitāli nepieciešams, un tas kopumā ir pieejams, taču ne vienmēr bankas iedziļinās konkrētā uzņēmuma vajadzībās, spēj būt gana elastīgas un pielāgoties uzņēmēju vajadzībām. Viens ir līzingā iegādāties iekārtas, kas ir aktīvs ar augstu likviditāti (var ātri un droši realizēt), pavisam kas cits ir, piemēram, nopirkt citu uzņēmumu, kas ļautu ieiet un konkurēt jaunā tirgū. Ar visu to, ka sekmīgi augam jau 25 gadu garumā, ir redzams nemitīgs uzņēmuma apgrozījuma kāpums un esam nodokļu maksātāju augstākajā “A” reitingā, nodrošinājuma un līdzfinansējuma prasības no banku puses ir pārlieku augstas. Ir saprotams, ka uzņēmējam ir jāiekaro bankas uzticēšanās, un tas nevar notikt dažu mēnešu vai pat gada laikā, taču, ja reiz šis “pārbaudes laiks” ir sekmīgi izturēts, manuprāt, nosacījumiem vajadzētu būt krietni pretimnākošākiem.

Latvijas sabiedrība ir jāinformē un jāizglīto par lauksaimniecības nozari un tās attīstību laikā no valsts neatkarības atgūšanas līdz šodienai. Nozare ir vitāli svarīga ne tikai valsts ekonomikai, bet arī Latvijas drošībai. Šobrīd daļā sabiedrības jūtam apjukumu, informācijas deficītu, pat maldus par situāciju nozarē. Tieši tāpēc mums jārunā.

Tā uzskata biedrības Apvienība par ilgtspējīgu lauksaimniecību un lauku vidi valdes priekšsēdētājs Valters Zelčs.

Apvienība dibināta līdz ar pandēmijas sākumu. Kāds ir tās mērķis?

Jau savos pirmsākumos strikti definējām, ka neiesaistīsimies politikas veidošanā. Mūsu mērķis ir stāstīt sabiedrībai par lauksaimniecību un izglītot par to, kas ir Latvijas zemnieks šodien, kāda ir saimnieku ikdiena un kāda ir patiesā situācija mūsdienu lauku sētās – tajās, kas attīstījušās par modernām un lielām zemnieku saimniecībām, ik gadu valsts budžetā ieskaitot nozīmīgu nodokļu artavu, kā arī nelielās saimniecībās, kas ir tikpat nozīmīgas.Mūsu uzdevums ir lauzt virkni mītu, kas diemžēl ir iesakņojušies daudzos prātos, piemēram, par lopkopības dramatisko ietekmi uz klimatu, lauku smidzināšanu, mēslošanu vai augsnes veselību.

Centrālās un Austrumeiropas (CAE) reģiona "Top500" lielāko un pelnošāko uzņēmumu reitingā šogad iekļuvuši 35 uzņēmumi no Baltijas valstīm - pieci no Latvijas, deviņi no Igaunijas un 21 uzņēmums no Lietuvas, liecina ikgadējais globālās risku pārvaldības kompānijas "Coface" pētījums par ekonomisko situāciju CAE reģionā.

Latvija CAE uzņēmumu "Top500" reitingā tajā pārstāvēto uzņēmumu skaita ziņā gan Baltijas, gan CAE mērogā šogad ieņem pēdējo vietu.

No Latvijas uzņēmumiem CAE uzņēmumu "Top500" visaugstāko pozīciju - 151. reitinga vietu ieņem AS "Latvenergo". Uzņēmums, salīdzinot ar situāciju gadu iepriekš, reitingā pakāpies par 16 pozīcijām un uzrādījis apgrozījuma kāpumu 10% un pelņas kāpumu 91% apmērā. Reitingā iekļauti arī SIA "Rimi Latvia" (300. reitinga pozīcija), SIA "Maxima Latvija" (302.), AS "Elko Grupa" (311.) un SIA "Orlen Latvija" (425.).

Šo piecu Latvijas uzņēmumu apgrozījums 2023.gadā bija 6,072 miljardi eiro, bet peļņa - 452,12 miljoni eiro. Tāpat tie pērn nodarbināja kopumā 13 189 darbinieku, kas ir apmēram 1,5% no visa darbaspēka Latvijā.

Vācijas autobūves koncerna "Volkswagen" strādājošie deviņās rūpnīcās valstī pirmdien rīkos jaunu streiku, pieaugot saspīlējumam starp arodbiedrību un uzņēmuma vadību par ieplānotajiem restrukturizācijas pasākumiem.

Šīs nedēļas sākumā Vācijā ietekmīgās arodbiedrības "IG Metall" organizētajos brīdinājuma streikos piedalījās gandrīz 100 000 "Volkswagen" strādājošo.

"Tagad mēs pastiprināsim savus pūliņus 9.decembrī un palielināsim uz uzņēmumu radīto spiedienu pie sarunu galda," ceturtdien norādīja "IG Metall" reģionālais līderis Lejassaksijā Torstens Grēgers.

Arodbiedrība vēstī, ka pirmdien iecerētajā streikā darbinieki "Volkswagen" ražotnēs Vācijā nestrādās četras stundas, kas būs divreiz ilgāk nekā šonedēļ, kad streiki ilga divas stundas.

Jaunais streiks ieplānots vienlaikus ar nākamo sarunu kārtu starp arodbiedrībām un "Volkswagen" vadību par uzņēmuma iecerētājiem izmaksu samazināšanas plāniem.

