Visi Latvijas autobraucēji maksā par riepām. Maksā arī to daļu, kas iekļauta riepu cenā un paredzēta to pārstrādes nodrošināšanai, tomēr nolietotās riepas atrodas mežos, grāvmalēs un krautuvēs, bet pārstrādātājiem to trūkst.
Kāpēc tā, kas tiek darīts, lai riepas nokļūtu līdz pārstrādātājiem un kādas ir cerības, ka sistēma tiks sakārtota, Dienas Bizness aicināja skaidrot Latvijas Riepu apsaimniekošanas asociācijas vadītāju Tīnu Lūsi. Asociācija daļēji pārstāv visus riepu apsaimniekošanā iesaistītos posmus. Tās dibinātāji ir gan importētāji, gan ražotāju atbildības sistēmas uzņēmumi vai īsāk apsaimniekotāji, kā arī pārstrādātāji.
Fragments no intervijas
Par riepu problēmu kā tādu ir zināms jau gadu desmitiem, bet tikai pēdējos gados riepu apsaimniekošanā iesaistītie apvienojušies asociācijā. Kādēļ tagad tādas aktivitātes? Ir īpaša situācija?
Visu laiku problēmu kaut kā risina, tomēr rezultāts ir vecais. Pagājušajā gadā mūsu asociācijas dibināšanas iniciatori konstatēja, ka nekārtību ir pārāk daudz, ka ir pienācis laiks pie viena galda sēsties visiem iesaistītajiem un radīt ilgtspējīgu vīziju šajā jautājumā.
Riepu apsaimniekošanas ķēdē ir trīs tipu uzņēmumi, un pirmie ir riepu importētāji. Kāda ir viņu atbildība?
Importētājiem ir divas izvēles. Viena iespēja ir maksāt dabas resursu nodokli (DRN) par katru Latvijas tirgū realizēto riepu tonnu. Nodoklis ir 660 eiro par tonnu. Otra iespēja ir noslēgt apsaimniekošanas līgumu ar kādu no ražotāju atbildības sistēmas uzņēmumiem, kam ir tiesības apsaimniekot riepas. Slēdzot apsaimniekošanas līgumu, importētājs saņem nodokļa atbrīvojumu. Sistēma no valsts puses apzināti ir būvēta tā, lai veicinātu importētāju izvēli par labu apsaimniekošanas līguma noslēgšanai, jo apsaimniekošanas izmaksas nekad nesasniedz 660 eiro par tonnu. Tās ir daudz mazākas. Uzraudzītājs šai sistēmai ir Valsts vides dienests (VVD), pie kura nonāk visa statistika par noslēgtajiem līgumiem un apsaimniekoto riepu apjomiem.
Tātad likumdevēja plāns ir panākt, ka uzņēmēji sakārtotā sistēmā nodrošina riepu nonākšanu pārstrādē?
Tāds ir plāns. Valstij jau nav savas infrastruktūras šāda pakalpojuma nodrošināšanai, un tāds arī nav valsts uzdevums – valsts uzdevums ir radīt sistēmu, kuras rezultātā riepas tiek savāktas un pārstrādātas.
Pērn tika pieņemti Ministru kabineta noteikumi, kas maina kārtību riepu un citu videi kaitīgo atkritumu apsaimniekošanā. Ko īsti pieņēma? Vai tas strādā?
Tas pēc būtības bija pirmais solis sistēmas sakārtošanas virzienā. Ar jaunajiem noteikumiem mazliet stingrāka tika padarīta kārtība, kā reģistrē atkritumu apriti valstī. Tieši runājot par riepām un citām videi kaitīgām precēm, tika paredzēts, ka uzņēmumiem, kas vēlas darīt jebkādas darbības ar šīm precēm – pārvadāt, pārstrādāt, apsaimniekot, ir jāmaksā finanšu nodrošinājums. Tas nozīmē, ka ir jānodrošina vai nu bankas, vai apdrošinātāja garantija noteiktā vērtībā, kas kalpo kā garantija gadījumam, ja uzņēmums neizdara solīto. Tādā gadījumā valstij, konstatējot, ka kāds no attiecīgu atļauju saņēmušajiem uzņēmumiem nav izpildījis savus pienākumus, ir iespēja izlietot šos finanšu garantijas līdzekļus, lai iepirktu attiecīgu pakalpojumu problēmas atrisināšanai.
Ja noteikumi tika pastiprināti šādā veidā, tad tas nozīmē, ka apsaimniekotāji nepilda saistības. Ir konkrēts, uzskatāms piemērs šobrīd?
