«Sabiedrības veselības aizsardzībai jābūt visu to noteikumu pamatmērķim, kas reglamentē zāļu ražošanu, sadali un izmantošanu. Tomēr šis mērķis jāsasniedz ar līdzekļiem, kas nekavēs farmācijas rūpniecības attīstību vai zāļu tirdzniecību kopienā,» teikts Eiropas Parlamenta un padomes direktīvā (2001/83/EK). Lai gan Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvas ir saistošas arī Latvijai, kā vienai no Eiropas Savienības dalībvalstij, Latvija tomēr izdomā izdarīt pa savam un pārcensties. Jau tagad aptiekas nedrīkst informēt klientus par pieejamām atlaidēm uz bezrecepšu medikamentiem, un turpmāk nedrīkstēs informēt arī par savām lojalitātes kartēm. Precīzāk sakot, radīt kartes drīkst, bet informēt par tām – nē, jo to liedzot Eiropas direktīvas, kaut gan tajās šādu normu NAV.
Veselības Ministrija ir sagatavojusi Ministra kabineta noteikumu maiņas projektu par «Zāļu reklamēšanas kārtību un kārtību, kādā zāļu ražotājs ir tiesīgs nodot ārstiem bezmaksas zāļu paraugus». Veselības ministrija pauž uzskatu, ka ir jāaizliedz ne tikai bezrecepšu medikamentu reklāma, bet arī iespēja sniegt informāciju par akcijas precēm, atlaidēm un ....arī lojalitātes kartēm. Uzskatot, ka pacientu informēšana par aptiekas lojalitātes programmām un pieejamām atlaidēm, palielinās zāļu patēriņu.
Kā daudz nopietnāks iemesls tiek minēta Eiropas Parlamenta un padomes direktīva, kura it kā Latvijai tāpat kā citām ES dalībvalstīm liedz zāļu un tai skaitā lojalitātes kartes reklamēšanu. Tomēr rūpīgi izvērtējot Eiropas Parlamenta un padomes direktīvu (2001/83/EK), 88. un 89. pantu jāsecina, ka tajā šādu aizliegumu nepastāv. Vēl vairāk, tajā nav neviena vārda par to, ka aptiekas nedrīkstētu reklamēt savas lojalitātes programmas.
Pārpratums rodas ap 89.pantu, kas nosaka, ka visām reklāmām jāsatur sekojoša informācija:
- zāļu nosaukums, kā arī parastais nosaukums, ja zāles satur tikai vienu darbīgo vielu;
- informācija, kas vajadzīga zāļu pareizai lietošanai;
- skaidrs, salasāms aicinājums rūpīgi izlasīt norādes attiecīgi vai nu lietošanas instrukcijā vai uz ārējā iesaiņojuma.
No kā secinām, ka runa ir tikai un vienīgi par atsevišķa medikamenta reklāmu. Noteikti tas nav attiecināms uz medikamentu kopumu, piemēram, tekstā «x% atlaide visiem medikamentiem». Vienlīdz skaidrs ir arī fakts, ka direktīvās nav neviena vārda par lojalitātes karšu nepieejamību vai aizliegumu informēt par tās esamību, informēt par programmas būtību un priekšrocībām. Absurds šķiet fakts, ka aptiekām ir tiesības ieviest lojalitātes kartes, bet paust par to eksistenci nedrīkst pat farmaceits, jo arī mutiska informācija ir reklāma. Pretējā gadījumā viņš tiks administratīvi sodīts.