Strādājot pie nākamā valsts budžeta veidošanas, izskanējušas idejas par to, kā iespējams reformēt pensiju sistēmu, lai palielinātu esošo pensionāru ienākumus un samazinātu izmaksas darba devējiem. Vai īstermiņa problēmu risināšanā esam gatavi ziedot darbspējīgo iedzīvotāju cerības uz pārtikušām vecumdienām?

Jau kādu laiku tiek runāts par priekšlikumiem veikt izmaiņas pensiju sistēmā, proti, samazināt darba ņēmēja veiktās iemaksas pensiju 2. līmenī. Mērķis – mazināt kopējo darba devēja nodokļu slogu. Pašreizējā sistēma paredz, ka no sociālās apdrošināšanas iemaksām 20 % tiek novirzīti pensijas uzkrājumam (14 % nonāk 1. līmenī, 6 % – 2. līmenī). Šobrīd tiek diskutēts par iespēju samazināt 2. līmeņa iemaksas līdz 4 %, novirzot 1 % esošo pensionāru pensijas palielināšanai, bet ar atlikušo 1 % samazināt darba devēju nodokļu izmaksas.

Vai nemācīsimies no pagātnes kļūdām, un kur palikuši 4 miljardi eiro?

Veidojot Latvijas pensiju sistēmu neilgi pirms 2000. gada, sākotnējā ideja bija sadalīt 10 % 1. līmeņa uzkrājumam un finansēt esošos pensionārus, bet atlikušos 10 % novirzīt 2. līmenī, kur pensijas uzkrājumu pārvaldnieki tos investē finanšu tirgos. 2001. gadā, kad tika pieņemta pašreizējā trīs līmeņu pensiju sistēma, procentu sadalījums tika veikts pēc proporcijas 18 % pret 2 % un bija aktīvs līdz 2007. gadam, kad 2. līmeņa iemaksas divu gadu laikā tika paceltas līdz 4 % un 8 %. Pienākot 2008. gada pasaules finanšu krīzei, valsts atkal lēma par 2. līmeņa iemaksu samazināšanu līdz 2 %. Tikai 2013. gadā tika pieņemts lēmums kāpināt likmi uz 4 %, 2015. gadā – 5 %, bet kopš 2016. gadā joprojām spēkā ir 6 % iemaksu likme. Līdz ar to kopš 2001. gada izmaiņas pensiju iemaksu apjomos bijušas ļoti regulāras, bet iepriekš modelētie 10 % tā arī nav sasniegti.

Labklājības ministrija (LM) iecerējusi mainīt līdzšinējo kārtību, kādā tiek noteikta minimālā alga, plānojot tās apmēru pārskatīt katru gadu.

Kopš šī gada sākuma minimālā alga ir 700 eiro, kas pagājušajā gadā tika paaugstināta no 620 eiro. LM ir izstrādājusi jaunu noteikumu projektu "Minimālās mēneša darba algas noteikšanas un pārskatīšanas kārtība", kas paredz atteikties no līdzšinējās kārtības un jaunajā regulējumā ietvert Eiropas Savienības (ES) direktīvā par adekvātām minimālajām algām noteiktās prasības.

Paredzēts, ka ministrija reizi gadā izstrādās priekšlikumus par minimālās mēneša darba algas apmēru nākamajam gadam, ņemot vērā virkni datu, tostarp atsauces vērtību.

Lai nodrošinātu optimālu, tautsaimniecības un reģionālās attīstības situācijai atbilstošu minimālās mēneša darba algas kāpumu, LM izstrādātajā noteikumu projektā tika iestrādāta atsauces vērtība 45% apmērā no Centrālās statistikas pārvaldes (CSP) aprēķinātās vidējās bruto darba samaksas par pēdējo pieejamo ceturksni.

Dzīvei nepieciešamā alga ir temats, par kuru nepieciešama nopietna diskusija. Lai gan aizvien vairāk darba devēju Baltijā pievērš uzmanību darbinieku labklājībai, daudzi cilvēki joprojām nesaņem pietiekamu atalgojumu, lai dzīvotu cilvēka cienīgu dzīvi. Finansiālā drošība ir viens no svarīgākajiem labklājības aspektiem un būtiski ietekmē mūsu dzīves kvalitāti.

Pētījumi liecina, ka, sasniedzot noteiktu ienākumu līmeni, atalgojuma pielikums vairs nerada būtisku motivācijas pieaugumu, tomēr, ja cilvēkam trūkst līdzekļu, tas var kļūt par galveno ikdienas rūpi, ko nevar viegli atrisināt vai apiet. Ja atalgojums nesasniedz dzīvei nepieciešamo slieksni, tas kļūst par ļoti būtisku problēmu.

Dzīvei nepieciešamā alga ir minimālais ienākumu līmenis, kas tiek uzskatīts par nepieciešamu indivīdam vai ģimenei, lai segtu savas pamatvajadzības un uzturētu pienācīgu dzīves līmeni noteiktā ģeogrāfiskā apgabalā, piemēram, 2024. gadā Rīgā tas ir 1638 EUR bruto. Finansiālā labklājība ir cieši saistīta ar atalgojuma apmēru, īpaši ar to, vai atalgojums ir pietiekams, salīdzinot ar minēto slieksni, un taisnīgs. Dzīvei nepieciešamā alga ietver dzīvesvietu, pārtiku, transportu, veselības aprūpi, izglītību, kā arī citas dzīves sastāvdaļas, piemēram, sporta kluba abonementu vai teātra biļeti. Šis atalgojuma līmenis pārsniedz juridiski noteikto minimālo algu, kas bieži vien nav pietiekama visu dzīves izdevumu segšanai.