Piemēram, šobrīd Starta ielā Rīgā ir pamatīga riepu kaudze. Tur ir zināmi atbildīgie – SIA Riepu bloki –, un šo garantijas summu valsts varētu izmantot kaudzes aizvākšanai, ja tāda tobrīd būtu paredzēta. Saprotams, ka tur vainīgajam uzņēmumam ir uzlikts ļoti liels sods, kas, visticamāk, paliks nesamaksāts, jo uzņēmums uzsāks maksātnespējas procesu. Manuprāt, sabiedrībai būtiskākais ir, lai šāda kaudze Rīgā nonāktu līdz pārstrādei un to būtu iespējams nodrošināt par garantijas naudu. Diemžēl šī situācija radās pirms minēto grozījumu izstrādes. Taču šobrīd ir vitāli svarīgi, lai valsts nodrošina, ka neviens uzņēmums, kuram tiek atļauts «pieskarties» nolietotajām riepām, to nevarētu darīt, neiemaksājot finanšu nodrošinājumu. Par minēto nesen arī cēlām trauksmi situācijā, kad SIA Eko Recycling – uzņēmumam, kurā darbojas ar SIA Riepu bloki saistīti uzņēmēji – tika piešķirta atļauja jaunas riepu reģenerācijas vietas izveidei Rīgā. Šobrīd viņiem darbības atļauja no VVD vēl nav iedota, bet mēs turpināsim cītīgi sekot līdzi, kā šī situācija attīstās. Un gribu, lai ir skaidrs, ka mums kā nevalstiskai organizācijai nav principiālu iebildumu pret to, ka šiem uzņēmējiem tiek ļauts strādāt, tomēr ir jābūt pārliecībai, ka neatkārtosies Riepu bloku stāsts, kā arī darbībai jābūt tik caurspīdīgai, lai par visiem tās aspektiem jebkurā laikā uzņēmēji un arī uzraugošais dienests būtu gatavi pastāstīt sabiedrībai.
Uzņēmēji krāpjas. Kāpēc? Bizness izskatās stabils – riepas taču būs un būs vēl ilgi!
Importētāja atbildība par riepām patlaban beidzas brīdī, kad tiek noslēgts līgums par apsaimniekošanu. Importētājs, noslēdzot līgumu, saņem atbrīvojumu no dabas resursu nodokļa, un tālāk atbildība par apsaimniekošanu pāriet uz ražotāju atbildības sistēmas uzņēmumiem – apsaimniekotājiem, kuriem atļauju darboties piešķir valsts. Apsaimniekotāji savā starpā konkurē par zemāko cenu. Mums ir kādas sešas, septiņas ražotāju atbildības sistēmas, kuras šajos konkurences apstākļos ir piedāvājušas cenu, kas dažkārt ir par zemu, lai veiktu reālu apsaimniekošanu. Rezultātā nepietiek naudas riepas nogādāt pārstrādātājam. Es nevaru apgalvot, ka tā ir apzināta krāpniecība. Iespējams, šie uzņēmēji vienkārši neprata kaut ko sarēķināt līdz galam, bet tādā gadījumā valstij jāspēj nodrošināt, ka šo pakalpojumu piedāvā tikai tādi uzņēmumi, kuriem ir dzīvotspējīgs darbības plāns. Mēs taču neļaujam jebkuram šajā valstī kļūt par baņķieri un rīkoties ar citu cilvēku naudu. Tādai pašai pieejai būtu jābūt attiecībā uz personām, kam tiek dota atļauja rīkoties ar videi kaitīgu preču apsaimniekošanu, jo neprofesionālas vai apzināti ļaunprātīgas darbības rezultātā cieš ne tikai valsts ekonomiskās intereses, bet arī vide, un tas ir apstāklis, ko nevaram atļauties ignorēt. Manuprāt, riepu apsaimniekošanas pakalpojums, ko ražotāju atbildības sistēma piedāvā importētājam, šobrīd nav pietiekami labi noregulēts – visiem apsaimniekotājiem nav vienādas izpratnes, no kā ir jāsastāv apsaimniekošanas pakalpojumam, un valstij ir jāparūpējas, lai šī izpratne tiktu radīta – brīvprātīgā vai piespiedu ceļā.
Visu rakstu lasiet 31. jūlija laikrakstā Dienas Bizness, vai meklējot tirdzniecības vietās.
Abonē (zvani 67063333) vai lasi laikrakstu Dienas Bizness elektroniski!