Veselības Ministrijas atbildīgā amatpersona uzskata, ka aptieku lojalitātes kartes diskriminējot tos klientus, kuru aptiekās šādas programmas nav pieejamas. Kaut nepilnu gadu atpakaļ VM pakļautībā esošā Valsts Zāļu aģentūras augsti stāvoša darbiniece ir pieļāvusi, ka lojalitātes programmu esamība aptiekās ir apsveicama, jo konkrētu klientu pieradināšana pie vienas aptiekas ļauj šīs konkrētās aptiekas farmaceitam labāk izprast savus pacientus. Līdzīgi kā ārstējošam ārstam, kurš gadu gaitā jau zina pastāvīgo klientu slimības un lietojamās zāles. Tomēr šajā gadījumā ir ne tikai pretruna viedoklī, bet tiek piedāvāta absurda situācija, ka aptieka drīkst ieviest kartes, bet par tās piedāvātajām atlaidēm nedrīkst čukstēt pat zem letes. Savukārt arguments par klientu diskriminēšanu neiztur nekādu kritiku. Vai tad, piemēram, pārtikas tirgotāji Mego, Elvi, Rimi neieviesīs savas lojalitātes kartes tikai tāpēc, ka kādai «bodītei» aiz stūra tādu nav?
Nesapratnē par šādu skaidrojumu ir arī Latvijas Darba devēju konfederācija, kura ir nosūtījusi oficiālu viedokli Valsts kancelejai un Nacionālās trīspusējās sadarbības padomes sekretariātam.
«Aptiekas galvenokārt pieder komersantiem un to ziņā ir radīt priekšnoteikumus klientu kvalitatīvai farmaceitiskai aprūpei, tajā skaitā, nodrošinot pēc iespējas lielāku ietaupījumu klientam, iegādājoties viņam nepieciešamās zāles. Tas arī veido konkrētā klienta pastāvīgu saikni ar atbilstošu aptieku, zinot, ka šajā aptiekā zāļu pārdošanas noteikumi ir abpusēji izdevīgi. Nav pamata uzskatīt, ka aptieku klientu lojalitātes un mārketinga programmas kaut kādā mērā diskriminē tos klientus, kuru aptiekās šādas programmas nav pieejamas,» uzskata LDDK.
Savukārt Veselības Ministrijas argumentam, ka pateicoties lojalitātes programmu dalībnieku informēšanai par viņiem pieejamām atlaidēm, palielināsies zāļu patēriņš, nevar piekrist. Zāļu valsts aģentūras Zāļu patēriņa statistika 2009, liecina, ka zāļu patēriņš Definētā diennakts deva (DDD) uz 1000 iedzīvotājiem, kopš 2008. gada neaug, lai gan šādas programmas pastāvēja jau 2008. gadā. Pie tam, Latvijā patēriņš ir gandrīz uz pusi mazāks kā vidēji ES.
Savukārt atsaukties uz Eiropas direktīvas pantiem un it kā tur esošo aizliegumu par bezrecepšu medikamentu atlaižu un lojalitātes karšu programmu reklamēšanu ir maldinoši un nekorekti. Diez vai Eiropas Komisija varētu iedomāties, ka dalībvalstis izdomās veikt šādus ierobežojumus, atsaucoties uz viņu direktīvām. Par to liecina arī fakts, ka nav neviena gadījuma, kad būtu tiesvedībā nonākušas diskusijas par lojalitātes kartēm. Tiesvedībā ir skatīti jautājumi tikai un vienīgi par konkrētu medikamentu reklamēšanas pārkāpumiem.
LDDK iesniedza Veselības ministrijai savus priekšlikumus, lūdzot veikt MK noteikumu Nr. 167 grozījumus, kas ļautu aptiekām reklamēt īpašos piedāvājumus un lojalitātes programmas, t.sk. atlaides medikamentiem kā vienotam kopumam. Diemžēl no Veselības ministrijas tika saņemts atteikums, tādējādi pārkāpjot samērīguma principu, respektīvi, neievērojot līdzsvaru starp aizliegumu un sabiedrības un indivīda (klienta) interesēm, vienlaicīgi pārkāpjot Eiropas direktīvu - Sabiedrības veselības aizsardzība jāsasniedz ar līdzekļiem, kas nekavēs farmācijas rūpniecības attīstību vai zāļu tirdzniecību kopienā. Vai tiešām klienta interesēs nebūtu uzzināt par aptieku sniegtām lojalitātes programmām un atlaidēm? Nav runa par konkrēta medikamenta reklamēšanu. Šoreiz Veselības Ministrijas nostāja nav saprotama.