Finanšu ministrijas piedāvātās izmaiņas darbaspēka nodokļu likmē un minimālās algas paaugstināšana no nākamā gada ne bez iemesla izpelnījušās ne mazums kritiku.
No vienas puses ir pozitīvi, ka paaugstināsies minimālā alga un valdība domā par risinājumiem darbaspēka nodokļu sloga samazināšanai, bet no otras puses – izvēlētie risinājumi nav vērtējami kā optimālākie, kas tiešām radītu viennozīmīgus ieguvumus visiem darba ņēmējiem, uzlabotu situāciju darba tirgū un palīdzētu arī eksportspējīgajām nozarēm uzlabot savu konkurētspēju.
Jāatgādina, ka septembra sākumā finanšu ministrs Arvils Ašeradens informēja, ka no nākamā gada plānots paaugstināt iedzīvotāju ienākuma nodokļa (IIN) likmi, noteikt fiksētu un lielāku neapliekamo minimumu, paaugstināt minimālo algu un veikt pārdali starp 1. un 2. pensiju fondu. Lai gan teorētiski tas izklausās pozitīvi, ne viss ir tik labi un rožaini, kā sākumā varētu šķist. Patiesībā piedāvātās reformas darbaspēku nodokļos drīzāk vērtējams kā koks ar diviem apdegušiem galiem, kas ar laiku var sāpīgi atspēlēties gan darba ņēmējiem, gan pensionāriem, gan arī Latvijas uzņēmumu konkurētspējas kritumā.
Pozitīva ietekme uz darba tirgu minimāla
Ir apsveicami, ka valstiskā līmenī tiek domāts par zemāko algu saņēmējiem, jo neapliekamā minimuma palielināšana tiešām ir pozitīvs solis no valsts finanšu politikas plānotāju puses. Skaidrs, ka pakāpenisks minimālās algas kāpums Latvijā ir nepieciešams. Vienlaikus diskutabls ir jautājums, vai tiešām šīs izmaiņas palīdzēs mazināt nevienlīdzību, uzlabos iekšējo darbinieku mobilitāti, veicinās ilgstošo bezdarbnieku atgriešanos darba tirgū un arī ēnu ekonomikas mazināšanos, kas Latvijā joprojām kropļo gan iekšējo konkurenci, gan arī situāciju darba tirgū un darbinieku piesaistē.
No vienas puses minimālās algas paaugstināšana palielina mājsaimniecību ienākumus zemāk atalgotajās profesijās un teorētiski var vairāk motivēt arī ilgstošos darbiniekus iesaistīties darba tirgū. Taču praksē nav prognozējams, ka šīs izmaiņas atgriezīs darba tirgū ilgstošos bezdarbniekus. Piemēram, pie mums “Olpha” minimālās algas saņēmēju nav un atalgojuma izmaiņas plānojam regulāri, sekojot gan tirgus tendencēm, gan mūsu reālajām iespējām un sasniegtajiem rezultātiem. Lielākā problēma ar ko pašlaik saskaramies darbaspēka piesaistē, piemēram, mazkvalificētākajos amatos ir ierobežotais pieejamo darbinieku skaits reģionā un zemā darbaspēka mobilitāte. Lai kaut daļēji to risinātu, mēs nodrošinām darbiniekiem gan transportu no/uz Rīgu, gan arī Olaines teritorijā, sedzam sabiedriskā transporta izmaksas tiem darbiniekiem, kas dzīvo ārpus Rīgas un Olaines. No darbinieku prizmas pozitīvi noteikti vērtējams, ka tiks celts neapliekamais minimums.
Taču no otras puses uzņēmējiem šīs pieaugošās izmaksas būs jākompensē. Attiecīgi atsevišķās nozarēs varētu turpināties cenu kāpums precēm un pakalpojumiem, ko savukārt jutīs visi.
“Sodīs” augsti kvalificētos
Runājot par finansiāliem apgrūtinājumiem nevar nepieminēt izmaiņas IIN likmē, kas skars augstāko algu saņēmējus. Piemēram, farmācijā darba tirgus ir starptautisks. Par augstāk kvalificētajiem speciālistiem mēs konkurējam ar attīstīto Rietumvalstu tirgiem. Arī vietējā tirgū augsti kvalificētas un deficīta profesijās konkurence ir sīva un uzņēmumi nodrošina atalgojumu arī ievērojami virs vidējā Latvijā. Kopumā jau tagad farmācijas nozarē atalgojums ir augstāks nekā vidējais valstī. Taču, mainot IIN likmi, lielai daļai “Olpha” darbinieku atalgojums “uz rokas” samazināsies. Tas nozīmē, ka darba devējam izmaksas par šiem speciālistiem būtiski pieaugs.
Pozitīvu ietekmi un efektu grūti saskatīt arī plānotajā 1% iemaksu pārnesē no 2.pensiju līmeņa uz 1.līmeni. Principā šādā veidā ikvienam strādājošajam valsts samazina individuālo atbildību par savu nākotnes pensiju. Tieši ar 2.pensiju līmeņa iemaksām ikviens strādājošais var vislabāk pats apzināties savas iespējas vairot pensiju kapitālu, izvēloties fonda pārvaldnieku un investīciju plānus.
Tātad, kas mainīsies pēc nākamā gada? Kā liecina mana iepriekšējā reize, kad ieviesa jaunu IIN kārtību attiecībā uz algām, darbinieku pieejamību tas neuzlaboja, un, kā jau pie mums pierasts, visu smagumu uz saviem pleciem iznesa uzņēmēji – gan attiecībā uz izmaksām, gan arī papildu administratīvo slogu, kas neizbēgami veidojas pie ikvienām šādām reformām. Ietekme šoreiz būs tieši uz tiem uzņēmumiem, kuri jau tagad ekonomikai sniedz augstāku pievienoto vērtību, jo rada konkurētspējīgus produktus un pakalpojumus. Mūsu gadījumā, kad milzīgas investīcijas veicam darbības paplašināšana Rietumvalstu tirgos, šīs izmaiņas, visticamāk prasīs pārskatīt izdevumus citās pozīcijās, lai vismaz esošajā līmenī noturētu pašreizējo atalgojuma līmeni un to kāpinātu atbilstoši dzīves dārdzības pieaugumam Latvijā. Līdzīgi kā citās jomās, diemžēl arī šoreiz reforma tiek pamatā plānota visu “solidaritāti” pārnesot uz uzņēmumu pieaugošām izmaksām un administratīvo slogu.
Politiķu un amatpersonu publiskajos paziņojumos esam daudz dzirdējuši, ka atbalsts uzņēmumiem ir viens no pīlāriem, uz kuru jābalsta kopējā valsts ekonomiskā izaugsme. Teorijā tas izklausās labi, taču uzņēmēji gaida reālus darbus. Skaistu runu vietā uzņēmumiem ir nepieciešama tālredzīga ilgtermiņa politika attiecībā uz darbaspēka nodokļiem. Ja zināsim, kas mūs gaida tuvāko trīs līdz piecu gadu perspektīvā, varam laikus un pārdomāti tam pielāgoties. Vienlaikus aicinu politikas plānotājus un lēmumu pieņēmējus valsts budžetu ne tikai “lāpīt”, bet reāli domāt, kā veicināt uzņēmējdarbību un palīdzēt attīstīties uzņēmumiem, kas organiski veicinās gan nodokļu ieņēmumus, gan iedzīvotāju kopējo labklājību.
